Gandrīz vesela stunda pagāja, Benu meklējot. Es viņu neatradu. Kad beidzot atkal apgūlos, bija atlikušas divdesmit minūtes līdz parastajam celšanās laikam, tā ka miegam ļauties vairs nedrikstēju. Pēc tam, saklājis gultu — to es daru ik rītu, ja vien neesmu par daudz aizgulējies, — aizliku spieķi aiz spilvena kā iepriekš. Ceru, ka rītrītā man to vairs nevajadzēs.
Vakar es devos gulēt ļoti vēlu. Biju aizkavējies kantori — nostrādāju gandrīz līdz desmitiem. Tā kā biju stipri noguris, mājas darbi neveicās. Ar žurkām pagrabā noņēmos daudz ilgāk nekā parasti. Arī ar šo piezīmju rakstīšanu. Pēc tam es aizmigu turpat atzveltnes krēslā. Mani pamodināja Sokrāts, skrāpēdams ar nadziņiem manu roku. Sākumā viņš skrapeja tik maigi, ka man miegā šķila — pa roku rāpo muša. Pēc tam jau sapņoju, ka man iekodis dundurs. Nodomāju, ka vajadzēs ņemt viņu atkal'līdzi uz kantori — zināms, kopā ar Benu, lai viņam nav garlaicīgi. Runas par žurku briesmām pilnīgi apklusušas; kāda avīze ierosināja sākt žurku iznīdēšanas kampaņu, bet šis sauciens palika bez atbalss.
Uzkāpu augšā. Kopš pārnākšanas mājās es guļamistabā netiku iegājis, un mans skatiens uzreiz pievērsās spieķim, ko biju nolicis galvgalī aiz spilvena. Varētu sacīt, ka spieķis tur bija, bet varētu sacīt arī, ka nebija. Tas bija sagrauzts gabaliņos — katrs gabaliņš ne garāks par collu. Viss galvgalis bija vienās sīkās skaidiņās. Es parādīju šo ainu Sokrātam, un viņš izskatījās patiesi sašutis, it kā gribētu sacīt: «Šis jaunais žurktēviņš ņems nelabu galu!» Man sanāca smiekli. Velna pulveris tas Bens! Skat, ka man iespītējis! Vismaz tā viņam pašam droši vien liekas.
Tad es sevī pasmīnēju. Tu, žurkulēn, laikam domā, ka esi guvis par mani virsroku? Nu, pagaidi man… Es tev vēl parādīšu!
Atri noskrēju lejā un paņēmu no dzīvojamās istabas ogļu kruķi. Es to vairs nelietoju, jo man, neiznāk laika kurināt kamīnu. Tāpēc kruķis bija gluži tīrs. Noliku to galvgalī aiz spilvena, turpat, kur biju turējis spieķi. Tūdaļ noģērbos, apgūlos gultā un izslēdzu gaismu. Gribēju kādu brītiņu vēl palikt nomodā — ne pārak ilgi, jo biju noguris un man vajadzēja izgulēties. Taču man bija aizdomas, ka draudziņš Bens drīz ieradīsies, lai pārlaistu nakti uz mīkstas segas. Un man bija ļoti lielas aizdomas, ka viņš ieradīsies ņo kumodes apakšas. Visticamāk, ka caurums grīdā bija izgrauzts tieši tur. Aizsist to ar skārdu nebūtu bijis jēgas, Bens to izgrauztu citā vietā. Nevarēju taču visu guļamistabas grīdu izklāt ar skārdu.
Kādu laiciņu, Benu gaidot, gulēju vaļējām acīm, gluži satraukts, līdz pamazām mani pārņēma miegainība. «Tas viss jāatliek uz ritu,» es nodomāju; biju jau pa pusei aizmidzis, bet tad mana dzirde uztvēra tādu kā čaboņu zem kumodes. «Nāc nu, nāc, manu zēn,» es sevī teicu, «esmu tev sagatavojis pamatīgu pārsteigumu!»
Dzirdēju Bena ķepiņas skrapstam pret grīdu — viņš ātri tipināja šurp. Bez jebkādas šaubīšanās. Laikam bija pārliecināts, ka ap šo laiku es jau guļu ciešā miegā. Šaubīšanās un vilcināšanās viņam gan neko nebūtu līdzējusi, jo es izlikos aizmidzis. Viņš tūdaļ lēca augšup, lai nokļūtu gultā, — tas ir, uzlēca apmēram līdz pusei un, ieķēries ar nagiem segā, rāpās uz augšu. Jutu, kā viņa svars mazlietiņ savelk segu. Tik un tā jāatzīst, ka tas bija varens lēciens. Tad viņš atrada savu veco vietiņu uz segas un labu brīdi griezās riņķī, it kā taisīdams sev migu. Ērti iekārtojies, saritinājās un aprima.
«Tā gan,» es nodomāju. «Tu jūties kā mājās, vai ne? Tev nemaz nav bail, ka es pamodīšos.»
Kādu laiku vēl nogaidīju, lai būtu drošs, ka Bens jau redz pirmos sapņus. Tad es strauji piecēlos sēdus, iededzu nakts- lampiņu un savicināju virs galvas kruķi.
Ja jūs būtu redzējuši Bena purniņa izteiksmi! Tā bija neticami smieklīga. Strīdēties ar mani viņš netaisījās. Viņš redzēja kruķi, un ar to viņam pietika. Viņam negribējās, lai es ar šo kruķi pabikstu viņam sānus. Viens lēciens — un viņš bija uz grīdas, tad pa galvu pa kaklu metās zem kumodes. — Atpakaļ nerādies! — es vēl uzsaucu. — Sito tu man vis nesagrauzīsit
Tas notika vakar vakarā. Šovakar, pārnācis mājās, es tūliņ uzkāpu augšā guļamistabā; īsti nezinu, kāpēc, varbūt tāpēc, lai paskatītos — vai tik viņš ari kruķi nav savīlējis gabalos? Kruķa nebija. Vēl trakāk — visā mājā vairs neatradu nevienu kruķi.
Protams, ir jau vēl og|u knaibles, aizkaru stieņi, liekšķeres … Tomēr esmu nolēmis, ka šai lietā man jāatzīst Bena pārākums. Lai kādu ieroci es paņemtu līdzi vakarā, nākamajā dienā tas tiktu aizgādāts projām. Var pienākt reize, kad arī aizkaru stienis noderēs. Nav jēgas atklāt Benam, kā es varu izmantot pret viņu aizkaru stieni.
Lai būtu kā būdams, rīt nesīšu Sokrātu un Benu uz kantori. Runas par žurkām šķiet pilnīgi apklusušas. Manuprāt, arhīvā viņiem nekas nedraud. īstenībā arī agrāk tā bija pilnīgi droša vieta. Līdz šim neesmu redzējis nevienu tur ieejam, vienīgi es tur esmu gājis, un šķiet, ka arī mani neviens nav redzējis. Ja visu dienu Bens aizvadīs arhīvā, viņam neatliks laika nedarbiem un, galvenais, neatliks laika kūdīt citas žurkas uz nedarbiem. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pats saviem spēkiem viņš nevarēja aizvilkt kruķi projām. Tas noticis ar daudzu žurku vienotiem pūliņiem — un arī tad tas bijis grūti veicams pasākums.
Visu šo mēnesi es ņemu Sokrātu un Benu līdzi uz darbu — katru dienu, vienīgi piektdienās ne. Es ierodos mazliet agrāk, kamēr neviena cita vēl nav, un ielaižu žurktēviņus arhīvā. Vakaros, kad visi aiziet projām, aiznesu tos uz grāmatvedību; Sokrāts un Bens skraidelē, bet es strādāju.
Piektdienās Džounss pats paliek ilgāk, tāpēc es žurkas līdzi neņemu. Džounss varētu ieraudzīt, ka es eju pēc tām uz arhīvu. Nudien nezinu, ko viņš tur, kantorī, piektdienas vakaros viens pats dara, taču visu pārējo darbinieku klātbūtne ir absolūti nevēlama. Tieši puspiecos mums visiem jāvācas projām. Manuprāt, viņš taisa kaut kadas mahinācijas. Es labprāt noskaidrotu, kādas.
īsti nesaprotu Bena un Sokrāta stāvokli vienam attiecībā pret otru. Man vienmēr ir licies, ka Bens ir Sokrāta dēls. Taču viņi varētu būt arī brāļi. Par tēvu un dēlu esmu viņus uzskatījis tāpēc, ka Mate jau loti sen nav redzēta. Viņa pazuda ilgu laiku pirms Bena ierašanās; manuprāt, viņa ir mirusi. Es domāju, ka Bens ir gudrāks par Sokrātu. Katrā ziņā daudz viltīgāks un arī patstāvīgāks. Viņi satiek ļoti labi, taču man ir aizdomas, vai tikai Bens nav kļuvis par vadoni, tas ir, ne jau par Sokrāta, bet par visa žurku bara vadoni — tādu kā žurku ķēniņu, varētu sacīt. Un, ja tas tā ir, — vai šāds stāvoklis nav nodibinājies pēc mūsu pēdējā pasākuma, kurā viena žurka tika nogalinata. Vai tiešām būtu iespējams, ka pārējās žurkas to ņēmušas ļaunā?
Šodien meitene ienāca kantorī un paziņoja: atrazdamās dāmu istaba, viņa dzirdējusi aiz sienas, arhīvā, kaut kādu čabēšanu. Varbūt tur dzīvojot peles? Es atbildēju, ka peļu tur vienmēr bijis bez jēgas, bet siena starp arhīvu un dāmu istabu apsista ar skārdu, lai tās netiktu cauri. Tas meiteni nomierināja. Blēņas, protams, — nekāda skārda tur nav un arī peles laikam nekad nav manītas. Taču man šķiet, ka esmu bijis visai atjautīgs, vienā mirklī visu to sagudrodams. Meitenei nebūs iemesla žēloties Džounsam vai grāmatvedim, turklāt es ceru, ka viņa un viņas draudzenes nemūžam vairs nebāzīs degunu arhīvā. Protams, durvis ir aizslēgtas, taču meitene reizēm ir tik ziņkārīga, ka spētu izdomāt ieganstu, kura dēļ tās vajadzētu atslēgt.