— Nu, tagad jūs šo darbu esat apguvusi tikpat labi kā es,, varbūt pat labāk.
— Ak Dievs, nē! — viņa iesaucās. — Es nemaz nesaprotu* kā jūs ar to visu tiekat galā. Es laikam te sēdētu līdz pusnaktij un arī tad nebūtu pabeigusi.
Protams, es neteicu viņai, ka dažu labu vakaru palieku kantorī līdz vienpadsmitiem un ilgāk. Meitene vēl varētu nodomāt, ka nemaz neesmu par viņu tik ļoti pārāks. Toties tagad šī Džounsam un grāmatvedim laikam gan pilnas ausis piedziedājusi par mana darba efektivitāti. Grāmatvedim jau nu būtu jāsaprot, ka es esmu vismaz puslīdz labs darbinieks, bet viņš droši vien ir Džounsa ietekmē. Lai nepriecājas — kas zina, viņš var būt nākamais. Kādu dienu Džounss sadomās, ka nenaktu par ļaunu aizstāt viņu. Lai nu kā, tagad meičai ir noteikts darbs — rēķinu pārbaudīšana. Šķiet, ka savas pozīcijas līdz šim •esmu noturējis.
Šodien grāmatvedis man pavēstīja, kāds esot bijis Džounsa īstenais nodoms, meiteni pieņemot: vēl viens cilvēks būšot droša garantija tam, lai darbs kantorī nevienu dienu neapstātos. Ja grāmatvedim vai man, vai ekspeditoram gadītos saslimt, darba process būtu jāpārtrauc. Toties tagad jebkuru no mums aizstās šī meiča — tā sacīt, viņa būs «notēs puļķis».
Nezinu, ticēt tam vai neticēt. Grāmatvedis to visu acīmredzot ir uztvēris kā svētu patiesību. Iespējams, ka arī pats Džounss tam pa daļai tic. Melīgiem cilvēkiem ir tāda īpatnība, ka prāts viņiem darbojas it kā divos dažādos kanālos. Viņiem galvā var būt divas pilnīgi pretējas teorijas, un runādami viņi izraugās vienu vai otru atkarībā no tā, ko klausītājam būtu vēlams dzirdēt. Man šķiet, Džounss ir izprātojis, ka visus mūsu kantora vīriešus varētu aizstāt ar sievietēm (un maksāt viņām mazāku algu), tikai nav vēl īsti pārliecināts, kā to izdarīt. Tāpēc pagaidām viņš pieņēmis tikai vienu meiteni — kā aizvietotāju, to viņš grāmatvedim pateicis gluži pareizi. Agrāk vai vēlāk kāds no mums saslims, un meitenei uzdos darīt viņa darbu. Ja izrādīsies, ka viņai veicas pietiekami labi, tad tas, kuru viņa aizstājusi, pirmajā izdevīgajā gadījumā tiks atlaists.
Vienu brīdi es jau gribēju izstāstīt savus apsvērumus grāmatvedim; domāju, ka mums visiem varbūt vajadzētu apvienoties un norunāt, ka, gadījumā ja viens no mums saslimtu, pārējie rūpētos par to, lai meičai darbā notiek ķibele pēc ķibeles. Taču es neuzdrošinājos. Grāmatvedis būtu šokēts. Viņš ir no to vecmodīgo, uzticamo ierēdņu sugas, kuri būtu ar mieru, lai viņiem kaut rīkli pārgriež, ja vien priekšnieks tā pavēlējis.
Savādi — man sāk rasties iespaids, ka meitenei es patiku. Parasti jaunas sievietes mani tikpat kā neievēro. Ar savu smalko intuīciju viņas jau pirmajā mirklī nojauš, ka es neesmu nekāds dižais loms un manis dēļ nav vērts tērēt laiku. Daža laba ir izturējusies pret mani ar līdzjūtibu, bet tas arī viss.
Šķiet, ka meitenes acīs es esmu cienījama persona. Ar mani viņa allaž runā godbijīgi. Protams, var būt, ka tā ir tikai izlikšanās, lai iegūtu manu uzticību. Viņa allaž piedāvājas man palīdzēt un, kad es to atļauju, pūlas, cik spēdama. Vakar viņa teica: «Manuprāt, jūs šeit esat visvairāk noslogotais darbinieks. Būtu gluži pareizi, ja es jums palīdzētu. Man tik un tā reizēm iznāk sēdēt dīkā.» Priekšlikums ļoti kārdinošs, jo meitenei ir taisnība. Darbs aug kā sniega pika, veldamās no kalna. Pagājušā nedeļa nostrādāju četrus vakarus — pirmdien, otrdien, trešdien un ceturtdien. Šonedēļ būs tas pats. Tomēr es atteicos. Tik laipni un pieklājīgi, cik vien iespējams, jo, par spīti visam, meitene man patīk.
Piektdienas vakaros es nemēdzu strādāt. Iemesls: piektdienas pats Džounss paliek vēlāk, lai sastādītu jaunus cenrāžus. Tapec es ar ilgošanos gaidu piektdienu, nemaz nerunājot par sestdienu un svētdienu. Darbs man īstenībā ir pretīgs. Es strādāju daudz, bet vienīgi tāpēc, ka baidos palikt bez iztikas līdzekļiem.
Faktiski, ja tā padomā, inan nav iebildumu pret pašu strādāšanu. Man tikai nepatīk, ka iet zudumā brīvais laiks. Kopš mamma nomira, mājās kļuvis tik omulīgi! No tā brīža, kad esmu novilcis virsdrēbes un pavēris pagraba durvis, mani pārņem pilnīga labsajūta. Visvairāk laika es pavadu divatā ar Sokrātu. Pārējās žurkas mani diez ko neinteresē. Protams, es rūpējos par viņu uzturu un ērtībām, bet pat tajos vakaros, kad esmu pārnācis mājās agri, nekad nepalieku pie viņām pagrabā ilgāk par stundu. Dresēšanu neesmu pārtraucis, un pamazām vien viņas ir daudz ko apguvušas, lai gan līdz Sokrāta līmenim viņām vēl tālu. Man nudien šķiet, ka Sokrāts saprot katru vārdu, ko es saku. Turklāt pa dienu, kad manis nav mājās, viņš laikam māca pārējās žurkas. Piemēram, tās visas prot skaitīt līdz desmit, bet es nedomāju, ka tas ir tikai mans nopelns. Viens no jaunajiem tēviņiem man šķiet īpaši attapīgs. Interesanti, ka viņš nebūt nav izteikts spalvaste kā vairums citu. Varētu sacīt, ka viņš ir pārejas tips. īsti nezinu, no kurienes viņš te radies. Manuprāt, starp tām žurkām, kuras no šķūnīša pārvietoju uz pagrabu, viņa nebija. Protams, viņš varēja piedzimt pagrabā, taču es neatceros redzējis viņu ne kā mazuli, ne kā pusauga žurkulēnu, un neizskatās, ka viņš būtu kādas ģimenes loceklis. Nez kādēļ man šķiet, ka viņš ir Sokrāta dēls, lai gan nevaru to droši zināt (un Sokrāts arī laikam ne). Visticamāk, ka viņš pats atradis ceļu uz pagrabu. Esmu iesaucis viņu pa Zālamanu, jo viņš ir tik gudrs. Taču par Sokrātu es viņu nemūžam nesauktu, pat ja šis vārds vēl nebūtu aizņemts.
Zālamans, pēc manām domām, ir tāds viltīgs gudrelis, bet Sokrāts ir ne vien gudrs, bet arī labs un mīļš.
Pēdējā laikā es nāku mājās tik vēlu un tik noguris, ka spēju vairs tikai pabarot žurkas un iekrist gultā. Būtu labi, ja Sokrātu varētu ņemt līdzi uz kantori. Kad citi darbinieki aizietu mājās, es varētu palaist viņu vaļā un viņš rotaļātos mana tuvumā, bet es strādātu. Taču tādā gadījumā viņam visa diena būtu jānotup somā, un tas nav taisnīgi.
Kopš man atņemta «tējas nauda», manas finanses ir uz katastrofas robežas. «Tējas nauda» man nozīmēja tīru peļņu. Es vienmēr ņemu līdzi tēju termosā un dažas maizes šķēles ar margarīnu; mājās šajā laikā es tik un tā ēstu to pašu. Varētu domāt, ka manas algas pietiek, lai dzīvotu puslīdz normāli. Tā jau arī būtu, ja es pārdotu māju un pārceltos uz kādu mēbelētu istabu; uzskata, ka vientuļam vecpuisim nekas vairāk ari nav vajadzīgs. Toties tagad manu dzīvi aptumšo komunālo pakalpojumu rēķins. To var nomaksāt divos paņēmienos, taču jau pirmajai iemaksai man vajadzēs izņemt no bankas visu atlikušo naudu, tai pievienojot gandrīz visu šīmēneša algu. Gribu šo summu samaksāt, kaut gan tas būs iespējams tikai mēneša beigās. Ogļu arī vairs nav, bet kviešu, par laimi, vēl diezgan. Neesmu jau pirmais, kuram gadījies kādu laiku pārtikt no maizes un ūdens. Un pārāk auksts pirms Ziemsvētkiem arī nemēdz būt.