STĪVENS GILBERTS
ŽURKCILVĒKA PIEZĪMES
Mamma saka, akmensdārzā esot žurkas. «Tev kaut kas jadara, citādi tās savairosies.»
Viņai jau viegli runāt. Es visu dienu esmu darbā. Nemaz nezinu, ko tadu ipašu varētu iesākt. Man bail no žurkām. Nemaz nekaunos to atzīt. Un kas viņai dārzā vispār bija meklējams? Kopš tēva nāves viņa labi ja pāris reižu ir izgājusi majas otrā pusē. Viņu kaitina tas, ka dārzs izskatās tik nolaists.
Sestdien pēcpusdienā nolēmu, ka būtu jāapskatās.
Akmensdārzs ir mūsu zemesgabala viņā galā. Kad tēvs bija dzīvs, viņš tur bija izveidojis īpašu stūrīti, ļoti skaistu, ar visādām retām puķēm — nu, jūs jau zināt. Viņš mēdza ielūgt ciemos draugus, tādus pašus dārzkopības entuziastus, lai palepotos. Akmensdārzā vidū ir baseiniņš; tēvs gribēja tā. centrā ierīkot strūklaku. Pirms nāves viņš bija iesācis ar to nodarboties. Tolaik mēs algojām dārznieku, kas strādāja pie mums pilnu darba dienu, taču par akinensdārzu tēvs allaž rūpējās pats.
Kur tas laiks, kopš es pēdējoreiz biju izgājis mājas otrā pusē! Vai mēms paliku, ieraudzījis, kā tur izskatās. Protams, es netaisos neko darīt. Es tikai brīnos, kā mamma vispār tika līdz akmens- dārzam. Avenāji noliekušies krustu šķērsu pāri celiņam. Vienā vietā celiņa vidū pat izaudzis koks. Paliels koks. Taču mana mammiņa visur tiek cauri, ja vien grib.
Pēc tēva nāves mēs vairs nevarējām algot dārznieku. Laikam gan mums vajadzēja šo māju pārdot un pārcelties uz kādu citu, mazāku, bet ne mammai, ne man negribējās to darīt. Mamma aizrakstīja tēvocim uz Kanādu un pasūdzējās, cik švaki mums iet. Tēvocis nav precējies, un manējie vienmēr runāja, ka viņš esot bagāts. Taču viņš pat neatbildēja. Tad mēs atlaidām dārznieku un palikām tepat — gaidīt labākus laikus. Tēvocis nedzīvos mūžīgi. Mauriņu un apstādījumus mājas priekšā es uzturu kaut cik pieklājīgā stāvoklī. Otrā pusē sākas džungļi.
Pirmajās vasarās dārzs arī nekopts izskatījās tīri jauki — puķītes auga sacenzdarnās un ložņu rozes ziedēja visās malās. Ziemā gan dārzs ieguva baismīgu kapsētas paskatu, un es tur vispār nerādījos. Pēc gadiem četriem lielākā daļa puķu bija iznīkusi, ziedeja vairs tikai kaut kādas rozes un košumkrūmi.
Man šķiet, tas bija trešajā gadā kopš tēva nāves — ja nemaldos —, kad reiz naktī pēc stipra lietus akmensdārza baseins parplūda. Ūdens straume tecēja pāri visam dārzam uz sētvidu. Par laimi, sētā ir pazemes notekcaurule, tādēļ viss ūdens aizplūda projām, nenodarīdams nekādu lielo postu. Nākamajā rītā es paliku mājās. Aplūkoju baseinu un konstatēju, ka noteka aizsērējusi ar pērnajām lapām un citu drazu. To iztīrīt nebija pārāk grūti, taču es negribēju, lai šāds gadījums atkārtotos, tāpēc noslēdzu ūdens padevi.
Kantorī ierados pēc vienpadsmitiem, un misters Džounss klupa man virsū par novēlošanos. Es mēģināju paskaidrot, kāpēc tā gadījies, bet viņš mani pārtrauca, sacīdams: «Atcerieties, ka jūs šeit esat tikai parasts darbinieks!» Kopš tās reizes es to ļoti labi atceros, lai gan esmu pārliecināts, ka nevienam citam «parastam darbiniekam» Džounss šādā reizē nebūtu teicis ne vārda. Viņš man piesienas, jo viņam nepatīk, ka mans tēvs reiz bija viņa šefs, bet viņš pats — vienkāršs strādnieks. Tagad firma pieder viņam.
Sis atgadījums, kad pārplūda baseins un es sastrīdējos ar misteru Džounsu, notika pirms septiņiem gadiem. Kopš tā laika mans stāvoklis kantorī nav uzlabojies, taču es daru savu darbu, cik labi protu, un cenšos nelēkt šefam acīs.
Es necerēju uzreiz ieraudzīt žurkas, un neieraudzīju arī. Biju paņēmis līdzi vecu neilona lietusmēteli. Izklāju to garajā zālē, apgūlos un sataisījos uz gaidīšanu. Spīdēja saule. Man patīk šis jaukais laiks starp pavasari un vasaru. Tikko biju paēdis brokastis. Jutos silti un ērti, un man uzmācās snaudiens. Labpatikā aizvēru acis. Galu galā manā rīcībā bija visa sestdiena un svētdiena. Kāda tam nozīme, tieši cikos es uzmanu žurkas? Tās varēja parādīties, bet tikpat labi varēja arī neparādīties.
Šķiet, ka es nenogulēju pārāk ilgi. Varbūt pusstundu. Varbūt piecas minūtes. Tam nav nozīmes. Pamodies ieraudzīju žurkas — tēvu, māti un veselu baru mazuļu. Vismaz ta man likās. Protams, es īsti nezināju, kurš ir tevs un kura — māte, bet manā priekšā bija divas lielas žurkas un desmit vai vienpadsmit mazas. Manas pirmās izjūtas bija bailes un riebums. Ja nu te visapkārt čum un mudž no žurkām, ja nu man pie kājām rotaļājas vēl kāda ģimene?_Tās var man uzbrukt. Es zināju izteicienu — «cīnās kā kaktā iedzīta žurka». Biju dzirdējis nostāstus par žurkām, kas sakodušas bērnus. Nejutos drošībā. Brīdi vilcinājos, apdomādams, ko iesākt. Tad strauji pieceļos, lai, cik jaudas, drāztos uz māju. Tomēr, kājās stāvot; man piepeši vairs nebija tik ļoti bail. Nolēmu neskriet, paskatīties, ko žurkas darīs.
Žurkas pārtrauca rota|u. Lielās — uzreiz, mazās — pēc dažam sekundem. Kādu brīdi visi palikām sastinguši; es stāvēju kā statuja, pieaugušās žurkas vēroja mani, ikkatrs no mazuļiem bija pieplacis pie kāda stiebra vai akmentiņa, izlikdamies neredzams. Tad pieaugušās laikam deva kādu pavēli, jo žurkulēni metās uz kadiķu krūmu, kas aug, noliecies pār akmensdārzu un izpleties kā vēdeklis. Lielās žurkas tiem sekoja. Pēc sekundes no žurkām vairs nebija ne miņas. Es vēl arvien jutos stipri neomulīgi. Uz pirkstgaliem piezagos pie kadiķa un paraudzījos zem zariem. Tur nekā nebija, toties starp akmeņiem ievēroju vairākas spraugas un nodomāju, ka tām jābūt žurku alām. Droši vien īsts žurku cietoksnis.
Devos atpakaļ uz māju. Gribēju nopļaut mauriņu un, ja atliktu laiks, mazliet pakaplēt nezāles, kas saaugušas uz piebraucamā ceļa. Zāles pļāvējs man glabājas sētas puses mazmājiņā. Mamma ar to nav mierā. Viņai patiktu, ja viss būtu tāpat kā tēva laikā. Taču mums vairs nav kalpones, kas lietotu sētas puses mazmājiņu, un es tiešām nesaprotu, kādēļ nevaru glabāt tur savus rīkus. Tas ir daudz ērtāk nekā ik reizi vilkties uz dārza viņu galu, kur stāv vecais darbarīku šķūnītis.
Tikko iegāju sētā, mani pasauca mamma. Šķiet, viņa bija uzmanījusi, kad es parādīšos. Nebiju noskaņots uz runāšanu, bet viņa pieklauvēja pie virtuves loga rūts, un man gribot negribot vajadzēja ieiet iekšā un pārmīt dažus vārdus. Viņa valkā saderināšanās gredzenu ar briljantu un zelta laulības gredzenu, un vēl vienu gredzenu ar smaragdiem; kad ar tiem visiem reizē drebina loga rūti, tas nav tāds troksnis, ko varētu izlikties nedzirdam.
— Zāles pļāvējam tur nav īstā vieta, — viņa iesāka.
Es neko neatbildēju. Tas ir vienīgais veids, kā tikt ar viņu galā. Dažreiz viņa runā krietni ilgi un, ja es atveru muti, lai iebilstu, beigu beigās piespiež mani kaut ko apsolīt. Un pēc tam grauž mani par to, ka nepildu solījumu. Tāpēc vislabākais ir ciest klusu. Taču šoreiz zāles pļāvēja tēma netika izvērsta, laikam mammiņai bija padomā kas cits.
— Kas ir ar žurkām? Vai tu kaut ko darīji?
— Nē. Ko tad es varu darīt?
— Tēvs noteikti kaut ko darītu. Vai tu vispār aizgāji un apskatījies?
— Jā, es tās redzēju.
— Dārzs ar tām ir pilns.
— Diez vai. Manuprāt, tur dzīvo tikai viena ģimene un tā pati. neiet ārpus akmensdārza.
— Ja, bet viņas šausmīgi ātri vairojas. Ja mēs neko nedarīsim, viņas ieviesīsies gan dārzā, gan mājā.
— Nezinu, vai ir iespējams kaut ko darīt.
— Kaut kas taču jādara!
Es jau gandrīz pateicu, ka padomāšu par to, kamēr pļaušu zāli, — bet laikus aprāvos. Tas jau gandrīz būtu solījums pēc zāles pļaušanas kaut ko iesākt. Sacīju tikai: — Gribu nopļaut zāli.