Džounss nolīdzis konsultantus! To es uzzināju no viņa «sekretāres» — mašīnrakstītājas, kura pārraksta viņa vēstules. Tagad šī nosaukta par sekretāri, jo tik svarīga persona kā Džounss nevar iztikt bez sekretāres tāpat kā bez personiskā limuzīna.
— Ko tie konsultanti īsti dara? — es pajautāju meitenei. Tagad mēs esam visai draudzīgās attiecībās.
— A, viņi ierodas kādā firmā un konstatē, ka viss tiek darīts nepareizi. Viņi izstrādā līdzekļu ekonomijas plānu; lai to realizētu, jāpieņem jauni darbinieki. Viņi pārbauda darba efektivitāti; izrādās, ka vienīgais, no kura firmā ir kāda jēga, ir kurjers. To viņi iesaka iecelt par direktoru. Pēc tam šī firma parasti bankrotē, bet konsultanti tikmēr jau strādā citā firmā.
— Ja tas tā ir, kādēļ viņus vispār aicina?
— Tas taču ir moderni! Varbūt viņi vēl nolems, ka par direktoriem jāieceļ jūs un mani! Tas tik būtu jautri, vai ne? — Es sapratu, ka meitene joko.
Protams, vēsts par šo jaunumu gāja no mutes mutē; varēja manīt, ka kolēģi kļūst nervozi. Grāmatvedis teica:
— Nu jums būs jāsaņemas, jaunais cilvēk! Var gadīties, ka dažam labam, kura darbs nebūs pietiekami efektīvs, vajadzēs no šejienes šķirties!
Visi vecie darbinieki ieņēmuši šādu pamācoši optimistisku nostāju, taču es redzu, ka īstenībā viņi visi ir pārbijušies līdz nāvei. Laikam gan sirds dziļumos neviens nejūtas par sevi drošs.
Šķiet, ka pagaidām konsultanti vēl nemaz nav īsti ķērušies pie darba. Laiku pa laikam viņi ierodas un Džounss ved viņus pie sevis kabinetā, lai risinātu slepenas sarunas.
Nezinu, ko lai dara naudas jautājumā. Atkal iedomājos, ka derētu aizrakstīt Kanādas tēvocim. Taču viņš tikpat ne reizi nav atbildējis. Turklāt vēstules ietekme varētu but arī neve- lama — tēvocis varētu nospriest, ka es esmu gluži nekam nederīgs cilvēks un izslēgt mani no mantojuma. Ja man vispār gaidāms kāds mantojums. Un tā es atkal nedarīju neko.
Tikai tagad, kad pēc notikušā pagājušas jau divas diennaktis, spēju to kaut cik mierīgi aprakstīt.
Aizpagājušā vakarā es biju tuvu izmisumam. Man bija atlicis vairs tikai pusklaips maizes, bet naudas — ne graša. Varēju apēst maizi pats un likt žurkām badoties vai ari izbarot to žurkām un iet gulēt neēdis. Patiesība ir tāda, ka mēs jau tikpat visu laiku dzīvojam pusbadā; tagad gan būtu jāsaka — dzīvojām. Stāvoklis ir mainījies, vismaz šobrīd. Aizpagājušā vakarā es sapratu: nav svarīgi, kurš apēdīs atlikušo pusklaipu, jo drīz mēs visi tik un tā nomirsim badā. Nauda gaidāma tikai mēneša beigās, kad firma izsniedz man savu ubaga dāvanu. Protams, es katrā laikā varu pagrābt no kases — «aizņemties», kā to saka pieklājīgāki ļaudis. Būtu darījis to nevilcinādamies, ja vien nebijis turpat vai simtprocentīgi pārliecināts, ka mani pieķers. Džourtss ir uzdevis grāmatvedim vismaz trīsreiz mēnesī, iepriekš mani nebrīdinot, pārbaudīt kasi. Nezinu, kādēļ, jo iztrūkuma nekad nav bijis. Es pat neesmu pārliecināts, ka viņš tur mani aizdomās. Manuprāt, tā ir tikai viena no daudzajām riebeklībām, kuras, pēc Džounsa domām, uzlabo darba efektivitāti.
Tā nu es sēdēju, malkodams no glāzes aukstu ūdeni un pārmaiņus noraudzīdamies gan uz maizes gabalu, gan uz Sokrātu,' — un, tā sēžot, man ienāca prātā, ka mana «morālā seja» ir pilnīgi mainījusies. Skaidri zināju: ja varētu apzagt firmu tā, lai netiktu pieķerts, es to darītu. Vienīgi bailes vai, pareizāk sakot, piesardzība atturēja mani no nozieguma, nekas cits. Turklāt šis atklājums man nebūt nelikās apkaunojošs — ne uz to pusi! Gluži otrādi, jutos tā, it kā manā priekšā butu atvērušās kādas durvis. Kā golfa spēlētājs, kurš negaidot atbrīvots no morālā pienākuma skaitīt arī tos sitienus, kurus pretinieks neredz. Tad piepeši es iedomājos, ka Džounss šo parmaiņu varbūt atklājis jau ilgu laiku pirms manis paša, un, par spīti izsalkumam, mani sagrāba smieklu lēkme. Sokrāts izbijies palūkojās augšup. Viņš taču tik sen nebija redzējis, kā es smejos.
Iesākumā nevarēju vien izgudrot, ka izmantošu jauno atkla- jumu. Galvā šaudījās visādas grandiozas idejas — bankas aplaupīšana, uzbrukums pasta vagonam un tamlīdzīgi. Pēc minūtēm piecpadsmit nomierinājos un sāku domāt reālāk. Spriedu tā: kas man šobrīd visvairāk vajadzīgs? Pārtika, ēdamais pašam un žurkām. Nauda nāks pēc tam.
īstenībā pārtikas visapkārt ir atliku likām. Kaimiņiem mājās ir pārtikā. Veikali ir pilni ar pārtiku. Jāizdomā tikai veids, kā to dabūt bez maksāšanas.
Tad es attapos, ka problēmu var atrisināt, pabarojot tikai žurkas vien, — es pats tad bez bažām ķertos pie pusklaipa. Protams, tas būtu pagaidu atrisinājums, taču tieši kaut kāds pagaidu atrisinājums man pašlaik arī vissteidzamāk vajadzīgs. Sai sakarā tūdaļ atcerējos majora Robinsona dārzu — nudien nezinu, kāpēc. Viņš nebūt nav pats tuvākais kaimiņš. Toties viņš bieži ir projām, un es jau dažu labu reizi esmu padevies kārdinājumam viņa dārzā šo to pievākt. Tas ir tik viegli pieejams, turklāt šķiet, ka lielu daļu ražas majors tikpat nespēs izmantot. Zel, ka manta iet zudumā.
Vārdu sakot, majora Robinsona mājas apkaimi es pazīstu kā savu kabatu. Pāris reizes esmu pat pa logu palūrējis pieliekamajā… īstenībā tā ir krietna pārtikas noliktava ar diviem logiem; vienam no tiem izņemta rūts un tās vietā ielikts smalks stiepļu siets, kuram pat knislis netiktu cauri. Toties izsist tajā caurumu, manuprāt, nemaz nebūs grūti. Es to izsi- tīšu ar dūri, turklāt nesaceldams nekādu troksni; cita lieta, ja vajadzētu izdauzīt stiklu. Pa šo caurumu es ielaidīšu iekšā žurkas, lai saēdas, cik tīk. Ja kāds atvērs durvis un ieraudzīs pieliekamo pilnu ar badīgi rijošām žurkām (maz ticams, ka tā varētu gadīties, ja izraudzīšos pareizo laiku) — ko viņš darīs? Sieviete spiegs kā traka, vīrietis skries meklēt kādu sitamo vai arī palīgus, bet es tikmēr izsaukšu žurkas ārā un netraucēts aizlavīšos projām. Taču es nezinu, cik drosmīgam jābūt, lai ar nūju uzbruktu četrdesmit deviņām žurkām. Lielākā daļa cilvēku no žurkām baidās — cits vairāk, cits mazāk. Ari es baidījos, pirms biju atklājis, ka ar tām var draudzēties. Protams, majoram Robinsonam vajadzētu būt drosmīgam, taču šķiet, ka mūsdienu armijnieki aklu drosmi diez ko augstu nevērtē, viņi vairāk paļaujas uz stratēģiju un taktiku. Jādomā, ka majoram Robinsonam šādā gadījumā liksies stratēģiski pareizāk izsaukt policiju vai ugunsdzēsējus.
Nolēmu vispirms aiziet turp un izpētīt gaidāmās kaujas operācijas vietu. Uzģērbu lietusmēteli; vienā kabatā ieliku Sokrātu, otrā — pusklaipu, pamatoti bažīdamies, ka atgriezies varu to neatrast. Žurkas ir izgrauzušas pagraba durvīs caurumu, un, lai gan es cenšos tām iestāstīt, ka to vieta ir pagrabā, nekad nevaru būt drošs, ka neatradīšu tās virtuvē uz galda. Izgāju ārā un devos taisnā ceļā pie Robinsoniem. Māja ir būvēta ar sētas pusi pret ielu, tādēļ sakņu dārzs ir ielas puse.
Nekas nav vienkāršāk kā tumšā naktī pavērt vārtiņus un ieiet iekšā, lai pievāktu kāpostgalvu vai saraktu kartupeļus; esmu pat iegājis siltumnīcā un ielasījis sev pa tomātam. Diemžēl jau kopš mēneša dārzā nekas nav atrodams.
Bija jau krietni vēls, gaisma pieliekamajā nedega — un es vienā mierā atvēru dārza vārtiņus. Majora suns Naps pieskrēja man klāt (es to drīzāk sadzirdēju nekā saredzēju), un es pastiepu roku, lai viņu noglāstītu. Mēs ar Napu lieliski satiekam. Kad es raku kartupeļus, viņš allaž stāvēja klāt un luncināja asti. Taču šovakar viņš sāka ārprātīgā niknumā riet, sliedamies pakaļkājās. Es biju pavisam aizmirsis Sokrātu — atcerējos viņu tikai tad, kad viņš kabatā sarosījās.