Aizvēru somu un devos tālāk; tiklīdz, izkļuvis uz šosejas, sasniedzu pieturu, pienāca autobuss. Iekāpis tajā un apsēdies, es pa logu noskatījos, kā policijas patruļmašīna iegriežas Džounsa šķērsielā. Lieliski! Tieši laikā.
Mamma mirst. Viņa pati to zina. Taisnību sakot, neesmu pūlējies viņai to slēpt. Viņa to arī nebūtu gribējusi. Ārsts saka — viņai atlikusi nedēļa vai varbūt desmit dienas. Jo ātrāk, jo labāk. Ja mūsu valstī būtu saprātīgi likumi, ārsts būtu varējis viņu «iemidzināt» jau pagājušo nedēļu — tad, kad kļuva skaidrs, ka viņa vairs- necelsies. Pret mājdzīvniekiem mēs šai ziņā izturamies labāk.
Gaidīt kāda cilvēka nāvi ir apgrūtinoši. Bet arī interesanti. Mammai gribētos nomirt ar pārliecību, ka dzīve nav nodzīvota velti. Taču vienīgais, kas pēc viņas paliek, vienīgais viņas pūliņu apliecinājums esmu es. Un manī viņa ir vīlusies. Arī es pats par savu personu neesmu sajūsmā. Kaut kas kaut kad ir sagājis šķērsām. Taču mamma labprāt iedomātos, ka tā nav. Viņai gribētos ierasties debesīs ar solīdu dzīvē gūto panākumu sarakstu roka — taustāmu, materiālas dabas panākumu sarakstu. «Paraugieties lejup — lūk, tur ir mans dēls,» viņa sacītu. «Kopš tēva nāves viņš divkārt palielinājis firmas apgrozījumu, turklāt ik svētdienu divas reizes apmeklē baznīcu. Arī tēvam savā laikā neklājās slikti, galvenokārt tāpēc, ka viņam bija tik gādīga un saprotoša sieva.» Tas tiesa, ka ik svētdienu es divas reizes velkos uz baznīcu, bet, tiklīdz viņa būs nomirusi, es tur savu kāju vairs nesperšu. Tagad eju tikai tādēļ, lai nebūtu ar viņu jāstrīdas.
īstenībā mamma runā pavisam ko citu. «Ko lai dara … Kad būšu nomirusi, tev vairs nebūs ar mani tā jānopūlas.» (Loģiski.) «Tad tev būs jārūpējas pašam par sevi.» (Arī loģiski.) «Tev derētu sameklēt sev kādu labu, prātīgu meiteni. Nu jau būtu laiks domāt par precēšanos, tikai, Dieva dēļ, pārāk nesteidzies.» (Varētu domāt, ka man jāpaspēj uz pēdējo vilcienu.) «Tavs tēvs allaž mēdza sacīt — bez manis viņš dzīvē neko nebūtu sasniedzis. Ja nebijis manis, viņš aizietu postā. Un tu vienmēr esi bijis labs zēns. Nekad neesi darījis nekādas blēņas. Tu taču esi labs un krietns zēns, vai ne?»
«Jā, māmiņ.»
Viņai vēl arvien gribētos zināt, kas tās par vakara pastaigām, kurās es dodos, taču viņa baidās jautāt. Šķiet, ka viņa nemaz neiebilstu, ja es apmeklētu kādu sievieti, — ja vien viņai nebūtu jākļūst t^m par liecinieci. Viņai patīkot, ka vīrietis ir īsts vīrietis, nevis lupata, — tā viņa reiz, man par lielu pārsteigumu, izteicās.
«Jā gan — šķiet, ka savu mūžu esmu nodzīvojusi godam. Krietns vīrs, krietns dēls … Dievs ir atalgojis manus pūliņus.»
Uz to es neko neatbildu. Mamma zina, ka sagādā man briesmīgas neērtības, un pati par to gaužas. Jau vairākus rītus esmu nokavējis darbu; pusdienlaiks man vienmēr jāņem garāks, turklāt bieži gadās, ka pats nedabūju iekost ne kumosa. Est man nav jātaisa, jo mamma neko neēd, bet viņai vajadzīga pastāvīga apkopšana. Patronāžas māsa man palīdz, taču gluži visu viņa nedara. Mamma gan neēd, tomēr no mutes viņai pastavigi sūcas kaut kas brūns, un man tas jāsatīra.
No Džounsa neko nevaru saprast. Cik man zināms, par riepām viņš nav nevienam stāstījis. Varbūt policisti ieteikuši viņam turēt mēli aiz zobiem, cerēdami, ka vainīgais pats sevi kaut kā nodos. Vai tad viņi nesaprot, ka vainīgas žurkas? Varbūt tik fantastisks variants viņiem vienkārši nav ienācis prātā.
Mamma ļoti raizējas pa to, kas ar mani notiks, pēc tam kad viņa bus mirusi. Nudien nesaprotu, kāpēc. Jau vairākas reizes viņa ir teikusi: «Varbūt tēvocis tev palīdzēs.» Vienreiz nomurmināja: «Vai nu pavisam aizmirsīs savu paša brāļadēlu.» Runa ir par manu vienīgo tēvoci, kurš dzīvo Kanādā un, kā stāsta, esot bagāts.
Es turpinu vērot Džounsu, un reizēm šķiet, ka arī viņš vēro mani. Vai viņš nojautis, ka tas varētu būt es, kas sabojājis viņa riepas? Tas man patiktu, bet es, protams, nedrīkstu dot nekādu mājienu, kas apstiprinātu viņa aizdomas. To tik viņš gaida. Norisinās kaut kas līdzīgs psiholoģiskai divkaujai, lai arī Džounss to nezina. Viņš domā, ka esmu pilnīgi viņa varā un viņš var izdarīties ar mani, kā vien patīk.
Džounss kļuvis visai nejauks, jo viņu kaitina mana pastāvīgā kavēšanās un ilgie pusdienlaiki. «Vai tad jūs nevarat algot kopēju?» — To viņš ir vaicājis jau divas reizes. Un: «Ilgi tā nevar turpināties. Jūs vairs netiksiet galā ar darbu.»
«Ar darbu es tieku galā,» es viņam atbildu. «Vakaros palieku ilgāk, līdz viss ir padarīts.»
Viņš aiziet purpinādams.
Beidzot viņa nomira. Man jau likās, ka tas vilksies bezgalīgi. Viņa nodzīvoja par veselām trim dienām ilgāk, nekā ārsts bija paredzējis. Taisnību sakot, tagad, kad viss jau galā, es ar mammu pat lepojos. Viņa bija dūšīga vecenīte.
Šorīt apglabājām. Tāpat pa vecam. Mamma man bija teikusi, ka negribot kremāciju. Lai aprokot viņu blakus tēvam. Pēdējos piecpadsmit gados es par šo tēmu tiku saņēmis sīkas instrukcijas ik reizi, kad mamma jutās nevesela, pat ja viņai bija tikai lielākas iesnas.
Bēres var izvērsties par notikumu. Būdams aizgājēja vienīgais tuvinieks, tu kļūsti par svarīgu personu. Protams, es nebiju, kā mēdz teikt, «bēdu sagrauzts», bet man patika tas, ka visi pievērš man uzmanību. Otras tādas reizes vairs nebūs. Nākamais šāda veida notikums mūsu ģimenē būs manas paša bēres, un pēc manis jau nu neviens nesēros. Tīrais brīnums, cik mammai bija daudz pavadītāju. Lielākā daļa no tiem bija mūsu draudzes locekļi, taču bija arī biznesmeņi, tēva draugi. Man šķiet, veciem cilvēkiem patīk bēru ceremonijas. Atgriezdamies no kapsētas, viņi pārliecinās, ka ir vēl dzīvi.
Arī Džounss ieradās. Izturējās pret mani tik laipni un gādīgi, pavisam citādi nekā darbā. Šķiet, ka es viņu izprotu. Viņš apliecināja savu īpašnieka stāvokli. Firma agrāk piederēja tēvam. Mamma bija tēva atraitne. Tas, ka mammas bēres Džounsam ir svarīgs notikums,_nozīmē, ka viņš ir cienījams, ar atbildības sajūtu apveltīts cilvēks.
Bet tas vēl nav viss. Viņš labprāt pirktu mūsu māju. Zinu, Džounss allaž uzskatīja tēvu pa izcilu personu. Lai arī beigās tēvam diez kā vairs negāja, Džounsam, cīnoties uz augšu pa karjeras kāpnēm, viņš vienalga likās gluži kā karalis uz troņa. Nopircis mūsu māju un ievācies tajā, Džounss beidzot būtu sasniedzis ilgoto mērķi. Viņš noraugās uz māju apmēram tāpat, kā uzurpators varētu noraudzīties uz karaļa pili. Taču šo pili viņš nedabūs, kamēr vien man te vēl būs kāda teikšana.
Pēc bēru ceremonijas es pat nelūdzu viņu atnākt šurp. Viņš laikam bija domājis, ka visi dosies uz māju, lai noklausītos, kā advokāts nolasa mammas testamentu. Taču es negribēju, lai viņš velkas uz šejieni, ne viņš, ne arī kāds cits. Viens no iemesliem — man nebija, ar ko bēriniekus pacienāt. Ar tējas galda klāšanu negribējās noņemties, bet dzirdīt visus ar grādīgo — tas sanāktu par dārgu. Tā nu es ļāvu viņiem doties katram uz savām mājām.