— Ļoti silts, — viņš teica.
— Nestāvi tā, ka nesaaukstējies! — sievas balss atsaucās. — Tad mēs nekur netiksim.
— Vai nu tik traki būs.
— Labāk nāc gultiņā! — Un misis Makolmsona ieķiķinājās.
Bija ārkārtīgi kluss, un es visu lieliski varēju dzirdēt. Makolmsons pagriezās un nozuda. Es gaidīju, ka gaisma nodzisīs, bet tā nenodzisa. Diez ko šie tur dara, es brīnījos. Tad attapu — varbūt šis ir viens no tiem pāriem, kuri gultā pirms aizmigšanas mēdz lasīt. Tā viņi lasīs un lasīs stundām ilgi, bet es nezināšu, vai viņi ir aizmiguši vai nav. Un kas tie par cilvēkiem, kuri aiziet gulēt un atstāj visur gaismu degam? Varbūt viņi vēl taisās celties augšā un to nodzēst? Lai nu kā, tas liecināja par izšķērdību.
Es iznācu ārā no krūmiem un, lavīdamies no viena ēnas laukuma uz otru, nokļuvu mājai otrā pusē. Tur visi logi bija tumši, gaisma spīdēja tikai vienā — tas varēja būt kāpņu telpas vai arī gaiteņa logs. Pāris reižu tīšuprāt uzkāpu uz grantētā celiņa: ja Tobijs nebija galīgi kurls, viņam tas bija jāsadzird un jāierejas. Cerēju, ka Makolmsoni savā galā neko nesaklausīs. Riešana neatskanēja. Apmetu mājai likumu, iedams galvenokart pa mauriņu, bet, kad tas nebija iespējams, lavīda- mies uz pirkstgaliem. Nekur ne skaņas, ja neņem vērā ķiķināšanu, kas ik pa brīdim atlidoja nč> guļamistabas loga.'Misis Makolmsone laikam bija varen jautrā omā.
Līdz_ šim biju turējies pa gabalu no ieejas durvīm, jo tur visapkart bija grants. Nu piegāju tuvāk — un gauži izbrīnījos. Durvis bija puspavertas — priekšējās durvis. Aiz tām vēl vienas, ar stiklotu rūti, tās gan bija ciet. Bet vai aizslēgtas? … Uz pirkstgaliem ieslīdēju priekšnamiņā. Ja Tobijs ir šeit, vajadzētu atskanēt rējienam … Ļoti, ļoti lēnām nospiedu rokturi, pagrūdu … Durvis nebija aizslēgtas. Tās atvērās, viegli iečīkstēdamās. Ja Tobijs ir mājās, nu gan viņam jārej… Taču. Tobijs bija projām.
Es klusi iesmējos. Ir gan cilvēki — gulēt iedami, atstāj ārdurvis vaļā un augšstāvu apgaismotu! Un es vēl tā nopūlējos, gudrodams, kā iekļūšu mājā! Visi mani sarežģītie plāni nu bija lieki,-vajadzēja tikai paņemt žurkas un iesoļot ar tām pa parādes durvīm. Bet ne tūliņ. Gribēju nogaidīt, līdz Makolmsoni dosies pie miera. Tikpat klusi, kā biju durvis atvēris, es tās gtkal aizvēru un izgāju ārā.
Guļamistaba vēl bija gaiša. Varbūt viņi dedzina uguni visu nakti? Varbūt viens vai otrs no viņiem baidās no tumsas? Tomēr nē. Nākamajā mirklī gaisma guļamistabas logā nodzisa, lai gan pārējos palika degam. Devos atpakaļ uz mašīnu, domādams — kamēr atgriezīšos, viņiem jau vajadzētu būt aizmigušiem. Un pat tad, ja Makolmsonu laulātais pāris ciestu no bezmiega, tas man vairs neko daudz nenozīmēja.
Mašīnu biju atstājis apmēram sešdesmit-jardus no mājas. Žurkai, kura pārvietojas pati saviem spēkiem, sešdesmit jardi ir garš ceļojums. Es gan domāju, ka žurkas bijušas lielas ceļotājas. Kā tad citādi viņas būtu varējušas nokļūt visās pasaules malās?
Mans sākotnējais nodoms bija — žurkas uz Makolmsonu māju aizgādāt nēšus, pa desmit žurkām vienā reizē. Taisnību sakot, tas būtu bijis piņķerīgs pasākums. Tagad es strauji, varbūt pat pārdroši mainīju rīcības plānu. Iedarbināju mašīnu un piebraucu to pie pašas mājas. Protams, ne jau nu pie parādes durvīm — lai Makolmsoni, trakās bailēs izskrējuši ārā, to neieraudzītu. Es to novietoju aiz mājas, pagalmā, atkal ar priekšgalu uz ceļa pusi, tā ka atlika vienīgi iedarbināt motoru un braukt.
Atri izkāpis, uz pirkstgaliem pieskreju pie guļamistabas loga. Gaisma atkal bija iedegta. Makolmsoni sarunājās.
— Izklausījās pēc mašīnas!
— Es gan neko nedzirdēju. — To teica mīļotais vīriņš.
— Tapec ka tu vienmēr guli ar segu pār galvu. Tu nekad neko nedzirdi.
— To sasodīto putnu koncertu es rītos dzirdu lieliski.
— Varu derēt, ka tā bija mašīna.
— Varbūt kāds aiz pārskatīšanās iegrieza mūsu ceļā un atkal aizbrauca projām.
— Nelikās, ka brauktu projām.
Es jau sāku nožēlot savu pārsteidzību. Tad vīriņš sacīja:
— Nu, ja tas ir laupītājs, lai nāk vien, viss ir smagi apdrošināts — un šeit viņš iekšā netiks!
— Tā jau gan ir … — Sieviņa, jādomā, bija lāga dvēsele. Es baidījos, ka tikai viņa nesūta vīriņu lejā — pārbaudīt, kas tur notiek, — bet šis viņu laikam bija kārtīgi izdresējis. Ja viņa ierunātos par iešanu lejā un pārbaudīšanu, tad dabūtu iet un pārbaudīt pati, bet uz to viņai prāts nenesās.
— Ar labu nakti, mīļā! — vīriņš stingri noteica.
— Ar labu nakti, dārgais!
Tajā pašā mirklī gaisma guļamistabā nodzisa. Es steidzos uz mašīnu un atvēru bagāžnieku. Žurkas gāzās ārā kā vilnis. Lēnām devāmies uz māju — es pa priekšu, aiz manis Sokrāts, vadonis, un aiz viņa žurkas komandiera Bena uzraudzībā. Uzvilku gumijas cimdus un klusi atvēru abas durvis. Gandrīz tūliņ ieraudzīju savu pirmo mērķi — telefona aparātu. Jau mājās biju sagatavojis divus līmlentes gabaliņus. Nocēlu klausuli un, nospiedis kontaktskavu uz leju, pielīmēju tā, ka tā nekustējās. Tad noliku klausuli atpakaļ.
Žurkas Sokrāta vadībā jau bija nonākušas līdz kāpnēm. Es uzcēlu Sokrātu uz pirmā pakāpiena un pats pagājos augšup. Sokrāts uzrāpās uz otrā pakāpiena un atskatījās. Pārējās vēl nesekoja. Tām laikam negribējās doties augšup pa kāpnēm. Taču Bens apņēmīgs, žokļus šņakstinādams, virzīja tās uz priekšu. Divas vai trīs laikam dabūja arī izbaudīt viņa zobu asumu. Pēc tam žurkas, vairs nevilcinādamās, sāka veikli lēkt no pakāpiena uz pakāpienu. Es uzskrēju augšā un paskatījos pār margām. Žurku straume vienmērīgi plūda augšup.
Kāpņu laukumiņu šķērsoju uz pirkstgaliem, lai gan paklajs bija tik biezs, ka mani soļi tikpat nebūtu dzirdami. Ļoti mīksti, ļoti klusi nospiedu durvju rokturi — to durvju, aiz kurām vajadzēja būt Makolmsonu guļamistabai. Mazliet pastūmu. Neka. Durvis bija aizslēgtas.
Tad tādēļ viņš teica — šeit viņš iekšā netiks.
Tikpat mīksti un lēni palaidu rokturi vaļā. Vai biju apjucis? Nemaz! Aizslēgtas durvis mums nav nekāds šķērslis. Tūliņ arī atcerējos, ko biju aizmirsis. Pavēlējis Sokrātam un Benam gaidīt turpat, nokāpu lejā un ļoti drīz atradu elektrības sadales deli. Izslēdzu elektrību visa maja. Tad iededzu elektrisko later- niņu un devos atkal augšā.
Es pieversu laterniņas gaismas apli durvju apakšmalai un pavēlēju: — Plēst!
Tūliņ sākās graušana. Es pakāpos atpakaļ un ieklausījos. Ilgi nebija jagaida. Gulta nočīkstēja.
— Mīļā, mosties!
Aicinājums palika bez atbildes. Nez kuram tagad galva bija zem segas?
— Mīļā, mosties! Dzirdi, kāds savāds troksnis!
«Iegrūd viņai kārtīgu dunku ribās, vecīt! Tas viņai nāks par svētību,» es teicu. Domās, protams, — bet varēja likties, ka viņš mani dzirdējis.
Nezinu, ko viņš darīja, bet sieviņa pamodās. — Kas noticis, dārgumiņ?
— Vai dzirdi, mīļā? Vai tu nekā nesaklausi?
Graušana un plēšana ritēja pilnā sparā.
— Šķiet, kāds pūlas tikt iekšā pa durvīm. Varbūt Tobijs izlauzies un atskrējis šurp?
— Tobijs tas nav, viņš rietu vai smilkstētu. Atceries — es tev teicu par mašīnu? Un tagad? Šonakt mums gulēt neiznāks!
— Neiznāks vis, — es klusi atteicu.
— Iededz uguni, dārgumiņ! Paskaties, kas tur varētu būtf