Выбрать главу

Ta vieta, paņēmusi savu spilvenu un segu, devos uz vannas istabu. Varbūt tur nebija pietiekami ērti, toties vismaz, pilnīgi kluss.

7

Neatminos, cikos pamodos. Skaidri apzinājos tikai to, ka man ir iegulēta krika visos ķermeņa punktos. Luk, ko nodara gulēša­na vannā, it īpaši, ja ta rīkojas piecas pēdas un deviņas collas gara persona, kas ne reizi dzīve nav saņēmusies izpildīt kaut vie­nu jogas vingrinājumu.

Lēnītiņām atlocīju ķermeni, cenzdamas nezaudet pamatu zem kajam, pretējā gadījuma man draudētu iespeja nosvempties tieši uz vannas istabas flīzēm un pamatīgi atsist pakausi pret porce­lānā izlietnes malu. Varēja uzskatīt, ka diena jau sākusies no ne­lāgās puses; pamatīgs galvas savainojums to varētu padarīt tikai vel sliktāku.

Atminējos ari dīvaino šifrēto vēstījumu, kura deļ faktiski biju velreiz ieradusies pie Toda. Tagad vērojot, ka saule iespīd pa van­nas istabas logu un atspoguļojas spoži noberztaja izlietne un mir­dzoši tīrajā spoguli bez neviena traipiņa (Toda dzīvoklī trīs reizes nedēļā nak uzkopēja), pati ziņa vairs nešķita tik nozīmīga. Visti­camāk, ka tas tiešam bija kaut kads ieluguma paveids, līdzīgi tiem ielūgumiem uz pusdienam-ar-slepkavu, ko par ballīšu noformē­jumu izvēlējas dažadi ekscentriski ļautiņi, piedāvājot viesiem uz­ņemties kādu no lomam. Diezgan gudrs piegājiens, ja ta padoma. Ar to gribēju teikt ja es savikšitu tamlīdzīgu ballīti, iespējams, ka ari izvelētos līdzīgi savdabīgu ieluguma veidu.

Tādai gulēšanai vanna tomēr bija viens labums: pamostoties nevajadzeja nekur talu iet, lai nomazgatos duša. Izvācu dvieļus, kurus biju paklajusi sev apakšā improvizētajā guļvieta, atgriezu karsta ūdens krānu un ļāvu tam skaloties par augumu, kamēr vi­sas sāpes un bažas pilnībā lika aizskalotas projām.

Debešķīgi!

Jau slaucīdamās es sāku apjaust, ka dīvaina karta Tods ne rei­zi nav ieradies, lai lietotu tualeti vai ari ieietu duša. l abi zinadama, ka dzīvoklis ir tikai mazliet lielāks par kamiša buri, nedomā­ju, ka Todam kaut kur slēpās ari atsevišķs sanitarais mezgls ar mazu nemānāmu dušiņu. Varbūt viņš izlēmis doties taisna ceļa uz darbu un, lai mani nepamodinalu, iet atsvaidzinaties biroja duša?

Šaja bridi man iešāvās prata vieglas aizdomas, ka tik mans bruņinieks nav atdevis galus…

Savas drēbes biju pametusi uz Toda stereo aparatūras, tapec tagad ietērpos kādās viņa pavalkatās treniņbikses, kas bija uz­kārtās aiz vannas istabas durvīm. Turpat blakus atradas tenis­krekls ar garam piedurknēm, bet tas bija ta piesūcies ar vīrieša sviedriem, ka sākotnēji noskurinājos, tomēr uzvilku ari to. Atzī­šos, ka man bija iestājies otra rīta nožēlas sindroms, un es nebūt nevēlējos klimst pa dzīvokli kaila ka dieviņš radījis.

Ta, it ka tam velak butu kaut kada nozīme, atskartu, ka pulk­stenis, ko pūlējos uzdabut atpakaļ uz rokas, radīja jau desmit no rīta. Nav skaidrs, ka biju spējusi nogulēt vanna visu cauru nakti. Toties dzīvojamā istaba bija tukša ka izslaucīta. Labi pazinu Todu, viņš bija jaunākais partneris kādā nopietna juristu firma un uzskatīja par nāves grēku ierasties darba pec deviņiem.

Tapec man radīja izbrīnu lielais lempīgais ķermenis, kas jo­projām gulēja, ievīkstījies gulta. Nav brīnums, ka bruņinieks ne­traucēja manu dusu, jo patiesība viņu pašu bija pieveicis nogu­rums.

-    Tod! čukstus uzsaucu, apgajusi otrpus kafijas galdiņam. Tam pašam, ko mēs vakar tik dedzīgi nostūmām mala, lai atrak liktos gulta.

Neviens nepakustejas.

-   E-ei, Tod! melodiski iedziedājos, stavedama pie gultas.

Joprojām nekādās reakcijas.

-Tod! viens skaļš, krass uzsauciens.

Nudu,3

Jēzus, esmu izmantojusi šo vīrieti līdz pilnīgam spoku zudu­mam. Domās pati sev atzinīgi papliķēju pa plecu, uzteicot savas seksuālās potences, tad ierāpos gulta un noliecos par Toda gal­vu. Varbūt viņam vajadzēja izgulēties, toties viņš varēs pateikties man, ka beidzot ticis atmodināts. Tods jau nu nepavisam nav no tiem tipiņiem, kas atšļūc uz. darbu tikai ap lenča laiku. I’at ne uz. to pusi.

Viņš gulēja uz sāniem, ar muguru pret mani, sega bija pārvilk­tā pari galvai. Sakuma es nemaz, nepamanīju kaut ko, kas izska­tītos savādi, tad pieliecos tuvāk, lai papurinātu viņu aiz. pleca, un…

Ak dievs, ak dievs, ak dievs!

Asinis. Asinis visur. Un nelielas piciņas ar vielu, kas agrak lai­kam bijušas smadzenes, un…

Aizšāvu plaukstu priekša mutei, cenšoties neapvemties. Stei­dzīgi pakampu telefonu, bet šausmas noelsos, kad atskartu, ka līnija nedarbojas. Mana somiņa mētājās turpat uz galda, atveru to, lai atrak dabutu roka savu mobilo tālruni. Diemžēl manam mo­bilajam šaja ēkā nekad nedarbojas pieslēgums, bet man bija stei­dzami jaizsauc policija. Vajadzēja tikt lauka no dzīvokļa, ara, prom no šejienes.

Momentā izskrēju vestibila, patraucos garam liftam… man ne­bija laika to gaidīt… tad saku skriet lejup pa nama kāpnēm, prā­tam darbojoties ar ātrumu miljons judžu stunda. Kurš? Kurš to iz­darījis? Vai Toda klientu vidu bija kads mafijas pārstāvis, kas risina problēmas ar šaujama palīdzību? Un… ak dievs, ne… vai šis kāds joprojām varbūt atradās Toda dzīvokli?

Mana sirds ta sitas pret ribām, ka likās kaut kas mani aiz­degsies, dzirdēju ari, ka pulss atbalsojas ausis. Zināju, ka man vajadzētu izjust kaut nedaudz žēluma pret Todu, tomēr vienīgās sajūtas, kas pilnībā valdīja pār mani, bija bailes. Mukt vai cīnī­ties, es pārliku.

Situācijā šķita sirreālā, gaiss likās biezs ka zupa, un es ar pū­lēm cīnījos uz priekšu, lai atrak tiktu ara uz ielas un, stāvot uz ietves, piezvanītu uz 911. Apziņa reize bija tukša un ari kristāl­skaidra. Pamanīju, ka vietām no kāpņu margam nolobījies krāso­jums; mana dveselē valdīja absolūts tukšums. Kada racionala

balss saprata nostūri lika man izķeksēt atslēgas, kas bija pievie­notas ķēdītei no papīra saspraudēm, un es ta ari darīju. Balss, kas vēstīja par likumīgo sapratu vājprātā un haosa vidu.

Pirmajā stāva es pagriezos un steidzos uz pagraba durvīm, īsu mirklīti pārdzīvojot ko līdzīgu sirdstriekai, jo pirmaja bridi dur­vis likās cieši aizdarītas. Mani nenoķers slazda uz kāpņu pēdējā posma. Saņēmu visu speķu, cik vien man bija, un triecos pret durvīm ar plecu. Šoreiz tas atsprāga vaļa un es izskrēju apakšēja stava.

Tukšs.

Velns parāvis! Mežonīgi raudzījos apkārt, vēlēdamās, kaut iz­dotos sastapt policistu, ugunsdzēsēju, kaut vai pasta piegādātā­ju, jebkurai Diemžel ielas nebija neviena cilvēka, tapec turpināju skriet prom, ara, tieši augusta gaismas pielietaja rīta. Brazdamas uz priekšu, pulējos atvērt savu mobilo tālruni un ar trīcošiem pirk­stiem sastadīt numuru.

Mel, nu taču, aiziet, Mel…

-   Ei, ei, vai ar jums viss kartība? Atskanēja kada vīrieša balss, un kada roka satvēra manu apakšdelmu, ļoti efektīvi apturot ma­nu mēģinājumu nospiest savienojuma taustiņu. Paklau, kas lēcies, vai tad ir tik traki?

-    Nē, jus nesaprotat. Tur augšā… Tālākos vārdus noriju, pie­peši pamanīdama, kas ar mani runa. Atsprāgu atpakaļ, baiļu vil­nim sagrābjot mani tieši no šī tipa visvairak gribētu izbēgt. Tas bija garais, tumsnējais Noslēpumainais Svešinieks. Tas pats, kurš bija piegādājis ziņu, kas man lika spēlēt vai… mirt.

8

Puruk daudz sakritību, mans prāts vai kliedza, kamēr galva grie­zās un pulss dobji atbalsojas ausis.