Atstāju mašīnu uz ceļa un droši devos iekšā pa lielajiem vārtiem. Nevienas žurkas man nebija līdzi, pat ne Sokrāta. Vispirms jāiet pa garu aleju. Slapjo, pilošo koku pavēnī es soļoju tik un soļoju, un likās, ka alejai nemūžam nebūs gala. Beidzot manā priekšā pavērās zālieni, kuru vidū stāvēja dzīvojamā māja; aiz tās varēja manīt nelielu sakņu dārzu. Es ieslīdēju starp kokiem un aizlavījos mājai apkārt, ne reizi neiz- nākdams atklātā vietā. Pēc tam nolēmu, ka nekas man netraucē pieiet vēl tuvāk. Neviens nevirināja durvis, neviens nestaveja pie loga. Kādā no apakšstāva logiem blāvoja televizora ekrāna spīdums.
Man bija jāatrisina trīs problēmas:
1) kā iedabūt namā žurkas,
2) kā pašam tikt iekšā,
3) kā mums visiem kopā tikt projām, turklāt tā, lai vēlāk mūs neatklatu.
Pametu krūmāju un iznācu uz zāliena. Cik vien iespējams, turējos koku un krūmu ēnās. Uz celiņiem nekāpu, lai nešņirk- stētu grants. Dienas gaisma jau bija izdzisusi, taču sevišķi tumšs arī nebija. Zvaigžņu un logu zilganajā spīdumā redzēju visu, ko man vajadzēja redzēt. Ievēroju, ka lielākā daļa augšstāva logu ir pusatvērti. Jādomā, ka tādi tie arī palika visu nakti. Pie garāžas bija sagāzts kaudzē krietns daudzums krāsotāju kāpņu. Droši vien īpašnieku prombūtnes laikā māja tiks remontēta.
Aina bija pilnīgi skaidra, un es precīzi zināju, ko darīšu. Tad man uzmācās kāda iedoma. Sagribējās paskatīties uz saviem upuriem. Tādus es tos ieraudzīju — laulāts pāris apmēram manā vecumā cieši saspiedies kopā uz dīvāna iepretī televizoram, un suns uz paklāja viņiem pie kājām. Cik mājīgi, cik aizkustinoši! Bagātība ir, bērnu nav. Skumji. Viņu mūža traģēdija. Visa mīlestība veltīta sunim.
Neuzticīgi nopētīju suni. Vispār man pret suņiem nav iebildumu. Pirms sasaistījos ar žurkām, suņi man patika. Tagad, kopš esmu noziedzies, mēs ar suņiem esam kaujaslauka pretējās pusēs — ar suņiem tāpat kā ar policistiem. Suņi ir kapitālistu nealgotie roklaižas. Vismaz tādi kā šis. Kaut gan, ja tā padomā, savu algu viņi saņem. Darba nekāda, dzīvo kā pa taukiem. To visu es prātoju, noraudzīdamies uz suņa pārmērīgi resno vēderu. Vēlāka piezīme. Tobrīd man nebija ne jausmas par cietsirdīgo galu, kāds nabaga sunim bija nolemts, tāpat nevarēju ne iedomāties, ka tieši es kļūšu par viņa glābēju.)
Suns pazvāļojās, aptupās uz pakaļkājām, nožāvājās — un piepeši ieraudzīja mani. Neganti riedams, viņš metās pāri istabai. Es nolēcu lejā un pietupos, lai nerēgotos virs palodzes. Loga augšdaļa bija vaļā; varēju dzirdēt vīra un sievas sarunu.
— Kas tad nu? — Vīra balss likās tāda kā ērcīga.
— Tobijs jau visu.vakaru ir nemierīgs. Varbūt viņš bēdājas. Nabaga sunītis!
— Par ko gan viņš varētu bēdāties? Viņš taču to nezina.
— Vai tu zini, ko viņš zina un ko nezina? Suņi nojauš,
— Labāk izlaid viņu paskraidīties. Varbūt viņam šķiet, ka tur, ārā, kāds ir.
Saliecies aizslīdēju gar sienu un, ticis aiz stūra, drāzos uz koku pusi. Pēc brītiņa durvis atvērās un Tobijs aulēkšiem metas man nopakaļ. Paldies Dievam, es vairs nebiju saskatāms.
Pieskrējis pie pirmajiem kokiem, Tobijs apstājās. Es uzreiz nopratu, ka nekāds drosminieks viņš nav. Vēl pāris reižu norē- jies, viņš ņēmās ostīt gaisu. «Žurkas,» viņš sev teica un piesardzīgi pagājās uz manu pusi. Visu šo laiku biju nostāvējis krūmos pilnīgi nekustīgs; nu bija skaidrs, ka suns mani tūdaļ uzies. Ilgāk gaidīt vairs nebija nozīmes. Pagriezu viņam muguru un ātriem soļiem devos uz alejas pusi. Jau nākamajā mirklī Tobijs riedams lēkāja man blakus. Es zināju, ka viņš neuz- bruks uzreiz. īstenībā viņam varbūt nemaz nebija nodoma uzbrukt. Tomēr, ja es gluži neko nedarītu, suns riedams un lēkādams varētu tiktāl uzbudināties, ka sāktu šņakstināt zobus man gar biksēm. Tas nu nemaz nebija vēlams, lai viņš iekamptu man kājās vai, vēl trakāk, dibenā. Kā es tad rīt darbā paskaidrotu, kāpēc nevaru sēdēt? Augonis uz pēcpuses? Laikam gan tā būtu jāsaka. Meitene justu līdzi, taču vismaz apskatīt vārigo vietu nepieteiktos!
Strauji apsviedos apkārt un izlikos uzbrūkam Tobijam. Suns briesmīgi pārbijās. Rējiens pārtrūka pusē; viņš tik tikko jaudāja apgriezties, lai uzņemtu gaitu pretējā virzienā. Es paķēru no zemes nolūzušu zaru un nošvīkstināju uz viņa pusi. Zars Tobiju nemaz neķēra, taču, švīkstienu izdzirdējis, viņš tā iekaucās, it kā es būtu aplējis viņu ar karstu ūdeni. Nākamajā mirklī viņš nozuda no manām acīm.
Biju sasniedzis aleju. Zināju, ka no mājas neesmu redzams. Devos uz vārtiem, pārlieku nesteigdamies. Ja kādam gadītos nākt pretī un mani sastapt, viņš nodomātu, ka esmu te viesojies —1 '-tas ir, viesojies mājā, nevis aiz kāda koka, lai gan varētu nodomāt arī tā. Bija jau pavisam tuinšs un alejā zem kokiem — pavisam melns, tā ka pazīt mani tikpat neviens nepazītu. Ja nu vienīgi kāds ieraudzītu manu mašīnu ceļmalā, ievērotu numuru, — nu, un kas par to? Vakaros tādu ceļmalā nobrauktu mašīnu ir vai cik; tikai tad, kad tu palūri iekšā pa logu un apvaicājies, kā nokļūt uz pilsētu, tev pretī pēkšņi paceļas divas galvas.
Taču es nevienu nesatiku. Atceļā pārdomāju savus plānus. Pārbraucis mājās, nokāpu pagrabā un apskatījos, kā jūtas žurkas. — Neņemiet ļaunā, nav laika ar jums tagad pļāpāt, — es viņām teicu. — Mūs gaida lieli darbi.
Tikmēr plāni manā galvā bija pilnīgi nobrieduši. Uzkāpu augšā un apsēdos pie kamīna atzveltnes krēslā, lai to visu izliktu uz papīra. Sokrāts uzlēca man uz ceļa, un es izmantoju viņu kā paliktni. Tā nu es tagad rakstu, pēc visiem šīvakara piedzīvojumiem atkal siltumā un ērtībās. Rītvakar ap šādu laiku es iziešu no mājas, lai dotos daudz bīstarnaka pasakuma. Vai ausmas stundu sagaidīšu sveiks un vesels, naudas pilnām kabatām, vai arī kā gūsteknis policijas rokās?
Pusvienpadsmitos izgāju no mājas un dažas minūtes pirms vienpadsmitiem sasniedzu Sandelmauntu. Braucu pa vārtiem taisni iekšā, tad pēc kāda gabaliņa padevu mašīnu atpakaļ un atmuguriski iebraucu sānu takā starp rododendriem, kur mašīna no ielas nebija redzama. Vajadzības gadījumā es varētu ielēkt un laisties projām. Biju paņēmis līdzi visas žurkas. Runa, protams, ir par spalvastēm, jo kopš tās reizes, kad pārvietoju spalvastes uz pagrabu, par zvīņastēm neesmu licies ne zinis.
Vispirms vajadzēja noskaidrot, kas notiek mājā. Domāju, ka paies vēl vismaz pāris stundu, iekāms varēšu ķerties pie darba. Bija pilnīgi iespējams, ka Makolmsoni vēl kravā ceļasomas vai noņemas ar kādiem citiem darbiem, ko atstājuši uz pēdējo brīdi. No otras puses, tikpat labi varēja gadīties, ka viņi agri likušies gulēt, lai rit spara pilni sāktu savu ceļojumu. Mazliet raizējos par Tobiju. Ja viņš vēl būtu mājās, viņš varētu sacelt traci un man visu izbojāt. Taču es biju gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka viņa tur vairs nav. Makolmsoni noteikti jau bija ievietojuši viņu suņu pansijā vai aizveduši pie draugiem. Tādu darbu viņi neatliktu uz rītu.
Atstājis žurkas mašīnā, es caur kokiem devos uz mājas pusi. Priekšnamā dega griestu lampa, bet citādi apakšstāvs bija neapgaismots. Augšstāvā vairums logu bija gaiši. Kādu bridi pavēroju māju, stāvēdams turpat netālu krūmos. Vienā no logiem pazibēja Makolmsona stāvs, pēc mirkļa ieraudzīju arī sievu. Než ko viņi dara — kravājas, dodas gulēt? Piepeši Ma- kolmsons pienāca pie loga un atvēra to. Viņš bija ģērbies pidžamā.