— Ai, Bert! Es tik šausmīgi pārbijos!
Domāju gan.
Fantastiski! Varētu likties, ka šis gadījums atvēsinājis viņas mīlestību uz Bertu. Nekā tamlīdzīga! Abi aizgāja pēc palīgiem — kopā saķērušies, dūdodami kā divi balodīši. Toties, kad viņi būs apprecējušies, gan viņa to Bertām vēl pieminēs.
Un es tik ļoti baidījos, ka viņi nāks atpakaļ, lai izpētītu, kas īsti noticis! Un atradīs mani slēpjamies aiz krūmiem. Veltīgs uztraukums! Sie nav no tiem, kuri tīko pēc varoņu slavas.
Iecēlu žurkas atpakaļ somā un izgāju uz ceļa, lai dotos uz autobusa pieturu. Gabaliņu nogājis, sastapu pārīti un vēl kādu zelli ar mēslu dakšām.
— Vai žurkas redzējāt? — zellis apvaicājās ar platu, stulbu smaidu.
— Žurkas? — es pārjautāju, tēlodams svēto nevainību. — Nē. Kādas žurkas?
— Tās uzbruka mūsu mašīnai! — meiča stāstīja. — Simtiem žurku! Tās būtu mūs dzīvus apēdušas, ja vien tikušas klāt.
— Ko jūs sakāt?! — es brīnījos.
— Tā patiešām bija, — Bērts apstiprināja. — Tās nograuza mūsu mašīnai visas riepas. Pēc tam tās būtu ķērušās pie mums, ja mēs būtu to pieļāvuši.
Viņi patiešām ticēja,ka bijis simtiem žurku. Tāpat kā Džounss savam «noziedzniekam».
Kāpu autobusā un drīz vien biju atkal mājās pie mammas. Kā parasti, viņa mani apbēra ar jautājumiem, taču es viņai neko nestāstīju. Viņa jau kļuvusi ļoti vārga. Liekas, ilgi vairs nenodzīvos.
Savādi, kā esmu iemīļojis Sokrātu. Varu nosēdēt stundām ilgi, spēlēdamies ar viņu un glaudīdams viņa kažociņu. Dažreiz man šķiet, ka viņš ir saprātīgāks par cilvēkiem. Vismaz pret mani viņš izturas daudz sirsnīgāk. Protams, Sokrāts nav parasta žurka. Viņš varētu būt kādas jaunas pasugas pārstāvis.
Tiesa, ja runājam par izskatu, tad vienīgi aste ir tā, kas dara viņu īsti atšķirīgu no citām žurkām. Parastajām žurkām astes ir treknas, zvīņainas un visai riebīgas. Turpretī Sokrāta un vēl divu jaunuļu astes ir garas un apspalvotas. Bērnībā šo žurcēnu astītes bija sārtas — kā pelītēm, un vēlāk apauga ar kažoka spalviņām. Man šķiet, ka Sokrāts ar savu asti lepojas. Skraidelēdams viņš to tur ļoti taisnu un mazliet paceļ augšup, lai tā nevazātos pa grīdu. Asti viņš allaž kārtīgi iztīra, lai gan jāteic, ka viņš vispār ir ļoti tīrīgs dzīvnieciņš.
Vakar bija svētdiena un cs uzcēlos agri, lai pirms iešanas uz baznīcu varētu pēc sirds patikas izspēlēties ar Sokrātu. Iepriekšējā vakarā mēs bijām devušies kopīgā pastaigā, un tagad, kad atvēru šķūnīša durvis, viņš to nemaz nedzirdēja. Ugu laiku nostāvēju, skatīdamies, kā viņš guļ, asti apvijis sev apkārt. Likās cietsirdīgi viņu modināt. Brītiņu svārstījos, darīt to vai nedarīt. Miegs līdzīgs nāvei, bet dzīve Sokrātam ir pilna prieku. Viņam patīk ar mani spēlēties. Tāpēc nolēmu, ka viņu pamodināšu — izraušu no nāves, lai bauda dzīvi. Arī es pats taču šorīt ar prieku biju cēlies augšā, jo zināju, ka ir svētdiena un es varēšu ilgas stundas pavadīt kopā ar Sokrātu. Citos rītos es labprāt gulētu un gulētu — bezgalīgi. Man riebjas celties un iet uz darbu. Vai varētu būt, ka nāve man ir mīļāka nekā dzīve?
Vārdu sakot, nolēmu Sokrātu pamodināt. Iesvilpos. Sokrāts atvēra acis. Viņa aste lēnām atritinājās. Viņš nostājās uz ķepiņām un izstaipījās. Tad ieraudzīja mani. Es zināju, ka viņš mani ieraudzījis, pēc viņa purniņa izteiksmes. Tā bija visai jocīga izteiksme — pa pusei miegainība, pa pusei pārmetums, turklāt vēl vainas apziņa par to, ka nav bijis modrs un darbīgs; izskatījās gluži tā, it kā viņš gribētu sacīt: «Nu, tu taču zini! Katram reizēm tīkas pagulēt.»
Tomēr no uzpošanās rituāla viņš nekādā ziņā negribēja atsacīties. Notupās uz pakaļķepiņām un sāka mazgāt purniņu. Mazgāšanās bija pamatīga. Noberzis purniņu, viņš ķērās pie ausīm, muguras, sāniem, vēderiņa, ik pa brīdim aplaizīdams priekšķe- pas, lai tās būtu mitras. Pēc tam viņš nomazgāja pakaļķepas un ar tām pamatīgi izkasījās. Tā viņš ņēmās, kamēr tika līdz pašam astes galiņam un arī to izlaizīja un izkodīja. Tikai tad, kad ikviena vietiņa bija nolaizīta vai pakasīta, vai izkodīta, viņš beidzot atnāca pie manis un es varēju parunaties un viņu paglaudīt.
Neviena cilvēciska būtne man nekad nav bijusi tik tuva ka Sokrāts. Bērnībā man bija mīļš suns. Vēlāk viņu noindēja. Viņa nāvi es neesmu nedz aizmirsis, nedz arī piedevis. Sis suns bija mans labākais draugs. Kad ņēmās laizīt man seju, tad ātrāk par piecām vai desmit minūtēm mieru nemeta. Tas bija jauki. Vel tagad atceros viņa silto, raupji gludo mēli un kā pec tam man katrreiz vajadzēja apslaucities ar kabatlakatiņu.
Vēl agrāk, kad biju pavisam mazs, es ļoti mīlēju mammu. Iespejams, ka ari tagad es viņu vēl mīlu, kaut gan pats to neapzinos. Viņa man šausmīgi krīt uz nerviem. Šķiet, ka gadiem ilgi viņa nav darījusi neko citu kā tikai mani grauzusi. Tāpēc visa mana mīlestība un viss mans maigums — cik jau nu spēju tos just — tiek veltīti Sokrātam. Neviena cita man nav.
Esmu uzbūvējis Sokrātam mājiņu. Leļ|u mājiņu, varētu sacīt. Tā atrodas šķūnītī, un tajā ir ievilkta elektrība. Tīrais brīnums, ko visu var izdarīt, ja pacenšas! Man nav nekādas pieredzes ne galdniecībā, ne elektriķa darbos, bet mājiņa man ir izdevusies. Tā gan nav pilnīgi atsevišķa kā le||u mājiņa, tas ir, to nevar paņemt rokā un nest. Tā iebūvēta šķūnīša kaktā, un sols kalpo par pamatu. Tai ir pat apkure. Es izurbu solā vairākus caurumus un zem tiem piestiprināju kasti, kurā atrodas skārda trauks ar elektrisko lampiņu vidū. Kad ieslēdz elektrību, lampiņa sakarsē trauku un siltais gaiss pa caurumiem plūst Sokrāta mājiņā. Zināmas grūtības bija ar slēdžiem — tiem bija jābūt tik viegli nospiežamiem, lai arī žurka tos varētu darbināt. Labu laiku ar tiem ķimerējos, līdz beidzot pielāgoju tos Sokrāta spēkiem. Vajadzēja ievērot vislielāko piesardzību. Nevaru taču pieļaut, ka īssavienojuma pēc te izceltos ugunsgrēks. Nebija viegli arī ieskaidrot Sokrātam, kā darbojas apkure. Gaismas slēdžu nospiešanu viņš apguva ļoti ātri, jo tā dod tūlītēju rezultātu, bet apkures ierīces iesilst tikai pēc brītiņa. Man vajadzēja to rādīt neskaitāmas reizes. Beigu beigās Sokrāts to apguva — bet tad es arī biju nopūlējies! Elektrība nāk no garāžas. Protams, es zinu, ka elektroapgādes dienesta |audis nebūtu sajūsmā, bet viņi to nemūžam neuzzinās. Turklāt es visu esmu nostrādājis pieklājīgi. Ārpusē vads iet pa zemē ieraktu svina cauruli.
Mamma sauc. Nez ko nu atkal vajag. Viņa domā, ka visu brīvo laiku es varu pavadīt kopā ar viņu, klausīdamies viņas atmiņās un izpildīdams visādus sīkus rīkojumus.
Varētu domāt, ka nu jau es par žurkām esmu uzzinājis tik daudz, ka spētu sarakstīt veselu grāmatu, bet tā nebūt nav. Protams, Sokrātu esmu iepazinis ļoti labi un laiku pa laikam sastopu arī viņa māti. Ja neņem vērā šīs divas žurkas, ir vēl apmēram divdesmit citu, kuras es pazīstu, tā sacīt, personiski. Manuprāt, tie visi ir tēviņi. Skaidri zināt nevaru, jo vēl arvien nesaskatu nekādu atšķirību starp sieviešu un vīriešu dzimuma žurkām. Spriežu vienīgi pēc tā, ka šīs žurkas nekad neesmu redzējis lieliem vēderiem.
Visas minētās žurkas esmu mēģinājis dresēt. Kaut kas ir izdevies apmēram ar duci no viņām, pārējās ir neveiksminieces, kuras nāk uz šķūnīti tikai tāpēc, lai dabūtu kādu daļu no ēdiena atliekām, ko es piegādāju. Es labprāt tiktu no šīm neapdāvinātajām žurkām vaļā, bet dzīt viņas prom arī negribas. Žurkas man ir uzticējušās, un šo uzticēšanos man negribētos pievilt, lai gan. reiz tomēr vajadzēs nošķirt gudrās žurkas no muļķēm.