Nu gan viss ir gatavs. Noņēmu no saliņas divas virsējās bruģakmeņu kārtas; to es biju piemirsis izdarīt. Var teikt, ka esmu jau pieradinājis žurkas pusdienot baseinā — precīzāk, uz saliņas. Vēl arvien iemetu kādu sauju barības baseina dibenā — pievilināšanai, un arī lai tas viss liktos dabiski, it kā es tur izbērtu atkritumus. Taču lielākā daļa barības allaž ir uz saliņas. Visas žurkas būs uz saliņas un mielosies, un neko nemanīs, kamēr būs līdz kaklam ūdenī. Vismaz tā tam jānotiek. Viņu bailes nebūs ilgas. Es pat negribu to visu skatīties — sakumā. Protams, beigu mirklī es būšu klāt, lai redzētu, ka viņas visas patiešām apslīkst. Briesmīgi jau būs, bet tādu skatu nevar laist garām.
Viss gāja kā pa sviestu. Padzēris tēju, es izgāju dārzā ar veselu bļodu visādu pārpalikumu. Saskaņā ar tradīciju nāvei nolemto pēdējai maltītei jābūt garšīgai, un es arī neskopojos. Mamma gribēja nākt skatīties, bet pēdējās dienās viņa tāda kā apslimusi. Mēs nospriedām, ka tik ilga uzturēšanās ārā nenāks viņai par labu. Abi bijām satraukti. Es apsolīju, ka, tiklīdz nodarīšu visu līdz galam, skriešu uz māju un pastāstīšu, kā tas notika.
Uzmetu barību uz saliņas. Daži gabali nokrita baseina dibenā, un viena 110 šķiņķa ādiņām palika karājamies pār saliņas malu. Es vēl brīdi pakavējos, lai būtu drošs, ka signāls «Pusdienās!» ir pamanīts. Tad aizsteidzos, lai atvērtu slūžas. Dzirnavu dīķis, no kura plūst ūdens, ir aptuveni septiņdesmit piecu jardu attālumā no baseina. Slūžu vārtiņi ir koka, cilājami gropēs ar zobrata mehānisma palīdzību. Pagriezu kloķi, un vārtiņi — tic nav platāki par vienu pēdu — lēni pacēlās.
Mehānisms mazlietiņ čīkstēja, lai gan biju to bagātīgi ieeļļojis. Tas jau gadiem ilgi nav lietots. Sākumā ūdens it kā negribēja plūst āra no ezera. Grāvis nav tik dziļš, lai veidotos kritums. Pat vārtiņu malā saaugušās zāles šķita aizturam ūdeni gluži kā dambis. Tad tas izviļņoja cauri un sāka plūst grāvi — arvien straujāk, stiprāk… Straumīte nebija diez ko liela, bet pietiekama; cerēju, ka tā sasniegs baseinu.
Metos atpakaļ pie dzīvžoga, kas atdala tīrumu no mūsu dārza. No turienes var redzēt baseinu, tomēr tas ir pārāk tālu, lai saskatītu, kas īsti notiek. Es izspraucos cauri dzīvžogam un pielavījos tuvāk.
Lēni un nemanāmi ūdens plūda baseinā. Visas žurkas, izņemot vienu, bija uz saliņas. Kāds žurcēns bija palicis baseina dibenā; viņš snaigstījās pēc šķiņķa ādiņas, kas nokarājās par saliņas malu. Tiklīdz viņš to satvēra, sīka ūdens tērcīte aizsniedza viņa asti. Žurcēns nodrebināja asti un uzlēca uz viena no zemākajiem akmeņiem. Viņš nemaz nelikās satraukts. No jaunās vietas bija ērti sasniedzama barība. Viņš sāka grauzt kēksa garoziņu, turēdams to ķepiņās. Visas žurkas mielojās vienā mierā, nemaz nenojauzdamas, ka baseins pildās ar ūdeni. Tādas dzīres viņām vēl nebija gadījušās. Žurku tēvs vēl arvien nerādījās. Gudroju, kur viņš varētu būt palicis. Negribējās, lai viņš izglābtos.
Žurcēns, kuram bija saslapusi aste, parāpās mazliet augstāk. Visi ēda. Ūdens lēnām cēlās. Nu tas bija apmēram divas collas dziļš. Žurkas vēl varēja aizskriet pa to līdz baseina malai. Prātoju — nez, vai viņas to darītu, ja pamanītu, — bet viņas neko nemanīja. Trīs collas, četras… Žurcēns uzlēca vēl mazliet augstāk. Piecas collas, sešas collas …
Tikai tad, kad ūdens jau bija krietnas deviņas collas dziļš, žurku māte to ievēroja. Taču pārāk neuztraucās. Viņa pacēla galvu, paskatījās apkārt un ostīdama noskurināja ūsas. «Par vēlu, žurciņ! Peldēšanai nav jēgas. Baseina malas ir no gluda betona. Vari piepeldēt tām klāt, bet augšā netiksi. Turklāt, ja kādai no jums paveiktos, es to iegrūstu atpakaļ. Man ir līdzi nūja — tieši šim nolūkam.» To visu es teicu klusībā, domas.
Žurku māte pietecēja pie saliņas malas un palūkojās lejup. Tajā pusē bija stāva krants, līdzīga miniatūrai klints sienai. Nē, drīzāk cilvēka būvētai krastmalai. Žurku māte vēroja vilnīšus šļakstam pret krastmalu. Viņa bija samulsusi. Nebija zinājusi, ka dzīvo ostā. Viņa devās izpētīt krastu. Ceļā viņa satika savu ēdelīgo dēlu, kas mierīgi vakariņoja starp klintīm krasta zemākajā daļā. Žurku māte nikni nošņakstināja pret viņu zobus. Laikam tas bija pārmetums par bezatbildību. Nezinu, vai viņa iekoda jaunulim vai neiekoda,_ bet tas spalgi iepīkstējās, satraukdams visu baru. Žurkas sāka skraidelet šurp un turp un no dažadām saliņas vietām raudzījās lejup. Likās, viņas cer atrast tadu vietu, kur apakšā nav ūdens.
Es piegāju tuvāk. Tagad žurkas drīkstēja mani redzēt. Nu varēju patīksminaties par to, cik gludi viss norit. Baseina malas svītra nemanot kļuva arvien šaurāka; ūdens cēlās — lēni, nepielūdzami.
Sākumā žurkas mani neievēroja. Tās skraidīja pa saliņu, brīžiem satraukti iepīkstēdamās. Šķiet, tās vēl neaptvēra draudošās briesmas. 2urku māte klusēja. Viņa jau nu apjēdza, kas notiek. Viņa apjēdza vismaz to, ka ūdens ceļas un saliņa ap- plūdīs. Tas bija izšķirošs brīdis. Es nezināju, ko žurkas iesāks. Mēģinās peldus sasniegt krastu? Vai arī nogaidīs pašu pēdējo mirkli, kad ūdens jau smelsies mutē, un tikai tad laidīsies peldus?
Žurku māte skatījās pāri ūdenim. Laikam nevarēja izšķirties, ko darīt. Lēkt iekšā un peldēt uz krastu vai arī nogaidīt? Manuprāt, žurkas prot peldēt. Bet varbūt visas žurkas nezina, ka viņas to prot? Varbūt žurku mātei nekad mūžā nebija gadījies to izmēģināt. Nez kāds viņai šķiet ūdens? Nezināju, vai žurkām ir laba redze vai nav. Varbūt tās labi redz tikai tuvumā. Varbūt baseina mala tām liekas bezgala tālu …
Pēkšņi viņa mani ieraudzīja. Nezinu, kā es nojautu, ka viņa mani ieraudzījusi, bet to es nojautu uzreiz. Viņa skatījās augšup uz mani. Es stāvēju uz viena no akmensdārza izciļņiem — milzīgs kā dievs, nekustīgs, briesmīgs…
Beidzot jaunie žurcēni bija īsti pārbijušies. Paniskās bailēs tie svaidījās šurp un turp pa saliņu brēkdami, saukdami māti, lai tā nāk un glābj. Nekad agrāk nebiju dzirdējis žurkas brēcam; desmit tādi brēcēji sacēla atbaidošu troksni. Pati māte neizdvesa ne skaņu. Manās acīs viņa vairs nebija tikai žurka. Manās acīs viņa bija māte, kuras bērni ir briesmās.
Viņa raudzījās manī ļoti cieši. Šķiet, bija izlēmusi, ko darīt. Viņa sastinga tādā pozā … Nezinu, kā lai to nosauc. Žurka taču nevar nomesties ceļos. Bet tā bija padevības poza. Ķepiņas saliktas kopā. Viņa mani lūdzās: «Lūdzu, glāb manus bērnus! Mana dzīvība nav svarīga. Mani vari noslīcināt, bet žēlo bērnus…»
Iesākumā es nekādi nereaģēju. Tikai nolūkojos uz viņu ar saltu skatienu. Saliņa jau bija pa pusei applūdusi, žurkas saspiedušās visas kopā. Drīz tās sāks grūstīties, cīnīdamās par vietu.
Kaut kas manī pārtrūka. Saltums atkusa, mani pārņēma līdzjūtība. Vienu mirkli nezināju, ko iesākt. Skriet un aizdarīt slūžas? Par vēlu. Kamēr ūdens straume noplaks, saliņa jau būs applūdusi. Tad ieraudzīju baseina malā smagu dēli. Pa to es
biju stūmis ārā dub|iem pilno ķerru. Pacēlu to un pārliku pāri baseina malai, tā ka otrs gals atbalstījās pret saliņu. Iznāca tilts no salas uz kontinentu. Ne mirkli nevilcinādamās, žurku mate uzlēca uz tā un skriešus pārveda pāri visu ģimeni. Nekādas ākstīšanās — «Lūdzu, jūs pa priekšu, esiet tik laipni!». Viņa savā ģimenē ir noteicēja. Un tas ir ko vērts. Garām skriedama, viņa man viegli palocījās — nezinu, kā to lai citādi nosauc. Kad visi žurcēni bija drošībā zem kadiķa zariem, žurku māte, pagriezusies pret mani, nolieca galvu starp priekšķepām tādā kā pateicības lūgšanā. Viņa pateicās man, ka esmu glābis viņas ģimeni.