Šodien es piedalījos tiesā kā zvērinātais. Vai nav joki — es tiesāju citus! Tas tāpēc, ka esmu namīpašnieks. Mammai nelika to darīt — vai nu vecuma, vai cita iemesla dēļ, — nezinu.
Izrādījās, ka tas viss ir ļoti interesanti un arī pamācoši. Es uzmanīgi klausījos policistu liecību atreferējumu un daudz ko uzzināju par policijas darbu. Nākotnē tas var noderēt. Tas tips bija apsūdzēts bruņotā laupīšanā. Mēs, zvērinātie, aizgājuši apspriesties, visi kā viens nolēmām, ka viņš ir vainīgs. Tas mums gāja tik ātri, ka mūsu vecākais teica — labāk vēl pakavēsimies, citādi tiesnesis domās, ka neesam visu pietiekami labi apsvēruši. Kādu laiku vēl nosēdējām pļāpādami, līdz atnesa pusdienas. Tās bija patiešām labas — zupa un sautēta vēršgaļa ar kartupeļu biezeni un zirnīšiem. Saldajā bija rīsu sacepums — to es pat neaiztiku, jo man negaršo rozīnes, bet citādi tās bija labākās pusdienas, kādas es kopš mammas nāves esmu ēdis.
Pēc tam mēs devāmies atpakaļ uz tiesas zāli un zvērināto vecākais paziņoja mūsu spriedumu. Tipu aizsūtīja uz vienu gadu labošanas darbos. Nekāds dižais strādātājs jau no tā vārguļa nebūs. Es viņam būtu piespriedis mūža ieslodzījumu, lai tup aiz restēm un ēd kroņa maizi. Tāds taču nav spējīgs pats sevi apgādāt. īsts apkaunojums noziedznieku sabiedrībai. Tomēr, šādus neprašas tvarstot, policijai ir darba pilnas rokas, tā ka mums pārējiem īstenībā vajadzētu justies pateicīgiem.
«Rīkodamies atbilstoši saņemtajai informācijai», kā teiktu likuma sargi (tieši tā, starp citu, meitene vakar teica kantorī), es vakar vakarā (sestdien) devos uz vienu no mūsu «skaistās pilsētas» (Džounss) trūcīgākajiem rajoniem, lai pētītu turienes iedzīvotāju pirktspēju. Veikali strādāja pilnā sparā. Nauda plūda iekšā ar straumi. Mani interesēja, kur visa šī nauda paliek pēc veikalu slēgšanas. Protams, daudzos gadījumos es to nekādi nevarēju noskaidrot; jādomā, ka naudu turpat uz vietas ieslēdza seifā, un tā vairs nav mana darbības sfēra. Iespējams, ka tikpat daudzos gadījumos veikala īpašnieks, braukdams mājup ar mašīnu, aizveda naudu līdzi; kādreiz derētu painterese- ties par šo variantu. Varbūt viņš visu nedēļas nogali glabā naudu mājās.
Vienā no lielākajiem veikaliem kāds logs palika gaišs vēl ilgi pēc tam, kad visi citi jau bija satumsuši. «Tas ir pats vecais,» es sev teicu, «sēž un skaita savu nelietīgi sarausto peļņu — simt procenti no visām precēm plus deviņpadsmit procenti'gadā no tām, kas pārdotas uz nomaksu.»
Beidzot gaisma nodzisa, un pēc brīža pa ārdurvīm tik tiešām iznāca pavecs, salīcis vīrs, nesdams ādas portfeli, kas viņam izskatījās daudz par smagu. Šļūcošā gaitā viņš aizvilkās pa ieliņu, kura veda starp daudzām noliktavu ēkām, līdz iznāca uz krietni gaišākas ielas. Tai viņš tūdaļ pārgāja pāri un apstājās pie bankas durvīm. Atsprādzējis portfeli, vecais sāka celt ārā daudzas lielas aploksnes vai bandroles un citu pēc citas bāzt kādā spraugā. Kad viņš bija aizšļūcis prom, es piegāju klāt un paskatījos. Izrādījās, ka bankas sienā ierīkota tāda kā pastkastīte, tā saucamais nakts seifs. «Vecīt, tu man esi īstais,» es domās noteicu un braucu uz mājām, lai liktos gulēt.
Varbūt no manas puses bijis muļķīgi tik ļauni domāt par Benu. Varbūt viņš pat būtu ar mieru kavēt man laiku kantorī, ja es tā vēlētos. Katrā ziņā šovakar viņš labprāt ielēca mašīnā, lai dotos man līdzi. Jāpiebilst, ka mašīna burtiski ēd manu naudu. Tā ēd naudu un dzer naudu, un smēķē naudu, un elpo naudu.
Mūsu šīvakara izbrauciens bija domāts sīkāku ziņu ievākšanai un daļēji arī kā ģenerālmēģinājums. Kā teiktu majors, man vajadzēja iepazīstināt Benu ar operācijas norises vietu.
Es iegriezu mašīnu šķērsielā un atstāju netālu no krustojuma ar priekšgalu uz to pusi, uz kuru bija jāiet manam vecim, veikala īpašniekam. Izkāpu ārā un ar soļiem izmērīju attālumu līdz vienam un otram ielas stūrim. Tad, izcēlis Benu no kabatas, noliku to uz ietves tajā stūrī, kas ir tuvāk bankai. Modri uzmanīdams, vai ielā neparādās kāds suns vai kaķis, es liku Benam skriet atpakaļ uz mašīnu, turklāt uzņēmu laiku. Pēc tam es nogāju attālumu no ielas viņa gala līdz tai pašai vietai, atkal uzņemdams laiku. Tad pabraucu mašīnu nedaudz uz priekšu un visu atkārtoju. Centos soļot lēni, kājas vilkdams, lai noietu šo attālumu apmēram tādā pašā tempā kā vecais veikala īpašnieks.
Beidzot iekāpu atpakaļ mašīnā un sataisījos uz gaidīšanu. Gaidīt vajadzēja ļoti ilgi. Tikai pēc divpadsmitiem naktī veikala durvis atvērās un vecais iznāca ārā. Visu laiku kopš manas atbraukšanas ieliņā nebija parādījies neviens cits cilvēks. Apstākļi tādi, ka labākus nevar vēlēties. Es uzņēmu laiku no tā mirkļa, kad veikala logā bija nodzisusi gaisma, līdz tam mirklim, kad vecais iznāca pa durvīm, — viena minūte piecas sekundes. Un arī to laiku, kas viņam bija vajadzīgs, lai no veikala durvīm atnāktu līdz manai mašīnai. So ceļu viņš nogāja daudz ātrāk, nekā es biju gaidījis. Iedams viņš meta pār plecu bailīgus skatienus, laikam gan apzinājās, kādām briesmām sevi pakļauj, nakts vidū nesdams tik lielu naudas summu pa tumšu, vientuļu ieliņu. Tā jau mēdz būt — cilvēks riskē vienreiz, otrreiz, trešoreiz, līdz desmitajā reizē iekrīt. Dīvaini — viņš nepievērsa ne mazāko uzmanību mašīnai, kas ar izslēgtām ugunīm stāvēja ielas malā. Viņu biedēja tikai uzbrukums no aizmugures. Kad viņš bija nozudis, es pabraucu vēl jardus septiņus uz priekšu, izkāpu un vietā, pret kuru bija apstājies priekšējais ritenis, uz noliktavas sienas ar krītu uzvilku treknu svītru. Gadījumam, ja svītra būtu izdzisusi, es šo vietu labi ielāgoju.
Nu atkal esam abi mājās;-ieturējām vēlas vakariņas. Man vēl jāpabeidz šīs piezīmes. Uzbrukumā došos ar žurkas masku. Tā būs pirmā reize, bet ceru, ka ne pēdējā. Es ēdu maizi ar pienu, un arī Bens to pašu. Viņš neapšaubāmi izturas arvien draudzīgāk.
Šodien mazliet patrenējāmies, lai sagatavotos sestdienas vakaram un varbūt arī turpmākiem pasākumiem. Trīsdesmit piecās līdz trīsdesmit astoņās sekundēs varu dabūt visas žurkas ārā no mašīnas. Lai dabūtu viņas atpakaļ, vajadzīgas četrdesmit līdz četrdesmit piecas sekundes.
Dzīve ir lieliska, vai ne, Džouns? Sefte iet no rokas un itin viss tev veicas, vai ne, Džouns? Tavas mašīnas riepas neviens vairs neaiztiek. Cik tu biji vīrišķīgs, nogalēdams to žurku dāmu istabā! Visas meičas tevi par to apbrīno. Viņām ļimst ceļgali, atceroties tavu vīrišķību. Bet nedomā, Džouns, ka žurkas tevi ir aizmirsušas. Viņas tev vēl atriebsies.
Īstenībā Džounss tik tiešām par to nedomā. Tas, ka arī žurkām varētu būt kādas jūtas, viņam nenāk ne prātā. Viņš taču soļo pa dzīvi kā varonis, pat nemanīdams, ka savā ceļā samin citus cilvēkus, katrā ziņā nerēķinādamies ar to. Tad kāpēc uztraukties par žurkām? Bet pagaidi! Es tev vēl likšu uztraukties, un visai drīz. Neesmu vēl izlēmis, kurā datumā tas notiks, bet zinu, kurā dienā. Tā būs piektdiena. Piektdienas vakars. Pie reizes uzzināšu, ko viņš vakaros kantorī viens pats dara.
Atkal sestdiena, pusdivpadsmitos vakarā. Visas žurkas bija iedabūtas mašīnā, Bens priekšā uz sēdekļa man blakus. Izbraucām cauri pilsētas centram. Daudz cilvēku vēl klaiņoja apkārt, redzēju arī piedzērušus. Krodziņi vaļā. Sasniedzām tumšo šķērsielu. Manis novilktā svītra vēl bija redzama. Es to atradu uzreiz, bet mašīnu pie tās nenovietoju. Apstājos tālāk pie stūra, nepareizajā pusē. Sānu ugunis atstāju ieslēgtas. Cerēju, ka negadīsies neviens trakais, kurš, lielā ātrumā griezdams ap stūri, uztriektos man virsū.