Šovakar gribēju mācīt žurkām kolektīva darba iemaņas, bet lielais tēviņš, jaunpienācējs, visu izjauca. Viņš sāk man ļoti
traucēt. Tūlīt pēc tējas dzeršanas izgāju ārā un paņēmu virs ogļu pagraba durvīm paslēpto puravu. Mēness gaiši spīdēja, un visu varēja labi redzēt. Aiznesu puravu uz dārzu un noliku laukumiņā starp šķūnīti un siltumnīcu. Zināju, ka žurkām nepatiks to est šada atklātā vietā. Tās mēģinās to kaut kur ievilkt.
Novietojis puravu tieši laukumiņa vidū — vienādā atstatumā gan no siltumnīcas, gan no šķūnīša, gan no rāmju kaudzes, gan no dzīvžoga —, devos uz šķūni pēc Sokrāta. Iznesu viņu ārā un noliku zemē blakus puravam. Arī visas pārējās žurkas devās mums līdzi: spalvastes — cieši nopakaļ, zvīņastes — turēdamās pa gabaliņu, bet lielais tēviņš — kulstīdamies uz priekšu un atpakaļ starp abiem bariem, jo ne viens, nc otrs viņu nepieņēma.
Mans mērķis bija iestāstīt spalvastēm, lai tās kopīgiem spēkiem apvelk puravu apkārt šķūnītim un ievelk iekšā pa šķūnīša durvīm. Šķūnītis ir vienīgā vieta, kur tās var justies īsti drošas no laupītājiem, kas gribētu puravu atņemt. Taču ceļš līdz šai paslēptuvei ir visgarākais.
Kā jau biju gaidījis, spalvastes ķērās puravam klāt un sāka to vilkt katra uz savu pusi. — Stop! — es valdonīgi uzsaucu.
— Ēdiens — uz šķūni!
Žurkas apjuka. Manis teiktie vārdi visām spalvastēm bija saprotami, taču viņas neapjēdza to kopsakaru. Nezinu, vai zvīņastes ko saprata vai nesaprata. Tās turējās malā un gaidīja, cerēdamas, ka varbūt arī viņām kas tiks no purava, kad spalvastes būs paēdušas. Pēc maza brītiņa divas spalvastes, pametušas puravu, devās prom uz šķūnīti. Pārējās skatījās uz mani. Ja es neko nedarītu, tās visas varētu atgriezties šķūnītī vai arī mesties virsū puravam un saplēst to driskās. — Nē! — es iesaucos. Pacēlu puravu aiz viena gala un sāku lēni vilkt.
— Nest… ēdienu … uz … šķūni! — Katru vārdu izrunāju uzsvērti.
Sokrāts, dabiski, saprata mani pirmais. Viņš izlēca priekša, sakampa puravu un atmuguriski rāva to uz šķūnīša pusi. Es tūliņ palaidu savu galu vaļā. — Labi! — teicu Sokrātam.
Vārdu «labi» saprot visas. Vēl dažas spalvastes metas Sokra- tam palīgā. Tad pievienojās pārējās. Istenībā_ visām pie purava nemaz nebija vietas, lielākā daļa tikai drūzmējās apkart; tikmēr puravs lēni, bet noteikti virzījās uz šķūnīša durvīm. Zvīņastes sekoja godbijīgā attālumā. Tas viss atgādināja bēres: puravs — zārks, spalvastes — zārka nesēji, zvīņastes — sērotāju procesija.
Piepeši svinīgā noskaņa tika rupji pārtraukta. Parādījas lielais, zvīņastainais tēviņš, saķēra puravu aiz gala un sāka vilkt pretējā virzienā. Spalvastes aiz apjukuma sastinga. Es biju sašutis, bet tajā pašā laikā man nāca smiekli. Tomēr spalvastu apjukums ilga tikai mirkli. Tās ielenca huligānu un nostūma to mala, šņakstinādamas zobus, lai ari tā īsti viņam ne reizi neiekoda — cik nu es varēju redzēt. Lielais tēviņš neaizstāvējās. Viņš tikai vēl pāris reižu uzbruka puravam, bet nesekmīgi.
Tad es izdzirdēju savādu troksni. Sākumā neaptvēru, kas tas ir — tāda kā graboņa, ne pārāk ska]a, bet ļoti asa un ātra. Tā naca vairākās atsevišķās zalvēs, gluži tā, it kā darbotos miniatūra mašīnpistole, tikai zalves bija ilgākas un skaņa — augstāka. Uz žurkām tā iedarbojās vienā acumirklī — tās sastinga kā pārakmeņojušās, un tad es aptvēru, ka troksnis nāk no Sokrāta. Viņš klabināja zobus. Nevarēju saprast, kas viņam lēcies — vai pēkšņi kļuvis traks, vai arī viņam uznākusi histērijas lēkme. Sā vai tā, viņš mani sabiedēja; varētu sacīt, es jutos vismaz neomulīgi. Ja apkārt nestāvētu citas žurkas, es būtu Sokrātu paglāstījis vai paņēmis rokās. Labi vien ir, ka to nedarīju. Acīmredzot pārējo žurku uzvedība mani kaut kādi atturēja. Zobu klabināšana turpinājās divas, trīs minūtes. Visu šo laiku neviena no žurkām pat nepakustējās.
Kad šis troksnis apklusa, žurkas it kā atdzīvojās un uzreiz sāka ātri skraidelēt — visas, tikai ne Sokrāts un lielais, brūnais tēviņš. Nevarētu sacīt, ka tās sastājās apkārt lokā. Nekāda loka nebija, tikai Sokrāts un lielais svešinieks bija palikuši divatā — visas citas žurkas bija atvirzījušās malā. Tā bija pēkšņa, visaptveroša pārvietošanās, lai, tā sacīt, atbrīvotu kaujas lauku. Sokrāts un svešais atradās viens no otra apmēram divarpus pēdu atstatumā, bet pamestais puravs — pusceļā starp viņiem un pārējām žurkām.
Sokrātam atkal uznāca zobu klabināšanas lēkme.
Lielais tēviņš ošņājās pa zemi, it kā būtu atradis ko ēdamu, taču, manuprāt, viņš gluži vienkārši nervozēja.
Sokrāts aprima. Saboztu spalvu viņš pagājās pāris soļu uz lielā tēviņa pusi. Tad izkārnījās un izčurājās. Arī lielais izkārnījās, taču, vai viņš čurāja, es neievēroju. Domāju jau, ka Sokrāts tūliņ bruks pretiniekam virsū, bet tā nenotika. Viņš sāka ap to riņķot — muguru izliecis, sīkiem solīšiem, gluži kā dejodams uz pirkstgaliem. Likās, ka viņš pat neskatās uz pretinieku, lai gan žurkas, protams, tik un tā var redzēt uz abām pusēm. Visu laiku turēdamies sāniski, viņš divas reizes apriņķoja ap lielo tēviņu, bet tas nekustējās ne no vietas, tikai pa brīdim izlikās kaut ko zemē ošņājam.
Tad Sokrāts palēcās gaisā un uzkrita tieši pretiniekam uz muguras. Viņa zobi sacirtās. Likās, ka viņš iekožas lielajam tēviņam ausī. Brīdis ņudzekļa. Lielais purināja galvu, it kā gribēdams izrauties, taču pretī necīnījās. Viņš apvēlās uz sāniem— un nākamajā mirklī abi jau bija atsprāguši viens no otra un aprimuši. Gaidpilnā nekustībā viņi pavadīja vismaz minūti, ja ne vairāk. Tad lielais tēviņš sāka ļoti lēni līst projām. Sešas collas, viena pēda, divas pēdas, trīs, četras. Tad viņš apstājās. — Tiššš! — es uzsaucu, bet viņš vairs nekustējās. Viņš jau tik un tā bija padzīts no pārējo žurku sabiedrības — izstumtais, spitālīgais.
Ilgu laiku nekas nenotika. Tad viena no spalvastēm sāka grauzt puravu. — Nē! — es iekliedzos. — Stop! Velciet uz šķūnīti! — Tūliņ izlaboju savu k|ūdu: — Ēdiens — uz šķūni! — Sos vārdus atkārtoju vairākas reizes. — Ēdiens — uz šķūni! Ēdiens — uz šķūni!
Sokrāts atjēdzās pirmais. It kā nekas nebūtu noticis, viņš atkal saņēma puravu aiz gala un sāka vilkt uz šķūnīti. Mīļais, labais Sokrāts! Pieveica pretinieku, lai arī tas augumā par viņu daudz lielāks! Kā Dāvids Goliātu. — Priecājies, ka dzīvs tiki projām, tu, gļēvuli! — es sacīju Goliātanv Biju varen lepns uz savu Sokrātu.
Pārējās spalvastes atkal metās Sokrātam talkā. Zvīņastes nepalīdzēja, tikai tecēja nopakaļ. Vēlreiz nodomāju, ka tas viss atgādina bēres — tikai šoreiz viens sērotājs netika procesijai līdzi. Lielais tēviņš nožēlojami vilkās krietnas divas pēdas aiz beidzamās zvīņastes.
Puravs apmeta loku ap stūri un tika ievilkts pa šķūnīša durvīm. Tiklīdz pēdējā no mūsu žurkām bija iekšpusē, es ajzcirtu durvis. Lielais tēviņš palika ārā. Tā viņam būs mācība — lai nelien tur, kur viņu neviens nav lūdzis.
To visu es varēju tik labi novērot tāpēc, ka spīdēja pilns mēness. Bija gandrīz tik gaišs kā dienā.
Kad šovakar devos uz šķūni, debesis bija pārvilkušās mākoņiem un līņāja sīks lietutiņš. Redzēt nevarēja gluži nekā. Es paklupu pret kaut ko mīkstu; šaušalīga sajūta. Man bija līdzi kabatas laterniņa. Ieslēdzu to un paspīdināju lejup. Tieši uz takas gulēja liela, beigta žurka. Es uzreiz zināju, ka tam jābūt svešajam tēviņam, ko Sokrāts iepriekšējā vakarā bija pievārējis. Saņēmos un apvēlu to otrādi, lai palūkotos, kas tam nodarīts, taču brūces nemanīju, tikai piciņu sarecējušu asiņu pie vienas auss. Varbūt šis tēviņš nosprādzis no indes. Ļoti ceru, ka ne. Ja kaut kur kaimiņos ir izlikta saindēta barība, arī manas spalvastes var to atrast. Kas notiks ar zvīņastēm — par to man galva nesāp. Taisnību sakot, es ļoti priecātos, ja varētu tikt no viņām vaļā.