Lai nu kā, tagad man būs vairāk naudas. Kādu daļu mamma taču tērēja savām vajadzībām. Zinu, ka tērēja. Lai arī tā varbūt nebija liela summa, tagad tā visa paliks man. Nevienam citam viņa to nevarēja novēlēt.
Žurkas atvedīšu uz māju. Turēšu tās pagrabā. Sokrātu gan ne. Sokrāts drīkstēs staigāt, kur vien viņam patiks. Tas būs daudz ērtāk nekā ikreiz iet uz šķūnīti. Varēsim lieliski trenēties.
Šodien biju aizgājis pie advokāta. Man vajadzēja Džounsam atprasīties, taču viņš izturējās ļoti laipni. Laikam cer dabūt māju. Advokāts mani šausmīgi satrieca. Izrādās, ka māte saņēmusi ikgada renti, kas pienākusies tikai viņai un ko es nevaru mantot. Tagad man būs nevis vairāk naudas mājas uzturēšanai, bet vēl mazāk nekā līdz šim. Taisnību sakot, nezinu, kā vispār varēšu iztikt. Tagad gudroju — diez vai Džounss zināja par mātes renti un tās noteikumiem? Varbūt, rakņādamies tēva atstātajos dokumentos, viņš ir ko uzodis. Nav brīnums, ka tik labprāt atlaida mani pie advokāta.
Kad atkal ierados kantorī, Džounss neko neteica, bet pec darba beigām mēs gaitenī satikāmies. — Ja jūs gadījumā meklējat, kam pārdot mātes māju, es varbūt varu nākt talkā, — šis tā nevērīgi saka. — Es pazīstu vienu cilvēku, kuru tā varētu interesēt.
Arī es pazīstu cilvēku, kuru tā varētu interesēt, bet darīšu visu iespējamo, lai viņš to nedabūtu.
Šovakar sāku gatavoties žurku uzņemšanai. Tā saistīta ar diiudzam problēmām. Es neturēšu viņas gūstā kā cietumnieces, ta tas nav domāts. Ja es turētu viņas gūstā, man viņas būtu arī pilnīgi jāapgādā._ Man nav tik daudz naudas, lai pirktu žurkām barību veikala, un majora Robinsona dārzā arī nevaru ciemoties pārāk bieži, tad mani droši vien pieķers. Tāpēc viņām brīvi jastaiga iekšā un ārā un ēdamais jāmeklē pašām. Es varu piesolīt tikai ērtu pajumti un reizēm pa kādam gardākam kumosiņam. Esmu nolēmis pirmajā nedēļā viņas barot — varbūt pat pirmajās divās nedēļās, tam man naudas pietiks. Kad žurkas jau būs pieradušas pie jaunās dzīvesvietas, barības devu pakāpeniski samazināšu, lai pamudinātu viņas doties ārā un meklēt vēl kaut ko.
Mūsu pagrabs nav gluži iekšā zemē. Mājas gala sienā pie pašas apakšas tam ir restots lodziņš. Vispirms gribēju ierīkot tā, lai žurkas varētu tikt restēm cauri. Stienīši ir apmēram zīmuļa resnumā, un spraugas starp tiem arī tikpat platas. Atnesu no šķūnīša lauzni un tikmēr vālēju pa stieņiem, līdz viens no tiem pārlūza. Tad iestūmu smago lauzni stienīšu starpā un kustināju šurpu turpu. Beidzot izveidojās tieši tāds caurums, kāds bija vajadzīgs, — lai pieaugusi žurka varētu brīvi ielīst un izlīst, bet kaķim tas būtu par mazu. Lodziņš ir astoņu pēdu augstumā no pagraba grīdas. Mans nākamais darbs būs sameistarot kaut ko līdzīgu kāpnītēm.
Tas nu ir paveikts. Atstiepu no šķūnīša dēli un tā vienā galā iedzinu divas naglas, galvas atstādams par pirksta platumu ārā. Pie šīm naglām piestiprināju divus stieples gabalus, pēc tam tos aptinu ap lodziņa restēm. Tādējādi viens dēļa gals bija nostiprināts. Otru galu — tas sniedzās līdz pagraba pretējai sienai — nolaidu zemāk un atbalstīju uz augšējā plaukta. Tur mēs agrāk žāvējām ābolus. Finierī izgriezu kārtīgus caurumus, lai žurkas, lecot no plaukta uz plaukta, bez grūtībām tiktu augšā un lejā.
No tukšām kartona kārbām uztaisīju žurkām jaunu mītni. Tā novietota pie apakšējiem plauktiem; no turienes žurkas var nokļūt tieši savā mājiņā, nenolecot uz pagraba grīdas. Apkuri ierīkošu tādu pašu, kāda bija Sokrāta mājiņai šķūnī. Rītvakar visam jābūt gatavam. Varbūt pirms gulētiešanas jau varēšu atvest žurkas šurp.
Žurku pārvietošana pagaidām atlikta. Vakar vakarā es paveicu visu, kas bija ieplānots, taču biju aizmirsis sagādāt barību. Pat nezināju, cik žurkas man īstenībā vajadzēs barot. Tāpēc raudzīju spalvastes saskaitīt. Zvīņastes nevedīšu šurp. Lai paliek ārā un pašas gādā par sevi. Biju domājis, ka spalv- astu varētu būt ap divdesmit, bet, sācis skaitīt, saskaitīju vismaz trīsdesmit. Varbūt to ir pat četrdesmit. Nelaime tāda, ka tikai daļu no spalvastēm es pazīstu pēc izskata, turklāt viss šis bars nekad nestāv mierā. Vienas nozūd, citas ierodas. īstenībā es dresēju tikai sešpadsmit žurkas. Arī pārējās ir apguvušas šādas tādas gudrības, bet tikai tāpēc, ka gadījušās tuvumā.
Labi apdomajot, man šķiet, ka arī spalvastes nevajadzētu ņemt gluži visas. Ņemšu tikai divdesmit labākās. Vēlāk, ja vajadzēs^ papildspēkus, es taču katrā laikā varēšu aiziet pēc tiem uz šķūnīti. Turklāt tas diez vai būs nepieciešams. Tās pašas divdesmit, jādomā, drīz vien sev sagādās pēcnācējus.
Šodien pusdienas pārtraukumā aizgāju uz veikalu, kurš, kā vēsta izkārtne, tirgojas ar graudiem un mājdzīvnieku barību. Sacīju, ka gribu pirkt vienu maisu kviešu.
— Kādam nolūkam? — pārdevējs jautāja.
Man šķita, ka viņš atļaujas būt pārlieku ziņkārīgs.
— Nesaprotu, kam jums tas jāzina, — es vēsi atbildēju.
— Man jāzina cena, — viņš paskaidroja. — Sēklas graudiem ir viena cena, lopbarības graudiem — cita, turklāt sēklas graudu cena atkarīga arī no šķirnes un no tā, vai tie ir speciāli apstrādāti.
— Tā bus barība, — es atteicu.
— Vai jūs turat vistas?
Uz to es neatbildēju. Man likās, ka jautājums skanēja izsmejoši. Tas tips laikam tomēr bija apjēdzis, ko man vajag, jo iesvēra maisā kaut kādus graudus — jāpieņem, ka tie bija kvieši, — un pieprasīja no inanis trīsdesmit šiliņus. Tas likās stipri dārgi, taču man nebija kur dēties un es samaksāju.
— Vai gribat, lai aiznesu uz mašīnu? — šis vaicā.
— Nē. Es vēlos, lai jūs man to piegādājat mājās.
Gribēju jau nosaukt adresi, bet šis pārtrauc mani, sacīdams:
— Mēs nepiegādājām preces mājās. Varbūt rītdien jūsu mašīna būs brīva un jūs varēsiet atbraukt.
Protams, biju spiests atzīties, ka man nav mašīnas. Pēc tam izrādījās, ka viņš lieliski var piegādāt preces mājās — viņam tikai jāsazinās ar kādu kravas mašīnu kantori. «Bet tas jums maksās vēl piecus šiliņus!» Es, protams, samaksāju. Kas man atlika? Cik tas ir briesmīgi — tu ielaidies ar šādiem ļaudīm un pilnīgi nonāc viņu varā! Esmu pārliecināts, ka visai šai iztaujāšanai par mašīnu bija viens vienīgs mērķis — mani pazemot. Viņš taču redzēja, ka man nav mašīnas, lai gan tada līmeņa cilvēkam kā es mašīnai vajadzētu būt. Ja tev nav mašīnas, tevi uzskata par otrās šķiras pilsoni. Tas ir gaužam nepatīkami, sevišķi, ja kopš mazotnes tevī ieaudzināta zinama augst- I>i.itihji un tu julies nesalīdzināmi pārāks par tādiem, kā, pie- tiK'i utu, I)žounss.
Izrādās, ka esmu rīkojies pareizi, paslēpdams jauno atkritumu tvertni. Tā ieradas pie manis ar pilsētas padomes vietējās nodaļas ziņu: vīrs, kas braukā ar mašīnu, savākdams atkritumus, kadu dienu gluži vienkārši nolika šo tvertni manā pagalmā — pavisam jaunu un spīdīgu. Droši vien nākamajā reisā viņš būtu paņēmis veco līdzi; tā, bez šaubām, jau bija galīgi izrūsējusi. Taču man negribējās piedraņķēt jauno, skaisto tvertni ar atkritumiem, tapec es to klusiņām pievācu un uznesu bēniņos, bet atkritumus bēru vecajā. Apmēram pēc pusgada man atkal atveda jaunu tvertni, un šoreiz es vairs neuzdrīkstējos to pievākt. Nākamajā dienā veco tvertni aizveda, bet man nu bija jālieto visjaunākā. Likās gandrīz vai apgrēcība bērt tajā izdedžus, tējas biezumus un kāpostu lapas. Toties vismaz vienu skaisto tvertni biju pataupījis.
Vakar vakarā, pārnācis mājās, atradu pie durvīm maisu ar kviešiem. Tūliņ atcerējos bēniņos noglabāto atkritumu tvertni. Nonesu to pagrabā un sabēru tajā graudus. Tad man iešāvās prātā vēl viena spoža ideja. Sadabūju vecu skrūvgriezi un ar to kā ar kaltu izsitu tvertnes skārdā pie pašas pamatnes piecus caurumus. Pa katru no tiem izbira mazlietiņ kviešu. Ja pastumj nost tos graudus, kas izbiruši, izbirst vēl mazlietiņ. Pie katra 110 caurumiem vienlaikus varēs ēst divas vai trīs žurkas. Tādējādi esmu iekārtojis žurkām lielisku barotavu, kas nemitīgi nodrošinās tās ar graudiem, ja vien būs piepildīta, turklāt nekad nekļūs netīra. Dzirdināšanas jautājumu biju jau iepriekš atrisinājis: man ir sistēma, ar kuras palīdzību žurkas pašas sev ielaiž ūdeni. Krānam pierīkots klozeta tvertnes mehānisms, tikai bez aizbāžņa, tā vietā ir dēlītis ar atsperi. Tiklīdz žurka uzlec uz dēlīša, tas noslīgst lejup, noliekdams sviru. Krāns atveras, un ūdens tek silītē.