— Jums šķiet, ka viņš pārdomās?
— Kāpēc gan ne? Viņš taču solījās apsvērt manu priekšlikumu.
— Kādu priekšlikumu? — Meitene piepeši izskatījas visai pikta. — Nesaprotu, par ko jūs runājat.
— Ka viņš varētu mani paturēt.
— Tiešām? Kādā veidā?
— Es piedāvāju ļoti izdevīgus noteikumus.
— Nesaprotu.
— Teicu, ka varu strādāt par mazāku algu. Par tādu, kādu viņš paredzējis maksāt tai meičai. Lai būtu pilnīga dzimumu vienlīdzība.
— Muļķis! — viņa iesaucās. — Esat gan jūs muļķis!
Es biju gluži pārsteigts. — Vai tādēļ jālamājas? — es jautāju.
— Tieši to jau viņš arī gribēja, vai tad jūs nesaprotat? Viņš izlika jums slazdu, un jūs tajā uzreiz iekritāt. Jūsu atlaišana
viņam nebija ne prāta. Viņš tikai nospēlēja teātri, lai piedabūtu jūs strādāt par mazaku algu.
— Blēņas! Es tam neticu.
Un neticu arī. Šķiet, ka drīzāk varu ticēt Džounsam neka viņai. Sevišķi tagad, kad visu esmu labi apdomājis. Džounss sacīja, ka šopēcpusdien ieradīšoties meitene, kura strādāšot manā vietā. (Skat. iepriekš.) Bet neviena meitene ne- ieradas. Vismaz ne no ārpuses. Vienīgā meitene, kas pie Džounsa iegāja, bija viņa — kad ienesa Džounsam tēju. Viņš jau gatavojas paziņot viņai par jauno darbu, un viņa to nojauta. Taču, kad viņš neko neteica, viņa nemaz nesatraucās, jo no manis jau bija uzzinājusi, ka tieku atlaists. Viņasprāt, viss bija kārtībā. Tādēļ jau viņa bija tik īgna, kad uzzināja, ka es palieku. Vēl viens pierādījums. Sievietei nekad nedrīkst uzticēties. Nevar gan teikt, ka es viņai uzticējos. Bet ja tā padomā … Kā viņa mani skūpstīja, un vispār.
Šodien Džounss atkal izsauca mani pie sevis. Tas viņam raksturīgi — likt, lai mokos neziņā veselu nedēļu. Viņš ir sadists. Viņš mani paturēs, bet jābūt tā, kā viņš teica. Es nekad, nemūžam vairs nedrīkstu prasīt algas pielikumu. Man jāņem tas, ko man dod, un jābūt pateicīgam. Es apsolījos. Tagad saņemšu par trim mārciņām nedēļā mazāk. Apsolīju, ka tas nekādi neietekmēs manu darbu, ka firmas labā es joprojām pūlēšos vaiga sviedros, strādāšu tik labi, Cik vien spēšu. Tā es arī darīšu, bet Džounsam par to visu vēl atriebšos. Pagaidām vēl nezinu, kā.
Viens no Džounsa paziņām grasās nedēļu pavadīt Londonā un pēc tam doties ceļojumā pa Eiropu. Kopā ar sievu. Tas šiem būšot otrs medusmēnesis — tā saka Džounss. Mans šefs ir gluži beigts aiz skaudības. Ne jau tāpēc, ka viņam pašam kārotos apceļot Eiropu, nē, arī uzdzīve Londonā viņu nevilina. Viņš gluži vienkārši ir satriekts par to faktu, ka viens no viņam līdzīgajiem var atļauties izšķiest tik daudz naudas. Šodien viņš kopā ar grāmatvedi veselu pusstundu rēķināja, cik tāds ceļojums varētu izmaksāt. Naudas pelnīšanā Džounss saskata tikai vienu pusi. Pēc viņa domām, nauda ir kaut kas tāds, ko vajag sagrābt savās rokās un tad turēt ciet, cik spēka. Katrs nopelnīts penss ir solis pretī panākumiem. Katrs izdots penss ir solis pretī neveiksmei. Var jau būt, ka es viņu attēloju pārāk vienpusīgi. Arī viņam kārojas mazliet spožuma. Viņš gribētu dabūt mūsu māju. Šķiet, ka viņš nemūžam nejutīsies kā firmas īstais saimnieks, iekāms nebūs to ieguvis. Varbūt viņš cer iegūt to pavisam lēti, tā, lai izdevumi par māju un tās uzturēšanu nepārsniegtu līdzšinējos. Turklāt viņš varbūt domā, ka maja
ir tā pati nauda, tikai citā veidā, tā ka mājas pirkšana īstenībā nav nekāda tērēšanās. Turpretī izgrūst tūkstoš mārciņas — apmēram tik, pēc grāmatveža rēķiniem, šis ceļojums izmaksās — un neko taustāmu par to neiegūt… Es labprāt pastāstītu viņam, ka pazīstu cilvēkus, kuri dodas ceļojumā uz kontinentu katru gadu, bet, protams, man jau nav iespējas to pateikt. Es šajās sarunās nepiedalos. To ģimeni sauc par Robin- soniem. Tiesa, mēs neesam sevišķi tuvu pazīstami. Bet tas tik būtu humors, ja Džounsa ģimene sadomātu turēt līdzi tādiem kā Robinsoni!
Es pastāstīju meitenei, cik jocīgi būtu, ja Džounsa ģimene sadomātu turēt līdzi Robinsoniem. Patiesībā tas nav nekāds sevišķi asprātīgais joks, bet meitene smējās tik un tā. Man patīk, ja varu viņu sasmīdināt. Tad es jūtos laimīgs. Sacīdama «labrīt», viņa allaž man uzsmaida. Laikam gan viņa uzsmaida visiem, katrā ziņā visiem tiem, ar kuriem ir draudzīgās attiecībās, tomēr es jūtu, ka man veltītais smaids ir īpaši sirsnīgs. No rīta pamodies, es nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu šo smaidu. Tagad eju uz darbu labprāt.
Neticu, ka viņa patiešām gribējusi tikt manā vietā, lai gan Džounsam varbūt tā bija ieplānots. Man žēl, ka esmu par viņu tik ļauni domājis.
Džounss šodien atkal bija ļoti satraucies par saviem draugiem, kuri dodas baudīt otru medusmēnesi. Viņi ņems līdzi simt piecdesmit mārciņu skaidras naudas, ko tērēt Londonā, un vēl otru, neizzinātu summu ceļotāju čekos — tā domāta ekskursijai pa kontinentu. Pirmdien «jaunlaulātais» dodas uz banku pēc naudas. Otrdien no paša rīta viņi brauc projām. Es saausījos — simt piecdesmit mārciņu banknotēs! Tieši tāds gadījums, kādu es visu laiku biju gaidījis! To es nedrīkstēju palaist garām. Sīs summas man pietiktu ilgam laikam. Tā kompensētu starpību starp manu jauno un veco algu visa gada garumā.
— Kas tie ir par cilvēkiem? — es apvaicājos grāmatvedim, tiklīdz Džounss bija izgājis.
— Kāds precēts pāris, uzvārdā Makolmsoni. Vīram piederēja no tēva mantots zemes gabals pilsētas centrā. Uz tā atradās lietotu drēbju veikals ar milzīgu pagalmu. Agrāk to izmantoja kā kravas mašīnu stāvvietu. Pirms kara Makolmsonam šis zemes gabals ienesa simt mārciņu gadā un vēlāk ilgu laiku pat ne tik, jo tas stāvēja neizlietots un neviens to negribēja pirkt. Tagad tas iekļauts jaunajā pilsētas apbūves plānā. Stāsta, ka pilsēta viņam par to samaksājusi deviņdesmit tūkstošus. Mūsdienās tā reizēm gadās, un, kam tāda laime trāpījusies, tas var braukt uz kontinentu līksmoties.
— Nav slikti, nudien, — meitene sacīja. — Es arī vēlētos, lai man iekristu klēpī deviņdesmit tūkstoši.
— Jūs nezinātu, ko ar tiem darīt, — grāmatvedis viņai teica.
— Zinātu gan! Es apprecētos ar kādu, kuram ir simt tūkstoši. Ka medz teikt — nauda mīl naudu. — Tajā brīdī viņa man iesāņus uzmeta šķelmīgu skatienu, it kā gribētu sacīt — ja viņai būtu deviņdesmit tūkstoši, viņa apprecētos ar mani. Skaidri zinu, ka tas nenotiktu. Viņa darītu tieši tā, kā teica, — atrastu līgavaini ar simt tūkstošiem vai pat bagātāku, ja izdotos. Bioloģiskā dziņa, kas mātītei liek meklēt mīkstām dūnām izklātu perēkli.
— Vai esat jau dzirdējuši mistera Džounsa joku? — Grāmatveža balss pauda godbijību pret Džounsu un vienlaikus arī pašapziņu, kas liek nevērtēt šefa joku pārāk augstu. Balss tonis norādīja, ka joks nav sevišķi izdevies un ka viņš, grāmatvedis, smīn par Džounsa jokiem tāpat kā mēs, lai gan atklāti to nemūžam neizrādītu. — Pēc tam kad Makolmsoni saņēmuši lielo naudu, viņi vēl veselu gadu nodzīvojuši misteram Džounsam kaimiņos, mājā ar francisku nosaukumu — Mori Repos, tas ir, Atpūta. Tikai pēdējā laikā viņi pārcēlušies kādu jūdzi tālāk, uz lielu īpašumu, ko sauc Sandelmaunta. Misters Džounss nu teic, ka nekāda atpūta viņiem tai Atpūtā tikpat nesanāca.
Tas bija neticami. Džounss pārspējis pats sevi! Rēcām locīdamies. Lai nu kā, tagad man ir adrese. Atrast, jādomā, nebūs grūti.
Esmu atgriezies no izlūkgājiena pa Sandelmauntu. Pati māja nav sevišķi liela — apmēram tāda kā mūsējā —, taču zemes gabals ļoti plašs. Dārzs aizaudzis rododendriem, iemītas taciņas vijas lejā pa nogāzi uz upīti, kurai pāri ved koka tiltiņš. Man arī gluži labi patiktu tur dzīvot. Nams stāv uz pakalna, ļoti vientuļš, ļoti kluss. Tuvākā kaimiņu māja pusjūdzes attālumā. Viss tieši tā, kā man vajadzīgs.