Visu atlikušo dienas daļu man laimējās no viņas izvairīties, toties pievakarē, kad dzērām tēju, viņa atkal sāka runāt par žurkām.
— Tēvs noteikti būtu zinājis, kas tagad darāms.
— Tēvs, visticamāk, būtu ataicinājis profesionāli — žurku iznīdētāju.
— Nu tad ataicini viņu!
— Tas maksā naudu.
Arī tad, kad tēvs bija dzīvs, ar šiem trim burvju vārdiem — «tas maksā naudu» — mūsu ģimenē varēja noraidīt jebkuru ierosinājumu. Liekas naudas mums nekad nebija; tagad, protams, ir vēl bēdīgāk.
Kādu brītiņu mamma cieta klusu, tad ierunājās par citu tēmu, kurai ar iepriekšējo šķietami nebija nekāda sakara:
— Manuprāt, tas ir smieklīgi, ka tevi neiecēla par direktoru.
— Nesaprotu, kāpēc viņiem tas būtu jādara, — es īgni atbildēju. Darbā man nekad nav veicies, un man negribējās par to runāt.
— Tavs tēvs bija direktoru padomes priekšsēdētājs. Galu galā tas kaut ko nozīmē!
— Tas nozīmē vienīgi to, ka mani neatlaiž no darba.
— Blēņas! Viņi tevi ļaunprātīgi izmanto. Zina, ka tev var uzticēt naudu. Par tādu algu viņi nevienu citu kārtīgu cilvēku nedabūs.
— Ja gribētu, gan jau dabūtu.
— Tev jāpāriet citā darbā.
Šādas runas mani mulsina un liek kaunēties pašam no sevis. Tāpēc es neatbildēju. Mainmiņa ķērās atkal pie žurkām.
— Es varētu liet alās karstu ūdeni, un, kad žurkas skrietu ārā, tu tās ar nūju varētu apsist. Man šķiet, ka tas ir ļoti vienkārši.
Pirmajā mirklī es pārbijos stīvs. Tā tikai vēl trūka, lai šīs kaktā iedzītās žurkas mestos man pie rīkles! Pēc tam apjēdzu, ka metode nav reāla.
— Lejot ļoti daudz ūdens, tās varbūt varētu apslīcināt, bet tavs karstā ūdens spainītis vienkārši iesūksies zemē.
— Tad dabū šļūteni un laid ūdeni tikai vienā alas caurumā,
pārējos aiztaisi ciet. Žurkas skries ārā, un tu ar nūju tās ap- sitisi.
— Tas neiet. Caurumu ir pārāk daudz. Visus mēs tik un tā neatradīsim.
— Tu vienkārši negribi neko darīt! — mamma iesaucās. — Tu esi riebīgi slinks, tur tā vaina. Kantorī tu droši vien arī slinko, tāpēc tev nedod labāku darbu.
— Ļoti iespējams,— es sacīju. — Interesanti, no kura gan es šo īpašību butu mantojis!
Lai. nu kā, no runām par žurku slīcināšanu man atausa ideja, un vēlāk, kad konflikts bija norimis, es ieminējos par šo ideju mammai.
— Varētu izmantot akmensdārza baseinu.
— Tur taču nav ūdens.
— Tas nekas, varētu vispirms ievilināt tur žurkas un ūdeni ielaist pēc tam. Noslīktu uz galvošanu.
Ideja viņai iepatikās.
— Es jau zināju — ja nelikšu tev mieru, gan jau tu kaut ko izdomāsi. Tevi tikai vajag pabikstīt. Tev vajadzīga sieva, kas tevi visu laiku bikstītu. Es esmu par vecu. Tad tev arī darbā labāk veiktos.
Protams, viņa ļoti labi zina, ka es nevaru atļauties uzturēt ģimerri — pat tad, ja sadomātu precēties. Starp citu, ja viņa kaut ko tādu manītu, tad zobiem un nagiem cīnītos pretī.
Svētdienās es nekad dārzā nestrādāju. Tas aizvainotu mammu. Pie baseina ķēros šovakar, tas ir, pirmdienā, tūliņ pēc tējas dzeršanas [1] . Darba būs daudz vairāk, nekā man sākumā likās, bet tas vismaz saistīts ar zināmu azartu. Es jau nedomāju tieši pašu slīcināšanu, bet sagatavošanās pasākumus. Baigā ķēpa, taisnību sakot, lai gan baudu var sagādāt arī ķēpāšanās, ja tai nododas no visas sirds.
Pirmais gājiens bija ar lāpstu un ķerru. Baseina dibenu klāj melna dubļainas zemes kārta, pa virsu nobirusi ar pus- satrunējušām lapām un sīkiem zariņiem. Turklāt to nevar vienkārši izgrābt ārā — tā pieaugusi pilna ar visvisādām nezālēm un jaunu kociņu dzinumiem. īsts sakņu mudžeklis. Katrreiz, kad uzgrābu uz lāpstas gabalu, kāda sakņu stīga parāva to atpakaļ, iekāms paspēju ieviest to ķerrā. Mēģināju cirst saknes ar lāpstu, bet arī tā nekas prātīgs nesanāca. Baidījos cirst pārāk stipri, lai nesašķaidītu betonu. Man šķiet, tas nevar būt pārāk biezs. Ja betonā būs plaisas, ūdens iztecēs un žurkas nenoslīks. Vajadzēja vien ķerties tam draņķim klāt ar rokām, raut un plēst visu arā. Ar lāpstu varēšu strādāt pēc tam, kad bus atlikuši tikai dubļi.
Atgriezos mājās pusvienpadsmitos vakarā, viss vienos dubļos no galvas līdz kājām. Miesīgā māte tik tikko pazina. Tūliņ gāju vanna.
Pirmais darba cēliens jau gandrīz paveikts. Baseins nu izskatās apmēram tāds pats, kādu tēvs to atstāja. Tas ir aptuveni divpadsmit pēdu plats, un saliņa tā vidū paceļas trīs pēdu augstumā. Tā izveidota no veciem bruģakmeņiem, kuri sakrauti kārtām. Augšējās divas kārtas gribu noņemt nost, lai saliņas virsa būtu zem baseina apmales līmeņa. Tas ir būtiski: kad ielaidīšu ūdeni, saliņai pilnīgi jāapplūst.
Nākamais uzdevums ir — iztīrīt grāvīti, pa kuru ūdens tek šurp no vecā dzirnavu dīķa. Tas nav jādara sevišķi pamatīgi. Galvenais, lai ūdens plūstu šurp, kad slūžas būs atvērtas.
Tagad es gandrīz spētu to visu nostrādāt kārtīgi līdz galam. Paraugoties uz iztīrīto baseinu, ikreiz atceros, kā bija agrāk. Tolaik te izskatījās patiešām jauki. Vajadzētu tikai notīrīt celiņu, kas ved apkārt baseinam, un, protams, izravēt akmens- dārzu … Droši vien vajadzētu iestādīt jaunus augus iznīkušo vietā un vismaz reizi nedēļā paravēt… nē, drīzāk gan katru vakaru. Ar vienu reizi nedēļā noteikti nepietiktu, un mauriņam arī vajadzīga kopšana.
Mamma būtu sajūsmā, bet es to nedarīšu. Es nevaru ciest darbu, kas nemitīgi atkārtojas. Nevaru ciest zāles pļaušanu un piebraucamā ceļa stulbo kaplēšanu. Ja nebūtu mammas, es visam atmestu ar roku. Viņa mani dzen. Pati nekad nav dārzam ne pirkstu pielikusi. Apgalvo, ka mājas apkopšana paņemot visus viņas spēkus, bet es gan neredzu, ka viņa tur ko īpašu darītu.
Rīt atkal būs sestdiena. Nāvessoda izpildīšanai viss jau gatavs. Baseins ir tukšs un sauss. Tagad tikai jānodrošina upuru ierašanās. Te nedrīkst pārsteigties. Rītvakar iemetīšu baseina dibenā kaut kādu barību; redzēsim, vai žurkas to aiztiks.
Pagājusi vēl viena nedēļa. Mans plāns piepildās daudz labāk, nekā biju cerējis. Iesākumā tā detaļas man pašam vēl nebūt nebija skaidras.
Sestdienas pēcpusdienā sametu baseinā visādās ēdiena atliekas. Žurkas tās laikam neredzēja. Svētdienas rītā viss vēl bija turpat. Pēcpusdienā ap tām sāka rosīties zvirbuļi. Svētdienas vakarā iemetu vēl. Pirmdienas rītā viss bija tīrs kā izslaucīts, taču es nevarēju zināt, kas apēdis barību — zvirbuļi vai žurkas. Paņēmu no mājām dažas maizes šķēles, iemetu baseinā un gaidīju. Apmēram pēc minūtes ieraudzīju, ka no kadiķa apakšas uz mani skatās žurku māte. Kādu brīdi mēs viens otru vēro- jām.Es noguru un apsēdos. Žurku māte turpināja mani vērot. Pagaja vēl kādas piecas minūtes; pēc tam viņa lēni tuvojās sausā baseiniņa malai un palūkojās lejup uz* maizi. Tad es ieraudzīju jaunos žurcēnus. Vispirms viņi izlīda no kadiķa zaru apakšas, tad pa vienam īsiem pārskrējieniem nokļuva līdz mātei un rindiņā sastājās viņai blakus pie baseina malas. Visi skatījās lejup uz maizi. Piepeši viens no jaunuļiem pa pusei ierāpās, pa pusei ielēca baseinā. Sasniedzis baseina dibenu, viņš piesardzīgi palūkojās apkārt. Žurku māte arī palūkojās apkārt. Nākamajā mirklī visi jau bija lejā un ķērās pie maizes, māte ielēca pēdējā — gaužām neveikli un smagnēji. Šķiet, ka viņa atkal gaida ģimenes pieaugumu. Diez kur ir tētiņš? Būs šos pametis.