— Mierā, Nap! Mierā! — es šņācu, bet Naps nelikās dzirdam. Viņš ir liela auguma jauktenis, līdzīgs angļu aitu sunim. īstenībā viņš neuzbruka man — viņš gribēja izdzīt Sokrātu ārā no kabatas, varbūt nolēmis, ka mani vajag aizstāvēt. Varbūt es nemaz nezinu, ka man kabatā ielīdusi žurka. Es nebaidījos, ka suns varētu piekļūt klāt Sokrātam, viņš ir pārāk neveikls. Baidījos no tā, ka lēkādams viņš varētu Sokrātu savainot. Turklāt majors varētu izdzirdēt viņa riešanu un iznākt ārā, lai paskatītos, kas te notiek.
Tā nu es padevos un griezos atpakaļ, nemitīgi locīdamies un vairīdamies, un grūzdams prom Napu. Man trakoti kārojās vienreiz viņam kārtīgi iespert, taču es nedrīkstēju ar viņu sanīsties. Zināju, ka majora Robinsona dārzā vēl atgriezīšos. Tad nama sētas puses logos iedegās gaisma, un nākamajā mirklī atskanēja majora pavēlošā balss: — Nap! Mājās, Napl Mājās! Ātri!
— Ej taču mājās! — es nošņācu, mīksti iebelzdams viņam pa stilbu. Kā par brīnumu, viņš ieķiukstējās, pagriezās un metās atpakaļ. Es skriešus lavījos prom — uz pirkstgaliem, lai neceltu troksni.
Dzirdēju saimnieka un suņa satikšanos. — Kas tur bija, Nap? Kāpēc tu rēji? Kāpēc ālējies? — Pēc majora balss nojautu, ka viņš aizies līdz vārtiem, lai palūkotos ārā. Iešmaucis musu piebraucamā ceļā, es skrēju, cik jaudas, līdz tiktu mūsu mājas pagalmā. Iegāju iekšā pa sētas puses durvīm.
Biju pārliecināts, ka man nekas nedraud. Majors noteikti nebija mani redzējis. Arī tad, ja būtu redzējis, tam nebija lielas nozīmes. Man ir tādas pašas tiesības atrasties uz ielas ka jebkuram citam. Protams, ja Naps, mani panācis, atkal sāktu lēkāt un histēriski riet, majoram tas liktos aizdomīgu
Ir gan jocīgs cilvēks, nosaukdams suni tādā vārdā! «Naps» ir saīsinājums no «Napoleona». Majors laikam ir lielā imperatora cienītājs, droši vien apbrīno viņa stratēģiju … Vecmodī- guma pazīme. Varbūt tāpēc tālāk par majoru nav ticis.
Pēc minūtēm piecpadsmit atkal izgāju ara. Sokrātu šoreiz neņēmu līdzi, pusklaipu gan. Biju nolēmis pie Robinsoniem vairs neiet, lai gan Naps, jādomā, tagad bija ieslēgts. Tomēr nejutos drošs, vai suns, izdzirdis mani tuvojamies majai, atkal nesāks riet. Ir taču tik daudz citu māju … Tad piepeši man atausa gaisma. Tieši mūsu ielas galā atvērts jauns pārtikas veikals. Veikala telpas ir ielas pusē — nams stāv kādu gabaliņu nost no šosejas —, bet sētas pusē — liela noliktava. Reiz, kad šai veikala iepirkos, durvis uz noliktavu bija vaļā un es dabuju redzet, kas tur atrodas. Šķita, ka tā piekrauta stāvgrūdām pilna, galvenokārt ar pārtikas precēm. Dzirdēju kaimiņus runājam, ka veikala īpašniekam naudas esot vairāk nekā saprašanas: vai prātīgs cilvēks gan atvērtu veikalu tik nomaļā vietā un vestu šurp tik daudz preču? Taču es neesmu pārliecināts, vai viņiem bija taisnība, jo veikals ir labi apmeklēts.
Aizgāju pa mūsu ielu līdz šosejai. Veikals bija slēgts, bet logos vēl spīdēja gaišums. Nopratu, ka gaisma nāk no mazā kantorīša, kuram nav logu, bet ieeja ir no gaiteņa. Varbūt īpašnieks skaita savus ienākumus un izdevumus. Es apgāju namam apkārt, lai tuvotos tam no sētas puses. Tas bija gaužām vienkārši, jo visapkārt plešas kaili lauki. Noliktavai, kas atrodas sētas pusē, ir tikai viens logs. Tas ir aizrestots, bet bez rūts. Biju dzirdējis kaimiņus stāstām, ka sākumā logs bijis iestiklots, bet vietējie huligāni tik daudz reižu to izsituši, ka beidzot veikala īpašnieks pierīkojis restes. Cilvēks tām cauri netiktu, bet žurkai tās vispār nav nekāds šķērslis. Noliktava nebija apgaismota.
Devos atpakaļ uz māju pēc žurkām. Saliku divdesmit piecas tajā pašā somā, kas mums bija noderējusi, kad apstrādājām Džounsa riepas. Somu aiznesu līdz veikalam un atstāju pie noliktavas — ne gluži zem paša loga, bet mazliet attālāk nātru pudurī, lai, gadījumā ja kāds tomēr te ietu garām, viņš neko nemanītu. — Klusu! — es teicu žurkām. — Es tūlīt būšu atpakaļ!
Nekad agrāk vēl nebiju savas žurkas tā pametis, bet cerēju, ka nekas ļauns nenotiks. Sokrātu paturēju kabatā. Ar viņu es negribēju riskēt. Aizgāju mājās un pārējās žurkas atnesu ar koferi.
Atgriezies pie noliktavas un atvēris somu, atradu žurkas somas dibenā, saspiedušās cieši kopā. Tās nebija centušās tikt ārā. Varbūt tām bija bail. Aiznesu tās visas pie loga un pa vienai iebīdīju caur restēm — Sokrātu pašu pirmo, lai rāda ceļu. — Ēdiens! — es čukstēju. — Ēdiens, ej ej! — čukstēju katrai no viņām, paceldams uz palodzes un pastumdams.
Šķiet, ka nepagāja vairāk par divām, trim minūtēm, kad visas žurkas jau bija iekšā. Pēc tam es vairs neko nevareju ne redzet, ne zināt. Iekšpusē aiz noliktavas loga valdīja melna tumsa. Man nebija ne jausmas, kas tur notiek. Nesapratu, cik ilgi vajadzētu žurkas tur atstāt — vienu stundu, divas?
Ķēros pie pusklaipa, bet necik daudz nevarēju ieēst, jo mute bija pilnīgi izkaltusi.
Paslēpis somu un koferi nātrēs, es apgāju veikalam apkārt, lai pie gaišā loga paraudzītos rokaspulkstenī. Bija desmit minūtes pāri deviņiem. Nospriedu, ka atstāšu žurkas noliktavā apmēram stundu. Ap vienpadsmitiem beidzot jāiet mājās un jāliekas gulēt. Turklāt, atstātas ēdiena pārbagātībā pārāk ilgi, žurkas varētu nogurt un aizmigt turpat uz vietas.
Atgriezos sētas pusē un, nostājies zem loga, atspiedos pret sienu. Šķita, ka esmu drošībā. Ja es stāvētu veikala priekšā, kāds varētu mani ievērot. Protams, tas nav aizliegts — stāvēt veikala priekšā, bet ej nu sazini. Pēc kāda laika aizgāju vēlreiz paskatīties pulkstenī. Bez divdesmit piecām desmit. Man tas viss bija gauži apnicis. Ja vismaz varētu redzēt žurkas! Zem loga stāvēdams, dzirdēju tikai papīra čaboņu un pa reizei klusu iepīkstēšanos. Atcerējos, ka mājās ir elektriskā laterniņa; kaut būtu paņēmis to līdzi! Jau gudroju, ka derētu pēc tās aiziet. Desmit, piecpadsmit minūšu laikā es būtu atpakaļ, nevajadzētu šeit nīkt un garlaikoties.
Tad es izdzirdēju kaut ko nobūkšķam pret grīdu. Troksnis nebija pārāk skaļš. Ar tādu troksni no četras, piecas pēdas augsta plaukta varētu nokrist kārba ar kukurūzas pārslām. Nez vai veikalnieks to dzirdējis? Vai durvis, kas ved no veikala uz noliktavu, ir vaļā vai ciet? Un kantorīša durvis? Es minstinājos, nezinādams, ko darīt. Vai tikšu pieķerts? Varbūt man vajadzētu tūdaļ saukt žurkas ārā? Bet varbūt nav vērts uztraukties?
Noliktavā atskanēja skaļš troksnis un iedegās gaisma. Nezinu, kas tas bija par troksni. Šķiet, ka veikala īpašnieks strauji atvēra durvis. Droši vien viņš gribēja vienlaikus atvērt durvis un ieslēgt elektrību, lai zagļus pārsteigtu. Taču viņš nezināja, kas tie par zagļiem.
Es pacēlos uz pirkstgaliem un paskatījos iekšā. Pirmajā brīdī neredzēju gluži nekā, ne veikalnieku, ne žurkas. Laikam acis bija apžilbušas. Tad piepeši redzēju visu. Noliktava bija lielāka, nekā es biju iedomājies. Veikalnieks stāvēja durvīs, sastindzis kā sālsstabs, plaši ieplestām acīm. Žurkas atradās viņam pavisam tuvu. Tās visas bija pacēlušas galvu un skatījās — tikpat izbijušās kā viņš. Veikalnieka ierašanās bija pārsteigusi tās darbībā. Daļa žurku bija apsēdusi žāvēta šķiņķa gabalu, citas bija grauzušās iekšā sierā, citām apkārt pacēlās izbirušu kukurūzas pārslu vaļņi. Tīrais brīnums, cik daudz viņas tik īsā laikā bija spējušas pastrādāt.