Atkal klusuma brīdis. Es vēlreiz nenoteikti pamāju par zīmi, ka esmu sapratis teikto. Nez kas ir tie «mēs», es nodomāju. Karaļiem un karalienēm dažreiz sakāpj galvā, bet kāds tur brīnums, ja jau pat tāda niecība kā Džounss jauc vienskaitli ar daudzskaitli.
— Būtu patīkami apzināties, ka jūsu tēva dēlam allaž bus vieta mūsu firmā, taču, ja runājam atklāti, — diemžēl mēs esam jūsos vīlušies.
Piepeši es sapratu, ka viņš grasās mani atlaist. Tas bija tāds trieciens, ka pirmajā brīdi es galīgi apstulbu. Tad man nāca apjēga, ka jārunā ar viņu, jāturas pretī, jāpielūdzas, lai mani neatlaiž. — Bet… bet… Es taču nezināju, ka neesat ar manu darbu apmierināts… Es… nekad neielaižu kļūdas… Viss taču vienmēr ir pareizi, vai ne?
— Nu jā, jā, — viņš pikti atteica. — Runa nav par jūsu darbu. Runa ir par jūsu spējām. Mēs nevaram atļauties maksāt pilnu vīrieša algu par darbu, ko tikpat labi varētu padarīt kāda meitene, un atbildīgākam postenim jūs neesat piemērots.
— Bet kā jūs to zināt? — es izmisuma drosmē noprasīju. — Vai man kādreiz bijusi iespēja darīt ko citu?
— Jums bijušas visas iespējas, — Džounss atteica. — Cik man zināms, jūsu potenciāls novērtēts kā nulle. — Viņš pašķirstīja kaut kādus papīrus un ielūkojās tajos. — Gluži pareizi. Potenciāls — nulle. — Tas laikam bija konsultanta darbs.
Man jārunā, jārunā … Runādams varbūt vēl kaut kā izkul- šos. Iekāms Džounss tieši nepateiks, ka mani atlaiž, es vēl nebūšu atlaists. Viņš acīm redzami grib man to pateikt, bet nespēj. Mana personība viņu tomēr kaut kā iespaido. Viņš apzinās, ka es taču esmu firmas īstā īpašnieka dēls, un baidās spert šādu soli … Bet varbūt tieši tāpēc, ka esmu īstā īpašnieka dēls, viņš grib mani atlaist… Tas ir daudz ticamāk … Visas šīs domas šaudījās man galvā. Es teicu: — Jūs gribat sacīt — firmā nav nekāda cita darba, ko jūs varētu man piedāvāt?
— Tieši tā. Nav. — Varēja redzēt, ka šī īsā atbilde viņam sagādā baudu. Ļauj justies mērķtiecīgam un kompetentam. «Es esmu lietišķs cilvēks» — tā viņš par sevi domā. «Cilvēks, kas lieki vārdus netērē.»
— Bet es taču veicu savu darbu pietiekami labi. — Zināju, ka to viņš nevarēs noliegt.
— Ar pašreizējo darbu jūs tiekat galā, tas tiesa, — Džounss augstprātīgi atzina, — taču šo darbu jūs veicat jau kopš mācekļa gadiem. Mēs nevaram maksāt jums pilnu algu par to, ko tikpat labi spētu darīt kāds zēns vai kāda meitene, kuru mēs būtu neilgu laiku apmācījuši.
— Bet jūs man nemaksājat ne tik daudz, cik noliktavas strādniekam, — es aizrādīju. — Kopš tēva nāves man nav bijis neviena algas pielikuma, lai gan citiem pielikts nezin cik.
— Kāda meitene darītu to pašu par vēl mazāku algu, — viņš atteica. — Mēs jau labprāt jūs paturētu — tēva dēļ—, bet mūsdienu biznesa pasaulē jūtelībai nav vietas. Viss jāpakārto vienam mērķim. Taupība — augstākais bauslis. Mēs nevaram atļauties izdot nevienu lieku pensu.
Man pamirdzēja cerības stars. — Ja runa ir tikai par algu… ja jūs tiešām gribat mani paturēt — tēva dēļ… es varbūt varētu iztikt ar nedaudz mazāku.
— Nezinu gan, — Džounss atņurdēja. — Mēs jau nolēmām, ka jūsu vietā pieņemsim meiteni. Taisnību sakot, tieši šodien vienai jāierodas. Jus mani nostādāt neveiklā situācijā. Ko lai tagad daru? — Viņš likās noraizējies.
_— Ja jūs atrastu iespēju mani paturēt, es varētu strādāt par tadu algu, kādu jus taisāties maksāt šai meitenei.
— Tas izklausās ļoti jauki, — viņš novilka, — bet kāda garantija, ka pēc pusgada jūs neieradīsieties šeit, šajā kabineta, un neprasīsiet no manis algas pielikumu? Ja gribat palikt, jums jāsamierinās ar tādu algu, kādu mēs maksāsim, un par to pašu jābūt pateicīgam.
— Ja jūs mani paturēsiet, es neprasīšu algas pielikumu. Maksājiet tik, cik uzskatāt par vajadzīgu.
— Es padomāšu, — viņš atteica, pēkšņi atkal kļūdams viņš pats, vienskaitlī. — Tagad ejiet strādāt, nekavējiet mani!
Klusi izgāju pa durvīm. Atgriezos grāmatvedībā pie sava galda. Apsēdos, taču parakstīt nespēju. Mani mocīja degošs kauns. Tātad es vairs neesmu vajadzīgs. Manu darbu var darīt kāds skuķis — un par mazāku algu. Pēc visiem šiem gadiem mani vienkārši izsviedīs uz ielas. Pēc gadiem, kas nostrādāti tēva firmā … Es jutu, ka no sirds ienīstu Džounsu un viņa darba efektivitāti.
Laiks ritēja, un pamazām es nedaudz attapos. Kantorī nāca iekšā cilvēki, un man viņi bija jāapkalpo. Varbūt mani tomēr neatlaidīs, es prātoju. Tikai mazliet apcirps algu — un ļaus palikt. Un neviens to neuzzinās. Man tas tikpat neko daudz nenozīmē. Arī no pašreizējās algas es nevaru iztikt. Ātrāk jāuzsāk noziedzīgā darbība, tas arī viss.
Tad ienāca meitene. Neviena cita grāmatvedībā tobrīd nebija, tikai mēs abi. Viņa uzlika man roku uz pleca un pieliecās klāt. Jutu, cik viņa sievišķīga un mīļa. Citā reizē es būtu pretojies šādām jūtām; jau sen zinu, ka tās var tikai sagādāt nepatikšanas. Taču šodien es biju pret tām bezspēcīgs. Piespiedu vaigu pie viņas rokas.
— Kas noticis? — viņa jautāja.
— Nekas sevišķs. Burvīgais Džounss atkal uzdarbojas.
— Ko viņam no jums vajag?
— Ak, neko… Izrādās, ka es šeit esmu lieks. Manu darbu tikpat labi varot darīt kāds skuķis, un tas viņam iznākšot lētāk.
Kāpēc es viņai to teicu? Man ne domas nebija to kadam stāstīt. Nesapratu,'kas man uznācis. Tajā brīdī apjautu, ka meitenes kreisā roka pārvietojusies no mana labā pleca pie kreisa vaiga. Ar labo roku viņa bija saņēmusi manas labās rokas locītavu. Viņa bija tik tuvu klāt, ka mana seja piespiedās pie viņas krūtīm. Jutu vēl kādu pieskārienu — šķiet, ka viņa noskūpstīja mani uz matiem. Mani pārņēma brīnišķīga, vienreizeja siltuma un drošības sajūta. Visas raizes likās izgaistam. Pilnīgs miers,
pilnīga svētlaime. — Manu nabaga, nabaga zēn … — dzirdēju viņu murminām, un tad viņa atkal mani noskūpstīja.
Piepeši meitene izslējās un atkāpās. Grāmatvedis nāca atpakaļ. Viņš ienāca iekšā un paskatījās uz mani — diezgan savādi, kā man šķita. Taču es nedomāju, ka viņš ko nojauta. Par mani un meiteni.
Aizritēja vēl kāda stunda. Meitene aizgāja uz dāmu istabu, lai kopā ar citām vārītu pēcpusdienas tēju. Vēlāk viņa atnesa pa tasītei man un grāmatvedim. Ievēroju, ka man pasniegta arī apakštasīte. Tā ir sevišķas atzinības zīme. Parasti apakštasīte tiek vienīgi Džounsam un grāmatvedim. Meitene aizgāja dzert tēju kopā ar citām darbiniecēm dāmu istabā. īstenībā tā ir visai dīvaina vieta tējas dzeršanai, bet viņas tā ieradušas.
Tad meitene atgriezās, bet grāmatvedi izsauca Džounss. Grāmatvedis bija projām labu laiku. Es domāju: varbūt viņi runā par mani, apspriežas, paturēt mani vai nepaturēt.
— Varbūt viņi runā par mani, — es sacīju meitenei.
Viņa tā kā apjuka. — Jūs domājat, misters Džounss…
— Abi divi! — es viņu iesmiedamies pārtraucu.
— Jūs domājat, misters Džounss stāsta, ka viņš… ka viņš … — Meitenei laikam bija neērti to sacīt, bet tad viņa saņēmās un spēra vaļā: — Ka viņš taisās jūs atlaist.
Es paraustīju plecus. — Ceru, ka viņš stāsta tieši pretējo — ka…
— Esmu pārliecinātā, ka viņi jau iepriekš apspriedušies. — Mani pārtraukdama, meitene, protams, nevarēja dzirdēt, ko es saku.
— Ja tā, tad varbūt Džounss pavēstīs viņam, ka pārdomājis. Vismaz es tā ceru.