— Nu protams. — Vienu mirkli man niezēja mēle pajautāt: «Kāpēc?» Bet tas radītu aizdomas. Tāpēc es tikai piebildu: — Tomēr nebija nekāda vajadzība to tik sadistiski noslepkavot.
— Man gan šķiet, ka, no vīriešu viedokļa, tur nekāda sa- disma nebija, — viņa atbildēja. — Jūs vienkārši esat jūtīgāks nekā citi. Viņš rīkojās kā vīrietis, tas arī viss.
Ja tevi nosauc par jūtīgāku, tad tas, protams, nav nekāds kompliments. Varu derēt, ka Džounsa brutālais vīrišķīgums meiteni trakoti pievelk. Tas viņu iekārdina. Viņa iztēlojas sevi brutālā Džounsa skāvienos . . .
Nekas, reiz es arī būšu tikpat brutāls kā varonīgais Džounss. Redzēsim, kā viņam patiks brutalitāte, kad vajadzēs to izbaudīt pašam uz savas ādas. Tā viņam nepavisam nepatiks, tikai viņš to nevienam vairs nevarēs pastāstīt.
Drīz es atkal palikšu bez naudas. Vistuvākajā laikā ne, bet pēc četriem mēnešiem vai pusgada. Nojaušu, ka tā būs. Mašīna rij naudu ar rīšanu, bet tur nekas nav līdzams. Man tā vajadzīga, citādi ar žurkām nekur netieku. Un žurku barība arī maksā dārgi. Vajadzēs atkal pastrādāt, lai dabūtu naudu. Nav nekādas jēgas nodzīvoties līdz pēdējam pensam. Man jāgādā par to, lai nauda nemitīgi nāktu klāt, lai man vienmēr būtu līdzekļi, ar ko rīkoties. Sajā sakarā esmu izdomājis jaunu variantu. Manuprāt, tas ir gaužām vienkāršs. Vienīgais, par ko jāraizējas — lai policija man nenāktu uz pēdām. Arī attiecība uz Džounsu man kaut kas jau ir padomā.
šodien (svētdienā) es meklēju stieplīti, ar ko salabot pār- degušo drošinātāju. Stieplītes ritulis tēvam vienmēr atradās kastē, kurā viņš glabāja visādus saimniecībā derīgus sīkumus. Nevarēju saprast, kur tā kaste palikusi, tāpēc nolēmu uzkāpt bēniņos un pārbaudīt vecos koferus. Kasti es beidzot atradu, taču krāmēdamies uzdūros vēl vienam, visai dīvainam priekšmetam. Pirmajā brīdī nemaz nesapratu, ka tas tāds ir. Tā ir maska, līdzīga kaķu un lapsu purniem, ar kuriem bērni aizsedz seju karnevālos, tikai šī apsedz visu galvu un šķiet rūpīgāk darināta.
Es uzvilku to un piegāju pie spoguļa. Maskai ir acu spraugas, tā ka es varēju uz sevi paskatīties. Labu laiku skatījos, vēl neapjēgdams, ko šī maska attēlo. Tā ir liela un ķēmīga, un ar to galvā es liekos garāks, nekā īstenībā esmu. Tai ir uzkrāsotas acis, bet ne jau tur, kur īsto acu spraugas — tās visai asprātīgi nomaskētas. Uzkrāsoto acu vidū ir stikliņi, kas mirguļodami. rada patiešām spocīgu iespaidu. Purns ir diezgan smails un pavērsts uz augšu. Ir arī ūsas — katra no tātm piestiprināta atsevišķi — un ausis, kas taisītas no īstas kažokādas. Beigu beigās es sapratu, kas tā par masku: žurka, milzīga žurkas galva. Patiesībā tā izskatās gluži dabiska, ja neņem vērā, ka tā ir daudzkārt lielāka par parastu žurkas galvu. Palūkojoties uz to otrādi apgrieztā tālskatī, varētu nodomāt, ka tā pieder īstai žurkai. Ja es to uzreiz nepazinu, tad vienīgi tāpēc, ka tā ir tik liela.
Brīnos tikai, kā tā vispār šeit nokļuvusi. Varbūt palikusi no kādas masku balles? Taču es neatceros, ka pie mums jebkad būtu rīkota masku balle. Vēl iespējams, ka tā tikusi lietota pašdarbības teātra izrādē. Man ir tāda miglaina nojausma, it kā es reiz būtu dzirdējis stāstām par pašdarbības teātra grupu, kura darbojusies mūsu draudzē … varbūt tas viss noticis pirms manas dzimšanas. Arī manam tētim un manai mammai ar šo grupu laikam bijis kāds sakars. Varbūt viņi uzveduši «Vējš. vītolos», kas tajā laikā varēja būt visai moderni.
Esmu nonesis žurkas masku lejā un nolicis guļamistabā uz krēsla. Manā galvā pamazām briest kāda ideja. Līdz šim es allaž esmu riskējis ar to, ka reiz kādā no maniem uzbrukumiem kāds mani ieraudzīs un vēlāk pēc sejas pazīs. Kāpēc gan lai es nevalkātu masku? Un kur es atradīšu labāku masku neka šī? Tā lieliski papildinās hipotēzi par žurkcilvēka esamību. Policiju tā galīgi samulsinās. Inspektori nesapratīs — ticēt žurkciivēkarn vai neticēt? Vai aculiecinieku stāstītais ir murgi vai patiesība? Jo fantastiskāk es izskatīšos, jo lielāku apjukumu radīšu.
Protams, ja es kādreiz nokļūtu aizdomās un mājā tiktu izdarīta kratīšana, žurkas maska būtu vislabākais lietiskais pierādījums (ja es to būtu nēsājis). Bet māja jau tikpat ir pilna ar lietiskiem pierādījumiem. Nemaz nerunājot par pagrabu — nez ko viņi teiktu, to ieraudzījuši?
Maskas izmantošana manu stāvokli nekādi nevar pasliktināt, tieši otrādi, var izrādīties, ka tas ir vērtīgs atradums.
Pēc Sokrāta nāves es kādu bridi domāju, ka Bens varētu viņu man daļēji aizstāt. Zināju, ka uzreiz neiemīlēšu viņu tā, ka Sokrātu, taču biju viņam savā zinā pieķēries un cerēju, ka ar laiku arī viņš varētu man pieķerties.
Pagaidām nekas tamlīdzīgs nav manāms. Bens gan neturas pretī, kad es viņu glāstu, un, pats par sevi saprotams, turpina nakšņot manā gultā, it kā viņam uz to būtu dabiskas tiesības. Mans bojā gājušais draudziņš bija demokrāts — viņa dēj kaut viss pagraba žurku bars būtu varējis ierīkoties man uz segas, taču esmu pārliecināts, ka Bens neko tādu nepieļautu. Mana gulta ir viņa tronis vai karaļpils — īsti nezinu, kas. Un es esmu tikai centrālapkure. Tīri jocīgi paliek ap dūšu, iedomājoties, ka Bens, ja vien gribētu, bez lielām pūlēm varētu izdzīt mani no gultas. Un arī^ no mājas, ja viņam tā iepatiktos, — izdzīt no mājas, varbūt pat nogalināt.. .
Dažreiz man gribas zināt, ko viņš īsti domā. Par to, ka viņš domā, turklāt domā daudz, es nemaz nešaubos. Reizēm pamanu, ka viņa mazā, brūnā actiņa pievērsta man. Uz mani viņš allaž noraugās iesāņus, ar vienu aci. Es jūtos gluži kā augsta ranga valstsvīrs Staļina laiku Krievijā. Laikam gan nebija diez cik patīkami pēkšņi sajust sev pievērstu Staļina skatienu un minēt, kas vadonim šoreiz prātā.
Varbūt Bens mani vaino Sokrāta bojāejā. Es varēju Sokrātu glābt. Bens varbūt domā, ka es negribēju to darīt, ka es gribēju, lai nogalina viņus abus. Vai arī, ka esmu gribējis, lai nogalina tieši viņu, Benu, bet Sokrāts gājis bojā aiz pārpratuma. Džounss taču bakstīja Sokrātu tieši tāpat, kā es biju bakstījis Benu, dzīdams viņu nost no gultas. Protams, pat tad, ja Bens būtu pretojies, es būtu sargājies viņu ievainot. Taču Bens to nezina. Varbūt, viņa izpratnē, viņam gluži vienkārši pieticis prāta vai veiksmes, lai aizbēgtu projām. Sokrātam neveicās …
Skaidrs ir vienīgi tas, ka Bens man neuzticas un arī es nevaru viņam uzticēties.
Tuvākajā laikā man atkal jāplāno kāds jauns pasākums. Žurkas patērē barību neticamos daudzumos. Un nemitīgi vairojas. Es jau vairs nezinu, cik man ir apgādājamo. Protams, jebkurā kaujas operācijā žurkas ir mani kareivji, un Bens ir to komandieris. Vai viņš mani klausīs? Kā gan lai es viņam ieskaidroju, kāds ir šo uzbrukumu mērķis? Kas ir barība, to viņš labi zina. Ja mēs ik nakti dotos kādā pasākumā un, atgriežoties mājās, mašīna būtu piekrauta pilna ar pārtikas produktiem, Bens saprastu, kāda jēga ir šādai rīcībai. Bet kā lai es iedvešu viņam nojausmu par to, ka nauda ir tas pats, kas barība, — ka vajag tikai dabūt labi daudz naudas, tad arī barības būs papilnam?
Es pat nezinu, vai viņš vispār būs ar mieru doties man līdzi. Ja viņš iedomāsies, ka gribu vest viņu uz kantori, tad nu gan mašīna iekšā neies, tas ir pilnīgi skaidrs. Starp citu, es nemaz nedomāju viņu turp vest. Bena sabiedrībā es nejūtos omulīgi. Dažu labu vakaru, palicis darbā viens pats, esmu nodomājis — paldies Dievam, ka viņa te nav. Pietiek jau ar to, ka mājās man visu laiku jāpacieš viņa drūmi ļaunīgo ačeļu skatiens.