Выбрать главу

Veikalnieks aizcirta durvis. Gaisma palika degam. «Nez kas viņam prātā?» es domāju. Pasaucu žurkas. — Sokrāt! Surp, visas! Ātri! Ātri šurp! Mājās, mājās! — Un viņas nāca — pa galvu pa kaklu, grūstīdamās, cita pār citu spiezdamās caur restēm. Es paķeru Sokrātu, ieliku viņu kabatā un metos uz nātru puduri pēc kofera un somas. Skaidrs, ka tos man vaja­dzēja atnest vispirms un tikai tad saukt žurkas.

Nosviedu koferi zemē pussoli no loga un atvēru somu, lai viņas varētu lēkt tieši iekšā. Man zem kājām atskanēja ska|š pīkstiens, tad vēl viens. Izrādījās — es bradāju pa žurkām. Tās, kuras pirmās bija izkļuvušas caur restēm, bija jau nogrūstas lejā. Visapkārt to bija pilns. Es notupos un sāku tās grābt un likt somā, cik ātri vien spēju, tomēr neaizmirsdams skaitīt. Es tās pat neredzēju. Tikai taustījos apkārt pa zemi un, uzdū­ries žurkai, sagrābu to un liku somā. Kad divdesmit četras jau bija ieliktas, aizvēru somu un sāku piepildīt koferi. Dažas žur­kas vēl tupēja uz palodzes. Redzēju, kā tās skatās uz mani lejup. Faktiski tās bija vienīgās, ko es vispār varēju saredzēt. Tās nocēlu pēdējās. Četrdesmit piecas, četrdesmit sešas, četr­desmit septiņas, četrdesmit astoņas… Vienas trūkst! Atkal nometos zemē un sāku taustīties apkārt. Varbūt kāda no tām žurkām, kurām es uzkāpu, ir ievainota? Beigta? Piepeši atce­rējos. Netiku pieskaitījis Sokrātu. Nu bija visas.

Ko tagad iesākt? Uz kurieni devās veikala īpašnieks? Vai viņš ir kantorī un pašlaik zvana policijai? Nē. Ja noliktavā ir žurkas, tādēļ taču neizsauc policiju. Nolēmu vispirms doties izlūkgājienā, lai aiz pārsteidzības neizdarītu ko aplamu. Var­būt viņš stāv veikala durvīs, gaidīdams policistus vai uguns­dzēsējus, — tad viņam liktos visai dīvaini, ja es piepeši parādī­tos no ēkas aizmugures ar koferi un somu.

Tā nu es paslēpu koferi un somu nātrēs un devos izlūk­gājienā. No veikala telpas vēl arvien spīdēja gaisma, bet pašu īpašnieku nemanīju. Vai viņš atrodas kantorī? Varēju redzēt kaut kādu platmali. Tā nekustējās. Varbūt viņš sēž pie telefona. Veikala durvis bija vaļā. Nevarēju atcerēties, vai pirmīt tās bija vai nebija atvērtas. Drīzāk gan nebija. Varbūt viņš izdrā­zies pa durvīm, piemirsdams tās aizvērt. Žurkas viņu laikam tā pārbiedējušas, ka viņš pat nav uzdrošinājies piezvanīt. Bet cepure droši vien palikusi uz grāmatskapja vai kur citur.

To visu taču var ļoti viegli noskaidrot. Ieiešu iekšā. Ja izrā­dīsies, ka platmale ir galvā tās likumīgajam īpašniekam, teikšu, ka vēlos nopirkt paciņu cigarešu. Viņš taču nezina, ka esmu atmetis pīpēšanu! Un vispār, kāda viņam gar to daļa? Ja viņš tiešām pasniegs man cigaretes, es pagrābstīšos pa kabatām un teikšu, ka esmu aizmirsis naudu mājas, tad atvainošos un iziešu.

Devos iekšā. Izstaigāju visu veikalu. Tukšs. Platmale stāvēja uz plaukta, kā jau biju domājis. Toties kantorītī uz mazā rak­stāmgalda es ievēroju trīs paciņas ar simtmarciņu naudas­zīmēm. Izceļu Sokrātu no kabatas un noliku uz rakstāmgalda.

—   Ed! — es viņam pavēlēju. Sokrāts paskrubināja naudu, bet ta viņam negaršoja. — Ed! — es atkārtoju. Šoreiz viņš iecirta zobus pamatīgak. Paciņa nu izskatījās manāmi apgrauzta.

—   Labs ir, — teicu Sokrātam un iecēlu viņu atpakaļ kabatā. Apskatījos visapkart; no veikalnieka ne vēsts. Es aizgāju līdz noliktavas durvīm un nedaudz tās pavēru, iepriekš pārklājis durvju rokturi ar kabatlakatu. Ne velti esmu lasījis tik daudz detektīvstastu! Tad devos atpakaļ uz kantorīti. Visapkārt vēl arvien tukšs un kluss. Iebāzu kabatā abas neapgrauztās nau­daszīmju paciņas — otrā kabatā, ne jau tajā, kur Sokrāts, — un drāzos ārā.

Pa šoseju neapstādamies pabrauca garām autobuss, tūliņ aiz tā — divas mašīnas. Es pagriezos ar muguru pret ceļu. Kas zina, kāds var vēl pazīt. Kur, ellē, tas veikalnieks palicis? Vai varu cerēt, ka viņš vēl kādu minūti nerādīsies? Metos ap stūri un izrāvu no nātrēm somu un koferi. Varbūt tomēr labāk pa­ņemt tos abus uzreiz, nekā atgriezties un ieraudzīt, ka pie vei­kala pilns ar policistiem un ugunsdzēsējiem. Kas neriskē, tas nevinnē! Nokļuvu mājās, pa ceļam nesaticis nevienu dzīvu dvēseli.

Apzinos, ka esmu kļuvis par noziedznieku; tas ir tikpat lie­liski kā apzināties, ka esi kļuvis par miljonāru. Starpība tikai tā, ka miljonāri savu bagātību parasti neslēpj, bet es par savējo nedrīkstu nevienam pat ieminēties.

Savu draudzību ar žurkām es visu šo laiku nevarēju nekādi izmantot. Es biju kā rūpnīcas īpašnieks, kuram ir gan telpas, gan mašīnas, gan daudz kas cits, bet nav rīcības kapitāla. Tagad man ir rīcības kapitāls — divsimt mārciņas. Varbūt tā arī nav nekāda milzu summa, bet sākumam vajadzētu pietikt.

Protams, man viss jāizdomā ļoti pamatīgi. Savi resursi jāiz­manto vismērķtiecīgākajā veidā. Mani galvenie resursi ir nauda, māja un žurkas. Agrāk es naudu viegli aizlaidu projām, tāpēc ka nebiju domājis kļūt par noziedznieku. Tagad likšu naudai pelnīt naudu. Es izdarīšu vēl citus noziegumus; to vienīgais mērķis būs naudas iegūšana. Pārtikas veikalus vairs neaiztikšu. Lai žurkas nebadotos, mums katru vakaru būtu jādodas uzbru­kumā kādam pārtikas veikalam. Mūs ļoti drīz pieķertu. Ideala variantā es gribētu aplaupīt banku, bet to jau visi grib. Varbūt kaut kad vēlāk es to arī izdarīšu, bet pagaidam sakšu ar kaut ko vieglāku. Šķiet, es pat zinu, kas tas būs.

Šovakar ieguvu savā īpašumā limuzīnu. Neliels pikaps ma­niem mērķiem būtu derējis labāk, bet tas pievērstu uzmanību.

Visi brīnītos —_kain viņam vajadzīga tāda mašīna? Sis limu­zīns man maksāja piecdesmit mārciņas, bet kopā ar nodokli un apdrošināšanu sanāks visas astoņdesmit, ko varēšu ierakstīt skurstenī. Nekas! Ceru tās drīz atpelnīt ar uzviju.

Mūsu uzbrukums pārtikas veikalam beidzot ir, kā mēdz sacīt, nokļuvis presē. Prese gan par to atsaucas ļoti piesardzīgi, pat neziņo, kur īsti tas noticis. Veikala īpašnieks acīmredzot negrib visiem izpaust, ka viņa noliktavā ciemojušās žurkas. Šķiet, viņš ziņojis policijai nevis tajā pašā vakarā, bet pāris dienas vēlāk. Kāpēc viņš to vispār darījis, nezinu, — varbūt notikušais kaut kādi nācis gaismā. Nezin kur viņš tajā vakarā aizskrēja? Lai­kam jau bija pārbijies līdz nāvei. Lai nu kā, policija pašlaik nopietni ķērusies pie šīs lietas izmeklēšanas. Pilsoņi tiek lūgti nekavējoties ziņot par visiem žurku nodarītiem postījumiem, kā arī tad, ja tie redzējuši žurkas, sevišķi — lielāku baru (piecas un vairāk), kas šķiet dodamies kaut kur ar zināmu nolūku. Nez kurš ģēnijs to sacerējis.

Manas žurkas jau nu gan neviens neredzēs. Ja tās kur do­sies, tad tikai ar mašīnu. Tādēļ jau es to nopirku.

Nolādēts! Nolādēts! Nolādēts! Man būs jāliek eksāmens! Šo­rīt aizbraucu uz darbu ar mašīnu un novietoju to kantora pagalmā. Man aptrūcies kviešu, pusdienlaikā gribēju tos atvest. Protams, man nebija arī nekas pretī, ja citi redzētu, ka man ir mašīna. Visi darbinieki gāja pie loga skatīties; visilgāk blenza grāmatvedis — viņš jau nu zina, kāda man alga. Starp citu, viņam pašam nav mašīnas.

—  Ļoti jauki, — viņš teica, — ja vien tas jums nesanāks par dārgu. Esmu dzirdējis, ka tādi lietoti vāģi prasot diezgan lielus līdzekļu ieguldījumus.

—  Nekas, gan jau iztikšu, — es bezrūpīgi atbildēju. — Ma­nas mātes mantojuma lieta beidzot sekmīgi nokārtojusies. — Tā es viņam aizbāzu muti, turklāt pieklājīgā veidā. Iespējams, ka mana balss skanēja nedaudz augstprātīgi. Un varbūt viņš atce­rējās — atcerējās to, ka uzņēmums reiz piederēja manam tēvam, bet viņš bija tikai grāmatvedis tāpat kā patlaban.