Vakar vakarā, ar Sokrātu uz pleca uzkāpis augšā un iegājis guļamistabā, es gultas vidū uz segas ieraudzīju Bonu — cieši aizmigušu. Pirmajā brīdī nezināju, ko iesākt. Bens ir pavisam citāds žurktēviņš nekā Sokrāts. Nezinu, kādēļ, bet man vienmēr bijis no viņa mazlietiņ bail. Pēkšņi pamodināts viņš aiz dusmām varētu man iekost. Neviena žurka man līdz šim vēl nav iekodusi, un es negribu to piedzīvot.
Brītiņu pavērojis Benu, es noliku Sokrātu uz spilvena un spēji parāvu segu. Bens pamodās, pielēca kājās un uzmeta man zvērīgu skatienu. Pirmajā mirklī nobijos. Likās, ka Bens bez cīņas nepadosies. Taču es zināju, ka nedrīkstu baidīties. Ja es nolaistos tik zemu, ka sāktu baidīties pats no savām žurkāūi, ar ko gan tas beigtos? Tāpēc es stingri teicu: — Ben, tu nedrīksti gulēt šeit, un tu to ļoti labi zini! — Runādams pacēlu viņu no segas. Bens gan nošņakstināja zobus, bet tā, lai man neiekostu. Pāris reizes vieglītēm uzsitu ar pirkstu viņam pa pakausi, sacīdams: — Kauns! Kauns! — Pēc tam nonesu viņu lejā un ielaidu pagrabā pie citām žurkām.
Apgūlos ar Sokrātu pie sāna, kā vienmēr, un gandrīz tajā pašā mirklī aizmigu. Taču šorīt pamodies atkal ieraudzīju Benu — viņš bija saritinājies man blakus zem segas pie otra sāna.
Kādu brīdi gulēju nekustēdamies un prātoju, ko nu lai dara. Sokrāts man ir draugs, bet citādi es nebūt negribu, lai žurkas skraidelētu apkārt pa māju. It īpaši guļamistabā man viņu sabiedrība neliktos vēlama, un gulēt kopā ar veselu baru žurku — sirsnīgi pateicos! Pēkšņi man sagribējās Benu pārmācīt un es caur segu devu viņam tādu spērienu, ka viņš aizlidoja līdz istabas vidum un ar būkšķi nokrita uz grīdas. — Saprati? — es viņam uzkliedzu. — Zināsi, kā neklausīti
Jau nakamajā mirklī es to nožēloju. Baidījos, ka Bens ir sasities, bet laikam jau nebija. Pāris sekundes viņš izskatījās apdullis, bet varbūt gluži vienkārši vēl nebija īsti pamodies. Pec tam viņš uzmeta man tādu skatienu … bailīgs tas nebija nekādā ziņā, īstenībā gluži velnišķīgs, — un lēni aizčāpoja aiz kumodes.
Tobrīd man bija par maz laika, lai ar viņu noņemtos, — vajadzēja steigties uz darbu. Taču šovakar, pārnācis mājās, atradu Benu pagrabā kopā ar citām žurkām. Tagad man skaidrs, kā viņš tiek iekšā un ārā: pagraba durvju apakšmalā izgrauzts robs. Viss vakars pagāja, līdz aiztaisīju to ciet. Pēc tam apsitu durvju apakšmalu ar skārdu — sagriezu divas vecas biskvītu kārbas un piesitu sloksnes ar nagliņām. Redzēsim, kā Benam patiks grauzt skārdu un nagliņas.
Šorīt atkal atradu Benu gultā. Aizmidzis viņš nebija. Viņš vēroja mani. Kādu brīdi abi palikām gluži kā sastinguši, skatīdamies viens otram acīs. Straujš spēriens nekādi nebija iespējams. Tiklīdz es kaut mazlietiņ pakustētos, kustētos arī Bens. Domāju — nez ko viņš darītu, ja es kā vakarrīt saliektu kreiso kāju, taisīdamies uz speršanu? Vai viņš aizlēktu man labajā pusē — tur Sokrāts gulēja un vēl nebija pamodies — vai arī mestos pie manas neaizsargātās rīkles un mēģinātu mani nokost? Diez vai tas viņam izdotos, es ar roku tūdaļ nogrūstu viņu nost. Tomēr tā bija pretīga doma. Bens izskatījās gaužām nejauks. Augšlūpa viņam bija mazliet savilkusies, atsedzot zobus, un spalva sabozta. Varbūt no tās nakts, kad- viņš pāris reizes iecirta zobus Makolmsonu kailajās pēdās, viņam iegaršojušās cilvēku asinis? Ja Bens uzbruktu, vai Sokrāts mani aizstāvētu? Vismaz viņš Benam nepiebiedrotos — par to nu biju drošs.
Nenolaizdams no Bena skatienu, es mazliet pavirzījos uz Sokrāta pusi. Sokrāts pamodās, atritinājās un izstaipījās. Tad nolaizīja ķepiņas un sāka mazgāt purniņu. Tikmēr Bens izplestiem nagiem ieķērās segā un atkal sastinga. Es sapratu, ka viņam nav nodoma uzbrukt, tikai par katru cenu noturēties gultā. Man jau arī negribējās otrreiz darīt viņam pāri, spēlējot ar viņu futbolu.
Es izšļūcu ārā no gultas pa labo pusi, pēc iespējas netraucēdams Sokrātu, kurš turpināja savu ikrīta tualetes procedūru. Bena audzināšanai tobrīd nebija laika. Rītos man vienmēr iznāk briesmīgi steigties. Laikam gan vajadzēs celties agrāk. Man jāparāda Benam, kurš šajā mājā ir saimnieks, bet to es varēšu izdarīt tikai rītrītā. Viņš netaisās man uzbrukt, tāpēc es zinu, kā tikšu ar viņu gala. Šovakar, iedams uz guļamistabu, paņemšu līdzi teva veco spieķi. Nolikšu to šķērsām pāri galvgalim, aiz spilvena, tā, lai varētu to satvert gandrīz bez kustēšanas. Benu gaida nepatīkams pārsteigums. Es negribu nodarīt viņam sāpes, tikai pārmācīt.
Tomēr es nezinu, kā viņš tiek ārā no pagraba. Durvju apakšmalas skārds nav atplēsts.
Spieķis lieliski noderēja. Gulēt iedams, iedvesu sev, ka pamodīšos daudz agrāk nekā parasti, un tas man izdevās. Kreisajā pusē uz segas gulēja Bens. Arī viņš bija pamodies. Es strauji piecēlos sēdus un sagrābu spieķi. Bens ieķērās ar nagiem segā, gatavs pretoties rāvienam. Manuprāt, viņam nebija priekšstata, ko es varētu darīt. Notupies uz cejiem, es pastiepu spieķi un pirmoreiz saudzīgi iebikstīju ar to Benam. Viņš nošņakstināja pret to zobus. Es pabikstīju stiprāk, tad vēl stiprāk, vēl… Bens mēģināja sakampt spieķi zobos, bet tas viņam neizdevās. Tā viņš visu laiku šņakstinājās. Viņš centās sāniski izvairīties no spieķa asā gala — tam ir dzelzs smaile—, bet es straujām, īsām kustībām bakstīju gan uz vienu, gan ut otru pusi, tā ka viņam nebija cita ceļa kā tikai atpakaļ. Lēni, bet nepielūdzami es liku viņam atkāpties līdz pašam kājgalim; protams, uzmanījos, lai neiedurtu viņam pārāk stipri. Bens vai plīsa aiz niknuma. Varu derēt, ka viņš ar zobiem un nagiem būtu meties pretuzbrukumā, ja vien es būtu viņam devis kaut mazāko iespēju. Taču es nedevu viņam šo iespēju — un pēkšņi viņš saprata, ka ir zaudējis. Viņš pagriezās un pa nokārušos • segas stūri noskrēja lejā, no pēdējo sešu vai deviņu collu augstuma nolēkdams, tad paskrēja zem gultas.
Ko tālāk? Ja es tagad apgultos un aizmigtu, Bens pēc brītiņa būtu atpakaļ gultā. Man viņš bija jāizdzen pavisam ārā no istabas, lai saprot, ka viņam te nav vietas. Taču biju pilnīgi pārliecināts — ja es, gribēdams parastajā veidā izkāpt no gultas, nolaistu kājas pār gultas malu, Bens tūdaļ iekostos man pirkstā gluži tāpat kā Makolmsonam. Gulta man ir visai augsta — liela dzelzs gulta ar misiņa bumbām stūros —, un manas kājas katrreiz krietni nošūpojas, iekāms sasniedz grīdu. Starp citu, šādu gultu ir daudz vieglāk saklāt nekā modernās gultas, jo nav tik zemu jāliecas.
Nolēmu izkļūt no gultas lēkšus. Satvēris spieķi labajā rokā, es strauji atspēros un aizlēcu istabas vidū. Pēc tam zibenīgi apsviedos apkārt ar seju pret gultu un pietupos. Man lecot, sega bija noslīdējusi lejā no gultas līdz pašai grīdai, un es aiz tās neko nevarēju redzēt. Sokrāts, visu šo notikumu laika saldi dusējis, beidzot pamodās. Viņš pienāca pie gultas malas
un visai izbrīnījies skatījās lejup uz mani. Es pierāpoju pie gultas, vicinādams spieķi virs grīdas turp, atpakaļ vai, pareizāk sakot, uz vienu un uz otru pusi un gaidīdams Benu, kurš ik bridi varēja izlēkt no gultas apakšas, lai turpinātu mūsu divkauju. Taču Bens nerādījās. Es nobraucu ar spieķi zem segas malas, bet tur nekā nebija. Pavicinājos mazliet dziļāk pagultē. Atkal nekā. Pielīdu tuvāk, pabāzu spieķi zem gultas visā garumā un vicināju, cik jaudas, līdz atskanēja skaļš «tankš!». Ar spieķa galu uzķēris lejup slīdošās segas un palagus, es tos citu pēc cita sametu atpakaļ gultā, sagādādādams neērtibas šīs izrādes vienīgajam skatītājam, Sokrātam: viņam nācās atkāpties no gultas malas uz spilvenu, kur redzamība vairs nebija tik laba. Zem gultas neatradu neko, vienīgi naktspodu; es to tikpat kā nelietoju, lai rītos nevajadzētu iet izliet. Bens varēja būt tajā paslēpies. Naktspods man ir glīts — ar puķītēm un osu. Es apgriezu spieķi otrādi un, aizāķējis tā rokturi aiz osas, pievilku naktspodu klāt. Tukšs. Bena tur nebija. Jādomā, ka tikmēr, kamēr nokārusies sega man neļāva neko saskatīt, viņš gar sienu bija aizskrējis projām.