Ūdensapgādes sistēma tomēr nav gluži ideāla. Uzlēkušas uz dēlīša, žurkas ne vienmēr grib lēkt uzreiz nost; ūdens satek par daudz, un silīte pārplūst. Dažas no jaunajām žurkām mēdz rotaļādamās uzlēkt uz dēlīša tieši tobrīd, kad kāda no vecajām dzer, un tad ūdens gāžas vecajai uz galvas. Tieši ta pagājšnedēļ gadījās Sokrātam. Viņš zvērīgi noskaitās. Es jau domāju, ka viņš jaunuli tūdaļ nokodīs, taču viņš tikai apvēla to uz muguras un pāris reižu pamācoši iekampa. Jaunulis pat nemēģināja turēties pretī. Tas viss liecina, ka humora izpratne žurkām ir tieši tāda pati kā cilvēkiem.
Žurkas mitinās pie manis jau pusmēnesi; situācija ir tieši pretēja, nekā es biju iedomājies. Alan likās, ka būs grūti noturēt viņas pagrabā, bet viņas tur tik labi iedzīvojušās, ka nemaz negrib iet ārā. Kāpēc lai viņas to darītu? Tur ir silti un ērti, gan ēdama, gan dzeramā papilnam.
Vakar vakarā sadomāju, ka piespiedīšu žurkas atstāt pagrabu. No cieti saritinātas avīzes pagatavoju aizbāžņus un nosprostoju visus caurumus, pa kuriem no barības tvertnes birst kvieši, pēc tam, kaisīdams tos no saujas, iezīmēju šauru taciņu, kas veda augšup cauri plauktiem un pa dēli līdz pagraba logam. Cerēju, ka, ēzdamas graudus, žurkas sasniegs logu un izlīdīs caur režģiem ārpusē. Kas tev deva! Šovakar, pārnācis mājās, ieraudzīju, ka visi aizbāžņi no caurumiem izvilkti un žurkas mielojas kā arvien. Uz plauktiem un dēļa nobērtos graudus tās pat nebija aiztikušas. Ilgi tā vairs nevar iet. Es taču nevaru tās visu laiku barot. Tām jādodas ārā un pašām jāmeklē sev ēdamais. Būs kaut kas jāizdomā.
Vakaros pēc darba dienas pārnākt mājās tagad ir daudz patīkamāk nekā tad, kad mamma vēl bija dzīva. Es atslēdzu parādes durvis un, ticis iekšā, tās rūpīgi aizslēdzu. Pakaru mēteli un cepuri. Pēc tam dodos uz pagraba durvīm, paveru tās šaurā spraudziņā un palūkojos iekšā. Sokrāts jau tup uz augšējā pakāpiena, mani gaidīdams. «Nāc nu šurp!» es saku, un viņš priecīgs ieskrien gaitenī. Tiklīdz viņš nokļuvis šaipus durvīm, es tās aizveru. Nevienai citai žurkai nav atļauts klaiņot apkārt pa māju. Tās var izvēlēties — palikt pagrabā vai izlīst caur loga režģiem un pastaigāties ārpusē. Tās uzturas pagrabā. Lai daru ko darīdams, ārā iet tās negrib. Tā nu man neatliek nekas cits kā pirkt kviešus. Man tas sanāk daudz par dārgu, bet, kamēr nauda vēl kaut cik turas, es nespēju žurkas ar badinā- šanu dzīt projām.
Katru vakaru, pārnācis mājās, es izlaižu Sokrātu no pagraba un viņš drīkst palikt dzīvojamās telpās tikmēr, kamēr otrā rītā eju prom uz darbu. Pirms iziešanas no mājas ielaižu viņu atpakaļ pagrabā, un viņš pavada dienu kopā ar citām žurkām. Visu pārējo laiku mēs esam divatā, un naktis viņš pavada manā gultā. Sokrāts ievēro tīrību. Pareizāk sakot, es viņam to iemācīju, un tas nemaz nebija grūti. Pirmoreiz nokļuvis istabā, viņš visur atstāja spiriņas, bet es tās katrreiz saņēmu ar papīra gabalu un iebēru vecā pannā, ko atnesu no virtuves. Sokrāts ļoti drīz saprata, ko es gribu, un, tiklīdz bija vajadzība, ielēca pannā un nokārtojās tur. Panna ir visai parocīga nēsāšanai apkārt pa dzīvokli. Laiku pa laikam izberu tās saturu klozetpodā vai arī pa logu — kur tobrīd ērtāk.
Kad pirmais vakars bija aizvadīts kopā un pienaca gulētiešanas laiks, man netikās nest Sokrātu atpakaļ uz pagrabu. Šķita, ka viņš to var uztvert kā apvainojumu. Tapec es sadabūju kartona kasti un gabalu vecas segas. Kasti ar tanī ieklāto segu novietoju pie savas gultas un turpat blakus noliku arī pannu — gadījumam, ja Sokrātam naktī ievajadzētos. No rīta pamodies, atradu Sokrātu gultā starp palagiem, piespiedušos man cieši klāt — laikam jau kastē bija kļuvis par aukstu. Tagad viņš vienmer guļ gultā pie manis, siltās naktīs — uz spilvena.
Darba apjoms mūsu firmas kantorī palielinās. Nezinu, vai ir pieaudzis apgrozījums, bet pasūtījumu skaits — noteikti. Tas nozīmē, ka visiem vairāk jāstrādā, sevišķi man. Pagājušā nedēļā trīs vakarus dabūju palikt ilgāk. Pie mums katram, kurš paliek strādāt pēc darba laika beigām, ir tiesības saņemt «tējas naudu» — puskronu tējai un vieglam uzkodām. Tāpēc ik vakaru, kad paliku ilgāk, es pats sev izmaksāju «tējas naudu», neaizmirstams ierakstīt šos izdevumus kases grāmatā. Kases grāmatu Džounss katru rītu pārbauda. Piektdienas rītā viņš man jautāja:
— Vai šī strādāšana pa vakariem tiešām ir nepieciešama?
— Citādi es netieku galā, — es atbildēju. — Darba tagad daudz vairāk.
— Jums būtu jātiek galā, — viņš atteica. — Tas atkarīgs no darba efektivitātes. Es vēlētos, lai turpmāk jūs paveiktu savus pienākumus parastajā darba laikā. Mēs nevaram atļauties nemitīgi maksāt jums «tējas naudu». Tas mums nav izdevīgi.
Protams, viņam traki žēl to nedaudzo šiliņu, ko es dabūju klāt pie algas. Viņš zina, ka ēšanai es šo naudu netērēju, jo ņemu līdzi sviestmaizes. Tas viss nozīmē, ka vakaros es palikšu ilgāk tāpat kā līdz šim, tikai neko par to nesaņemšu. Pirms daudziem, daudziem gadiem, kad Džounss vēl strādāja noliktavā par krāvēju, es dzirdēju vienu no viņa darbabiedriem sakām, ka viņš esot pretīgs sīkstulis. Manuprāt, šis apzīmējums viņam ir ļoti piemērots.
Pie mums tagad strādā kāda meiča. Šodien ieradās. Sievišķis mūsu kantorī — kaut kas tāds agrāk nebija pieredzēts! Nevaru saprast, kas Džounsam padomā. Saka — šī mums visiem palīdzēšot, atvieglošot darbu. Bet ar Džounsu jau nevar zināt. Varbūt viņš tiešām nospriedis, ka mans darbs ir neefektīvs, vai arī lēš, ka sievietei varēs maksāt mazāku algu. Nudien nezinu, vai mana strādāšana, raugoties no malas, šķiet efektīva vai neefektīva. Manuprāt, es rakstu ātri un ļoti reti kļūdos. Tomēr iespējams, ka vaina ir citur. Es neizskatos gluži tāds, kādam mūsdienu «efektīvajam» ierēdnim jābūt; varētu sacīt, es izskatos vecmodīgs. Nesaprotu, kādēļ tas tā ir, — ja spriež pēc gadiem, tad varētu sacīt, ka esmu vēl pajauns. Vienu gan zinu droši: manis rakstītie dokumenti ir noformēti daudz kārtīgāk nekā tie, ko mēs saņemam. Ja jūs redzētu, kādus rēķinus mums piesūta — puse no tiem izrakstīti kļūdaini, un par pavadzīmēm vispār nav vērts runāt. Bieži vien tajās uzrādītā prece domāta pavisam citai firmai. Šo brīnumu sacerētājas ir meičas, kas strādā mūsu partneru kantoros. Vai tad viņas domā par darbu? Galva cauru dienu aizņemta ar «čaļiem», kā viņas tos dēvē. Tagad viena tāda svilpaste būs arī pie mums. Protams, meitenes mūsu firmā ir strādājušas vienmēr — par mašīnrakstītājām, bet tas nu nav gluži tas pats, kas strādāt par kasieri.
Jaunpieņemtajai meičai iedots patstāvīgs darbs: viņa pārbauda rēķinus, ko mēs nosūtām citām firmām. Agrāk, tēva laikos, ar rēķiniem nodarbojās divi cilvēki: viens tos izrakstīja un otrs — ekspeditors — vēl pārbaudīja. Džounss, ticis pie varas, šo sistēmu likvidēja, atstādams ekspedīcijā tikai vienu cilvēku. Protams, līdz ar to kļūdaini izrakstītu rēķinu skaits palielinājās. Vai Džounss pieņēmis meiteni šī iemesla dēļ vai arī tādēļ, lai atlaistu mani, — tas man nav skaidrs. Šā vai tā, pirmās divas nedēļas meiča pavadīja pie mums kā «mācekle»; tas nozīmē, ka viņai uzdeva apgūt visus mūsu kantorī veicamos darbus, jo sevišķi manējo. Es taču nevarēju atteikties viņai paskaidrot, ar ko nodarbojos, ja grāmatvedis man lika tā darīt un viņam savukārt Džounss bija licis tā darīt. Tomēr aprobežojos ar pašu mazumiņu; teicu, ka man nav laika gariem skaidrojumiem, viņai jāsēž man blakus un jāskatās, līdz pat\ visu sapratīs, īstenībā man patiešām nav laika, kaut arī ik vakaru palieku vēlāk, lai paveiktu iekavēto. Veselu nedēļu meiča nokvernēja man blakus, skatīdamās, ko es daru. Nedēļas beigās vēl pateicās par to, ka es esot bijis tik laipns un pretimnākošs. īstenībā meitenei nav nekādas vainas un man viņa pat varētu iepatikties, ja vien es sev nemitīgi neatgādinātu, ka viņa ir šeit tādēļ, lai atņemtu man darbu. Mūsu pašreizējās attiecības, raugoties no malas, šķiet pat draudzīgas. Pēdējā dienā es viņai nedaudz ironiski teicu: