Pauze; viņš laikam mēģināja ieslēgt lampu. — Nedeg, mīļāf
Kaut kas noticis ar elektrību.
Vēl viena pauze. Žurkas plosās kā negudras.
— Paskaties taču beidzot, dārgumiņ, kas tur ir!
— Stop! — es pačukstēju žurkām. Uz mirkli iestājās nāves klusums.
Tad iečīkstējās gulta un es dzirdēju vīriņa pēdas būkšķam pret grīdu. Gaidīju, ka tūdaļ pagriezīsies atslēga un durvis atvērsies, bet tā vietā atkal izdzirdēju viņa balsi: — Mīļā …. šķiet… ka tas ir norimis. — Viņš laikam stāvēja turpat pie gultas, neuzdrīkstēdamies iet tālāk.
— Plēst! — es atkal čukstus pavēlēju žurkām, un troksnis atsākās.
Ja vīriņš tā stāvēs un neko nedarīs, žurkas drīz vien tiks aizslēgtajām durvīm cauri un gāzīsies iekšā istabā, — es domāju. Tad var rasties sarežģījumi.
Pēkšņi es apjēdzu, ka durvis veras vaļā. Atslēgas pagrie- šanos nebiju dzirdējis. Laikam žurkas grauza pārāk skaļi. Tas bija kritisks mirklis. Ja vīriņš mēģinātu durvis atkal aizcirst, man vajadzētu tās turēt, lai viņam tas neizdotos. Bet viņš to nemēģināja. Sajutis uz kailajām pēdām žurkas, atlēca atpakaļ istabā. Es atgrūdu durvis vaļā un piesardzīgi palūkojos, kas. iekšā notiek.
Vīriņš iekliedzas: — Žurkas, simtiem žurku! — Vienu mirkli es redzeju viņu pret blāvo logu — pat aizkarus viņi nebija aiz- vilkušil — raustāmies tādā kā dejā. Tad viņš uzlēca uz gultas.
Nu bija sieviņas kārta kliegt. Vai vīriņš bija uzlēcis viņai virsū, vai arī viņu bija pārbiedējis vārds «žurkas» — nezinu.
Nākamajā mirklī viņa jau bija stāvus gultā blakām vīriņam.
Es nometos četrrāpus un līdu iekšā pa durvīm. — Dari' tak kaut ko! — sieviņa brēca. Nezinu, vai viņa redzēja mani vai neredzēja. Es centos turēties, cik zemu vien iespējams, un necelt galvu augšā, lai viņi neievērotu manu seju.— Ko lai es daru? — auroja vīriņš.
Ne viņa vairs «mīļā», ne viņš «dārgais»! Kā jau agrāk esmu izteicies — cik plānam gan jābūt civilizācijas slānītim, ja tas sadrūp no visniecīgākā trieciena!
Es locīdamies aizlīdu pa paklāju līdz gultas malai. Tā bija samērā augstu no grīdas, ja ņem vērā, kādas mūsdienu mēbeles vispār mēdz būt. Pa pusei palīdis apakšā un pagriezies uz muguras, sāku celt žurkas gultā. Pirmo iecēlu Benu. Bens ir ļauns, agresīvs žurktēviņš; ne mirkli nevilcinādamies, tas devās uzbrukumā vīriņa kāju pirkstiem. Vīriņš atkal iebļāvās — rīkle viņam ir pamatīga — un ar īstu ķengura lēcienu bija istabas vidū. Laikam gan viņš uzlēca virsū kādai žurkai, jo atskanēja spalgs pīkstiens. Tas viņu neapstādināja. Klupdams krizdams (un droši vien kāpdams virsū žurkām) viņš metās ārā pa durvīm.
— Vai tu mani atstāj? — iebrēcās sieviņa.
— Tieši to viņš dara, — es klusi nomurmināju, — un arī tev Bens tūdaļ liks palēkāt.
— Kāpnes tukšas! — vīriņš sauca. — Glābies taču, skrien šurp!
Tad Bens ķērās pie sieviņas kāju pirkstiem — un viņa skrēja. Izlidoja no gultas kā eņģelis ar spārniem — un tas vēl būtu par maigu sacīts! Aviācijā to sauc par vertikālo pacelšanos.
Man nepavisam nebija vajadzīgs, lai dārgais vīriņš un mīļotā sieviņa, nokļuvuši drošībā, attaptos_ un sāktu rīkoties saprātīgi — pārbaudītu, piemēram, kāpēc nav elektrības, vai arī sameklētu kādus sitamos, ar ko aizsargāties. Tāpēc es apgriezu savu žurku armiju apkārt un liku tai doties lejā pa kāpnēm; Vēl arvien uzmanīdamies, lai viņi mani neierauga, piegāju pie durvīm; pēc pāris mirkļiem izgāju kāpņu laukumiņa — paskatīties, kas notiks.
Sapratuši, ka žurkas viņiem seko, vīriņš un sieviņa metās uz priekšu. Gaiteņa galā viņi uz brīdi apstājās, jo žurkas, nemācēdamas veikli lēkt lejup, bija atpalikušas.
— Tu piezvani, — sieviņa izrīkoja vīriņu, — es tikmēr sameklēšu kādu mēteli! Varbūt mums jāiet ārā.
— Kam lai es zvanu?
— Nu taču policijai — deviņi, deviņi, deviņi!
Es tikmēr jau biju pievirzījies pie margām un lūrēju lejup. Varēju saskatīt neskaidru vīriņa apveidu. Mīcīdamies pa gaiteni, viņš paklupa un, laikam sasitis kāju, klusi nolamājās.
— Velns ar ārā, — viņš murkšķēja, — kur tas stulbais telefons palicis … — Beidzot viņš to atrada, tomēr nekādi nevarēja iztikt bez sieviņas: — Es neredzu ciparus, ko lai dara?
— Patausti, muļķi!_Vai tad nezini, ka devītnieks ir blakus nullei! — Nudien, nekāda smalkuma.
Varēja dzirdēt, ka vīriņš cilā klausuli; tad viņš sauca atkaclass="underline" — Nav signāla!
Tikmēr sieviņa bija atpakaļ ar mēteli. — Dod man! — viņa nikni teica.
Veltas pūles… Es taču biju nostiprinājis skavu. — Nestrādā! — viņa iesaucās. — Nu, vai tā nav cūcība? Tieši tad, kad vajag!
2urkas tumsā nebija redzamas, taču man likās, ka tām jau jābūt lejā, gaitenī. Tiešām — vīriņš iebļāvās.
— Tās jau ir šeit! — viņš uzsauca sievai. — Bēgam!
Ārdurvis atvērās un aizvērās.
Es piegāju pie loga, pa kuru var redzēt mājas priekšu. Noskatījos, kā Makolmsoni, ar kailajām pēdām bailīgi taustīdami granti, aizgrīļojas uz mauriņa pusi. Tikuši uz zāles, viņi sāka skriet, skrēja, līdz sasniedza alejas zālaino malu. Sieviņai mugurā bija mētelis. Vīriņam — tikai pidžama. Es atgriezos guļamistabā un, iededzis laterniņu, apskatījos apkārt. Uz paklāja gulēja beigta žurka. Laikam tā pati, kurai vīriņš bija uzlēcis virsū. Atstāju to kā lietisko pierādījumu. Naudu atradu uz naktsgaldiņa. Turpat blakus bija divas ceļojuma čeku grāmatiņas. Nederīga manta. Liku Sokrātam tās mazliet apgrauzt un tad nometu uz grīdas.
Noskrējis lejā, es ieslēdzu elektrību un noņēmu līmlenti no telefona aparāta. Izgāju ārā pa durvīm un paraudzījos apkārt. Pārāk tumšs nebija. Vismaz līdz kokiem visu varēja gluži labi saskatīt. Neviena cilvēka tuvumā nemanīju. Apgājis ap mājas stūri, iekāpu mašīnā. Sokrāts visu laiku bija pie manis. Piebraucu ar mašīnu pie pašām durvīm. Pēdējo ceļa gabaliņu braucu tik lēni, cik vien iespējams, — gadījumam, ja kāda žurka būtu izkļuvuši ārpusē. Tad iegāju aikal mājā un pasaucu žurkas. Pēc minūtēm piecām tās visas jau bija mašīnā. Pirms aiziešanas es vēl ātri pārlūkoju gaiteni, lai pārliecinātos, vai kāda nav palikusi, kaut gan, taisnību sakot,' es pārāk neuztrauktos, ja arī viena vai divas būtu pazudušas. Vienīgā no visām žurkām, kura man patiešām kaut ko nozīmē, ir Sokrāts; arī Benu negribētos zaudēt, jo viņš man noder.
Es iedarbināju motoru un lēni aizbraucu līdz alejai. Bez starmešiem. Varbūt Makolmsoni vēl bija kaut kur tuvumā; es nedrīkstēju pievērst sev viņu uzmanību. Viņi varētu ievērot mašīnas numuru. Nokļuvis zem alejas kokiem, motoru izslēdzu. Līdz pašiem vārtiem ceļš visu laiku veda no kalna lejā, tādēļ es cerēju sasniegt šoseju bez lieka trokšņa. Priekšā neko daudz nevarēju redzēt un visu laiku turēju kāju uz bremzes pedāļa, lai mašīna neripotu pārāk ātri. Principā varēja gadīties, ka, šādi braukdams, es sabrauktu Makolmsonus, taču es cerēju, ka viņi jau sen ārā pa vārtiem.
Izbraucu uz šosejas, bet arī tur iznāca braukt lejup, tā ka motoru nemaz neieslēdzu. Mans limuzīns viegli un klusi ripoja pilsētas virzienā. Apmēram pēc pusjūdzes mēs paripojām garām lauku mājai. Kāds dauzījās pie durvīm. — Lūdzu, ielaidiet mūs! Lūdzu … — Vairāk neko nedzirdēju, tikai savas mašīnas riepu švīkstoņu. Es braucu un smējos. Stāsta, ka lauciniekiem esot ciets miegs! Varbūt tur iekšā guļ kāds, kas visu dienu nostrādājis svaigā gaisā. Bet varbūt mājas iemītnieki gluži vienkārši baidās vērt vaļā durvis. Visapkārt klaiņo tik daudz noziedzīgu tipu… Varbūt tajā mājā vispār neviena nav. Nakts nebija auksta, tomēr man bija jādomā par Makolmsonu — viņš bija aizskrējis vienā pidžamā, — un sieva jau arī nebija īsti apģērbusies; abi kailām kājām …