Džounss kļūst ar katru dienu uzpūtīgāks. Viņš ir tik milzigi pašapmierināts. Pašapmierinātība pil no viņa kā tauki. Šķiet, ka šis gads mūsu firmai bijis ienesīgs, un Džounss, protams, ir pārliecināts, ka tas ir tikai viņa nopelns. Vienā ziņā tā tas arī ir, ja ņem vērā, kā viņš par bada algām mūs visus izkalpinājis. Bet tas gan viņam būs savāds pārsteigums, kad ieraudzīs savas mašīnas riepas saplēstas sīkās skrandās! Viņš vairs nejutīsies tik drošs. Ja vienunakt žurkas var saplēst riepas, tad citunakt — pašu Džounsu … Es negribu teikt, ka tā notiks. Taču ceru, ka viņš tā domās. Ja viņš pats pie šīs domas nenonāks, es viņam to iedvesīšu.
Tas brīdis tuvojas.
Mamma bija aizkavējusies, un tēju mēs dzērām vēlāk nekā parasti. Tieši šovakar! Pēdējā laikā tā jau ir otrā reize. Kaut ko sacīt nav nozīmes. Viņa atbildēs, ka nav tikusi audzināta šādu pienākumu veikšanai, — tas nozīmē, ka pirms piecdesmit gadiem, kad viņa bija jauna, viņas vecāki turēja kalpones, apteksni, virtuveni, izsūtāmo zēnu un tā joprojām. Manuprāt, atgriešanās šādā pasaulē viņai būtu tikpat kā paradīze. Kur no elles kāds regulāri ierodas, lai visu izberztu un nospodrinātu. Tomēr debesīs ar netīrajiem darbiem laikam gan noņemas eņģeļi, bet tie nedaudzie mirstīgie, kuriem laimējies tur iekļūt, vienkārši slaistās apkārt, neko nedarīdami, gluži kā Viktorijas laika bagātie dīkdieņi.
Pēc tējas dzeršanas es, zināms, palīdzēju nokopt traukus. To es vienmēr daru. Mamma mazgā, un es slauķu. Tā mēs esam paraduši, bet tas nozīmē, ka man jāgaida, kamēr viņa nomazgā. Lai to attēlotu, «lēni» nav īstais vārds. Nesaprotu, vai viņa velk trauku mazgāšanu garumā tādēļ, lai varētu ar mani pļāpāt, vai arī ātrāk kustēties gluži vienkārši vairs nav spējīga.
Beidzot tas bija galā. Es metos gaitenī, lai paķertu lietusmēteli un platmali. Mamma steberēja nopakaļ.
— Vai tu gribi iet ārā, dēliņ? Šovakar nav labs laiks …
Skaidrs, ka gribu iet ārā! Kam tad man mētelis un cepure?
Taču es atbildēju tikai ar pieklājīgu «jā».
— Pārāk ilgi gan nekavējies, labi? Ja zinu, ka tevis nav mājās, es nevaru aizmigt.
— Jā.
Mamma tik un tā pastāvīgi sūdzas par bezmiegu, tāpēc es nesaprotu, kāda viņai starpība, vai es esmu mājās vai neesmu.
Aizdrāzos uz šķūni. Kabatā man bija daži gabaliņi aknu — īpašs cienasts Sokrātam un pārējām spalvastēm. Viņām garšo aknas. Protams, viņas jau nepārtiek no tā vien, ko es piegādāju. Vismaz es ceru, ka tā nav. Nemaz nezinu, cik daudz barības žurkai vajadzīgs. Tomēr uzskatu, ka manis atnestās pārtikas atliekas tikai papildina viņu ēdienkarti. Aknas ir izņēmums. Tās es nopirku pilsētā, pusfabrikātu veikalā pats par savu naudu (to, ko nemaksāju mammai). Kas attiecas uz zvīņastēm, man nekad nav bijis nodoma tās barot. Tikai tur nekas nav līdzams. Zvīņastes gluži vienkārši ir turpat blakus un piedalās. Šovakar es biju devīgā noskaņā. Pametu viņām pāris maizes garozu, lai apmierinās.
Nesapratu, ko darīt ar aknām. Biju iedomājies, ka vispirms savu komandu labi sabarošu, lai ceļojuma laikā tā justos omulīgi un, atrazdamās somā, daudz netrokšņotu, Tiesa gan, manas spalvastes arī tāpat gandrīz vienmēr uzvedas ļoti labi. Es tikai gribēju būt pilnīgi drošs, ka tā notiks arī šoreiz. Taču laika jautājums izvirzījās priekšplānā. Ja es sāktu barot viņas ar aknām, mēs varētu aizkavēties un, iespējams, pēc darba paveikšanas vairs nepaspētu uz pēdējo autobusu. Turklāt paēdušas viņas varētu kļūt miegainas un varbūt nemaz negribētu uzbrukt riepām.
Tad es izšķīros par kompromisu: atdevu pusi, un to viņas ātri notiesāja. Pēc tam iecēlu žurkas somā un parādīju atlikušo gabalu, kā solīdams prēmiju, ja viņas labi tiks galā ar riepām.
Ar somu rokā izgāju pa vārtiņiem. Devos uz pieturu un iekāpu autobusā, kas iet uz pilsētas centru. Brauciens noritēja mierīgi. Tikpat mierīgs bija arī brauciens autobusā uz rajonu, kur dzīvo Džounss.
Deviņi un piecpadsmit minūtes. No autobusa izkāpu pieturā, kura atrodas vistuvāk Džounsa šķērsielas galam — apmēram divdesmit piecu jardu atstatumā. Šķiet, ka autobusa kasieris uz mani tā dīvaini paskatījās, bet varbūt es maldos. Varbūt viņš tikai minēja, kas man somā.
Satraukts, tomēr drošs nogriezos šķērsielā. Abās pusēs pamatīgas sarkanu ķieģeļu mājas, būvētas laikam kaut kad šī gadsimta sākumā. Ievēroju, ka vairums to iemītnieku pulcējas lielajā istabā. Dažviet bija aizvilkti aizkari — smagas štoras, kam gaisma tik tikko spīdēja cauri. Citās mājās viss bija redzams kā uz delnas. Varbūt viņiem patīk, ka citi skatās, — lai redz viņu turību, lai skauž! Stāvlampas, mīkstās mēbeles, pulēti galdiņi, kamīns met maigu blāzmu … No debesīm rasinājās kaut kāds slapjums, īstenībā — migla. No tās man bija nosaluši vaigi un mitra seja.
Minēju — diez vai Džounsam aizkari būs vaļā vai ciet? Tas būtu amizanti — pavērot Džounsu gozējamies ģimenes lokā pie kamīna. Viņš gan nezinātu, kas uz viņu skatās! Diezin ko viņš vakaros dara, es prātoju. Lasa? Pļāpā? Laikam jau gan vienu, gan otru. Vakara avīzi viņš izlasa visu līdz pēdējam burtam — par Arizonā piedzimušo bērnu, kuram starp kāju pirkstiem bijušas peldplēves kā pīlei, un par teļu ar divām galvam, kas piedzimis Brazīlijā. Es iedomājos, ka labprāt redzētu, kāda tad īsti izskatās Džounsa meita — nu, tā, kura noķēra mani pie garāžas durvīm (īstenībā gan nenoķēra). Tas tik būtu joks, ja izrādītos, ka viņa ir skaistule! Džounsa meita!
Taču Džounss mani piešmauca. Aizkari bija aizvilkti, un es nekā nedabūju redzēt. Vēl ļaunāk. Garāžā spīdēja gaisma, bet durvis bija ciet. Tas nozīmēja, ka Džounss ir tur, iekšā un strādā. Pareizāk sakot, laiski grābstās un ķimerējas. Ja viņš tur vēl ilgi mīcītos, man vajadzētu gluži vienkārši apgriezties un doties atpakaļ uz mājām.
Pirmajā brīdī nemaz nesapratu, kā lai viņu dabū no turienes ārā. Tad man iešāvās prātā viltība. Atcerējos, ka šosejas malā netālu no pieturas biju redzējis telefona būdu. Tagad jau biju kādu piecdesmit jardu attāiumā no Džounsa mājas. Es visu laiku gāju, soli nepalēninādams, — kāds no Džounsa kaimiņiem varēja iznākt ārā un mani ieraudzīt. Taču šķērsieliņā neparādījās neviena dzīva dvēsele, šie ārpilsētas dzīvojamie rajoni reizēm šķiet fantastiski tukši. Te tu varētu pārgriezt kādam rīkli ielas vidū, un neviens to neuzzinātu. Pat ja tavs upuris iebrēktos, tie ļaudis, kas sēž pie kamīniem, domātu, ka brēc kaķis.
Pagriezos un tikpat ātrā solī devos pretējā virzienā. Laiks neglābjami ritēja uz priekšu. Man gribējās skriet. Taču nedrīkstēju. Kāds, skatīdamies pa augšstāva logu, laternu gaismā varēja mani ieraudzīt. Skrejošs vīrietis ar somu! Aizdomīgs tips! Jāzvana policijai! Kad izgāju uz šosejas, man garām pabrauca autobuss — pavisam tukšs. Kasieris lasīja avīzi. Telefona būda arī bija tukša. Te katrā mājā ir pašiem savs telefons. Ja nevari atļauties telefonu, tas nozīmē, ka nemaz nevari atļauties šeit dzīvot.
Soma jau sāka man novilkt roku. Atviegloti uzelpoju, nolikdams to telefona būdā uz grīdas. — Nekas, nekas, bērniņi, — es mierinoši teicu, — drīz tiksiet ārā. — Nolēmu telefona sarunas laikā nevērt somu ciet — varbūt žurkām tur ir karsti un smacīgi. Visas manas mīlules rātni tupēja bariņā un pat nepakustējās, kad somā iespīdēja gaisma. Tikai Sokrāts paraudzījās augšup, it kā gaidīdams pavēli. Ak tu mans zelta gabaliņš!