Выбрать главу

Otrreiz Džounss pabikstīja jau stiprāk, lai arī vēl negrūda stieni pārak stipri. Sokrāts atkāpās iedobumā, sarāvās gluži maziņš. Viņu tik tikko varēja redzēt. Pēc trešā grūdiena Sokrāts iebrēcās.

Likās, ka šis brēciens Džounsu uzbudinātu. — Nu ir riktīgi! — viņš iesaucās. — Ahā, nepatīk vis, ko? Tūliņ dabūsi vēl! — Un viņš sāka neganti bikstīt Sokrātu.

Nu beidzot Sokrāts gribēja tikt ārā, vispirms gar vienu iedobuma malu, tad gar otru. Taču Džounss gluži kā pauko­tājs durstīdams stūma viņu atpakaļ. Pēc katra dūriena Sokrāts iebrēcās, un, pēc otrā bēgšanas mēģinājuma atkāpies iedobumā, viņš jau brēca bez apstājas.

—  Ak Dievs, nedariet tā, mister Džouns! — meitene pēkšņi iekliedzās.

Džounss bija pārsteigts. — Kāpēc jūs negribai, lai es tā daru? — viņš jautāja.

—   Tas ir pārāk nežēlīgi! Drausmīgi!

—   Tas nepavisam nav nežēlīgi, — Džounss atbildēja.

—  Žurkas ir riebīgi dzīvnieki. Tās jāiznīcina. — Un viņš atsāka durstīšanu.

Kad es atkal paskatījos uz stieņa galu, tas bija asiņains. Taču Sokrāts vēl nebija beigts. Viņš vēl brēca. Es pakāpos atpakaļ, vairs nespēdams skatīties. Projām iet arī nespēju. Likās — ja arī es neko nedaru, lai Sokrātu aizstāvētu, tad tomēr nedrīkstu iet projām. Man bija jāpārliecinās, ka viņš tiešām nomirst. Viņš mira ilgi.

Brēcieni vairs nebija dzirdami. — Vai jau gatavs? — puika jautāja. Tas puika, kurš bija atnesis stieni. Varēja redzēt, ka šī izrāde viņam sagādā milzigu baudu — viņš ņirdza pār visu ģīmi.

—   Nav vis! Viena kaja vēl kustas, — Džounss atteica. — Bet tūlīt es viņu nobeigšu.

No iedobuma vairs nenāca ne skaņa, bet Džounss vēl iebak­stīja tur vairākas reizes. Beidzot viņš laikam bija pārliecinā­jies, ka darbs padarīts.

—   Kā jūs dabūsiet viņu laukā? — puika apvaicajas.

—  Ā, tas ir sīkums! — Džounss vēlreiz iebāza stieņa galu iedobumā un grūda no visa spēka. Tad viņš atvilka stieni — un, tā galā uzdurts, parādījās asiņains ādas un zarnu kamo­liņš. Uz brīdi Džounss aizmirsa savu cienīgo priekšnieka stāju un pavēcināja asiņaino kamoliņu uz meiču pusi, iesaukdamies:

—  Nu, kā patīk?

Visas spiegdamas atkapās, taču varēja redzet, ka īstenība viņām nemaz nav tik ļoti bail. Viena otra pat pasmaidīja.

—   Paskatieties, par ko jūs esat pārvērtis mūsu tualetes telpu, — kāda no mašīnrakstītājām teica. — Kas to visu tagad satīrīs?

—  Jūs, — Džounss atbildēja. — Ja neprotat slaucīt, tad būtu pēdējais laiks iemācīties!

Vienu mirkli meičas tā kā apjuka, bet tad tā, kura bija jautājusi, aizgāja pēc slotas, un kāda cita atnesa spaini. Mēs, pārejie, devāmies atpakaļ katrs uz savu darba vietu.

Šovakar es pārāk ilgi nepaliku. Taisnību sakot, strādāt es ' nemaz nespēju. Taču man bija jānogaida, līdz visi citi aiziet projām, lai varētu paņemt no arhīva Benu. Es labprāt būtu viņu turpat atstājis. Man negribējās vairs viņu redzēt un viņam pieskarties, negribējās vairs būt nekādā saistībā ar visu noti­kušo. Tomēr tas nebija iespējams. Skaidrs, ka es nevarēju viņu pamest.

Kad iegāju arhīvā un Benu ieraudzīju, mani sagrāba žēlums. Nabadziņš bija šausmīgi pārbijies. Gluži dabiski! Viņam bija bail pat no manis. Viņš gan nebija neko redzējis, toties bija visu dzirdējis — un, galu galā, kurš bija tas, kas mājās tika bakstījis viņu gan ar spieķi, gan ar krāsns kruķi? Kurš stāvēja un noskatījās, kā Sokrātu nobaksta līdz nāvei? Kurš viņus abus bija atnesis uz šo bīstamo vietu?

Tādēļ arī Bens uzlūkoja mani ar tik bailīgu skatienu. Dabiski, viņš gribēja, viņam bija jāgrib tikt mājās, prom no tādas šausmu vietas. Bet vai viņš var man uzticēties, vai es neatdošu viņu nomocīšanai, tāpat kā biju atdevis Sokrātu nomocīšanai? Vai tik es pats nekāroju pēc viņa dzīvības?

Vesela pusstunda pagāja, kamēr ar mīļiem vārdiem un labi­nāšanu iedabūju viņu somā. Pēc tam, protams, tūliņ devāmies mājup. Visu vakaru esmu aizvadījis, Benu mierinādams. Agrāk viņš man tā īsti nepatika, bet tagad, kad Sokrāta vairs nav, varbūt spēšu viņu iemīļot. Varbūt viņš vēl ieņems manā sirdī Sokrāta vietu.

Vakar vakarā, apgūlies gultā, es ilgi neaizmigu, jo gaidīju Benu. Domāju — ja viņš vairs nenāks, tas nozīmēs, ka viņš man neuzticas. Ilgu laiku biju guļamistabā viens pats. Tad atskanēja viegls troksnītis — un es zināju, ka tas ir Bens, kas čabinās zem kumodes. Gulēju un gaidīju. Man bija ienācis prātā, ka, ja Bens man neuzticētos, viņš varētu savākt veselu žurku armiju un, nogaidījis līdz naktij, kad es gulētu dziļā miegā, nākt un pārgrauzt man rīkli. Es uzmanīgi klausījos, tomēr nekā tāda, kas liecinātu par citu žurku klātbūtni, nedzir­dēju.

Beidzot saklausīju Bena tuvošanos. Es_ tīšam biju atstajis segu karājoties pār gultas malu, taču pagāja krietni ilgs laiks,

līdz jutu segas vieglo savilkšanos, Benam ielecot tajā un rāp­joties augšup. Beidzot viņš tomēr ieradās un saritinājās man blakus. Es pastiepu roku un ar vienu pirkstu glaudīju viņam muguriņu, tāpat kā biju to darījis ar Sokrātu.

Es ienīstu Džounsu.

Es ienīstu Džounsu. Ļoti, ļoti ienīstu.

Es ienīstu Džounsu. Viņš nogalināja vienīgo radību pasaulē, ko es jebkad biju īsti mīlējis.

Es ienīstu Džounsu. Kaut kad, kaut kā es viņu nogalināšu.

Šodien runāju ar meiteni par Džounsu. Bija pusdienas pār­traukums, un mēs vieni paši sēdējām grāmatvedībā.

—   Kā jums viņš patīk? — es noprasīju skaidri un gaiši.

—        Es negribētu būt viņa sieva, — meitene atbildēja man par lielu pārsteigumu. Vismaz pirmajā mirklī es biju pārsteigts. Vairāk gan par to, ka viņa man vispār kaut ko tādu teica. Līdz šim man bija licies, ka tādas lietas meitenes pārrunā tikai pa­šas savā starpā. Neapšaubāmi viņa bija mēģinājusi iztēloties Džounsu kā savu vīru, lai gan zināja, ka viņš ir precējies. Tāpēc es nospriedu, ka īstenībā viņa domā tieši pretējo. īstenībā viņa gribētu būt Džounsa sieva, bet, tā kā tas nav iespējams, apgalvo, ka negribētu.

Cenzdamies iedomāties, ko šādos apstākļos būtu teikusi kāda sievieškārtas uzticības persona, es ātri atradu, kā man pašam likās, pareizo atbildi. — Protams, viņš jums ir daudz par vecu.

Meitene nopūtās. — Viņš ir tik brutāls …

—        Viņš ir sadists, — es atteicu un, redzēdams, ka mani vārdi meiteni īpaši neiespaido, piemetināju: — Nežēlīga rīcība viņam sagādā baudu.

—        Viņš ir ļoti vīrišķīgs, — meitene teica. — Manuprāt, visi vīrieši ir nežēlīgi.

—        Vīrieši nebūt nav nežēlīgāki par sievietēm, bet viņš ir deģenerējies, perverss … Vai tad jūs neredzējāt, kā … — Man aizžņaudzās kakls, un es vairs nevarēju parunāt. Gandrīz ap- raudājos. Aiz bēdām. Aiz kauna. Pat nezinu, kuras jūtas bija stiprākas.

—   Kā viņš nogalināja žurku?

Es pamāju.

—   Jā, — viņa teica, — tas bija brutāli. Tieši to jau es saku.

—   Jūs gribējāt viņu aizkavēt, — es atgādināju.

—        Jā, un es to nespēju. Viņš to nesaprata. Viņš nerīkojās kā sadists. Viņš rīkojās gluži vienkārši kā vīrietis, kā karavīrs,

kas nogalina ienaidnieku. Jebkurš cits vīrietis viņa vietā darītu tāpat.

Es sarkastiski iesmējos. — Cits vīrietis sadotu viņam pa zobiem. Ir nu gan varonība — mocīt tik mazu radībiņu… tik mazu ….

—   Kāda bija tā žurciņa. Ak, es nezinu … Parasti gan cilvēki no žurkām Joti baidās, it sevišķi pēc visām šīm baumām… Džounss taču nevilcinājās ne mirkli. Manuprāt, viņš patiešām ir drosmīgs. Citi vīrieši tikai stāvēja un neko nedarīja. Kādam taču bija kaut kas jādara. To žurku taču nevarēja tur atstāt. Kādam tā bija jānogalina.