Izrādījās, ka, atrazdamies tajā pašā pusē, kur veikals, taču visai tālu no ta, es nevaru īsti saskatīt, vai gaisma logā deg vai nedeg. Tāpēc izkāpu «ārā. — Palikt vietā! — es pavēlēju žurkām. — Klusu!
Aizvēru mašīnas durvis un pārgāju ielas otrā pusē. Gaisma logā vēl dega. Mani pārņēma dīvaina sajūta — likās, ka tā tur degs mūžīgi. Es skatījos uz to un gaidīju. Viss pārējais izkūpēja man no prāta. Redzēju tikai gaismu. Šķita, ka tā mani pievelk, kā naktstauriņu pievelk sveces liesma. Taču es nekustējos no vietas. Manas pēdas bija gluži kā pielipušas ietvei, kā magnetizētas.
Tad atskanēja bļāviens, pamodinādams mani no transa. Kāds bija noliecies pie manas mašīnas — kāds vīrietis, kurš tikko laikam bija izvilcis galvu un vienu plecu no mašīnas priekšējā loga; es vēl paguvu ievērot, kā viņš grīļodamies atkāpjas. Vai es būtu atstājis logu vaļā? Durvis gan biju pametis neaizslēgtas — tīšām, lai izšķirošajā mirklī nevajadzētu lieki kavēties. Vīrietis pāris reizes nolamājās, neskaidri veldams vārdus, tad iespēra pa riteni un, kaut ko murdēdams, grīļīgi vilkās prom. Dzērājs, bez šaubām, droši vien grābstījās mašīnas iekšienē, cerēdams atrast ko vērtīgu, un Bens viņam iekoda pirkstā. Tā viņam arī vajag. Es mazliet pakāpos atpakaļ, kur noliktavas ēna bija melnāka. Neviens nedrīkstēja mani redzēt, ne skaidrā, ne piedzēris. Bažīgi vēroju šo tipu, kā viņš tenterēja prom pa ieliņu. Ik pa brīdim viņš apstājās; likās, ka šajos brīžos viņš iebāztu pirkstu mutē, taču ieliņā bija tik tumšs, ka neko īsti nevarēja saskatīt. Nonācis pie veikala, viņš apstājās zem vienīgā gaišā loga un ilgi nostāvēja, pētīdams sakosto pirkstu. Es raudzījos uz viņu un briesmīgi nervozēju. Ja nu veikala īpašnieks tieši tagad iznāk ārā un šis dzērājs pastāsta, kas viņam atgadījies? Tas varētu mainīt notikumu gaitu. Tomēr es cerēju, ka mans godājamais veikalnieks daudz neklausīsies, kā tāds nožēlojams dzērājs klāsta savus piedzīvojumus. Diez vai viņi spēs atrast kopīgu valodu.
Dzērājs aizgrīļojās tālāk. Vienu brīdi šķita, ka nogriešanās ap stūri rada viņam nepārvaramas grūtības. Tad viņš tās pārvarēja. Pēdējā mirklī, jo gaisma veikala logā bija nodzisusi.
Metos pāri ielai un atrāvu vaļā mašīnas durvis — tās, kuras bija ietves pusē. — Nāciet ārā! — es uzsaucu žurkām. Tās vēlās ārā kā vilnis. Mašīnas griestu gaismā es to varēju labi redzēt. Kā brūns ūdenskritums. Cita pēc citas lēca lejā uz ietves, saceldamas tikko dzirdamu mīkstu troksni, kas atgādināja tālu pērkona ducināšanu. — Stop! — es uzsaucu. 2urkas sastinga. Nu jau Benam bija pietiekami daudz kaujinieču, vismaz divsimt piecdesmit vai trīssimt. Pārējās bija vajadzīgas man pa
šam. Ieslīdēju mašīnā un aizcirtu durvis. — Paliec tur! — es sacīju Benam. — Kad es svilpšu, nāc!
Iedarbināju motoru un atpakaļgaitā pa diagonāli šķērsoju ielu, apstādamies pie baltās krita atzīmes. Tur izslēdzu motoru, izkāpu un atvēru durvis uz ietves pusi. — Ārā! — es pavēlēju atlikušajām žurkām. — Zem mašīnas! Gaidīt!
Nostājies mūru ēnā, atkal pievērsos veikalam. Ne gaismas stara. Ne skaņas. Šovakar vecais krāmējās ilgāk nekā parasti. Tad saklausīju kaut ko tikko jaušamu, varbūt durvju iečīkstē- šanos. Pēc tam īsu, čerkstošu troksnīti. Ārdurvis laikam bija nosēdušās. Viņam vajadzēja krietni paraut, lai dabūtu tās vaļā. Es iesvilpos — spalgi un griezīgi, bet ne pārāk skaļi. Veikala īpašnieks iznāca ārā, aizcirzdams durvis. Slēdzene laikam pati aizkrita, jo es nedzirdēju, ka viņš to slēgtu. Turēdams rokā portfeli, vecais savā parastajā šļūcošajā gaitā nāca šurp.
Pametu skatienu atpakaļ, uz ielas pretējo galu. Bena karaspēks jau bija sakustējies. Šķita, ka ietve pacēlusies un kā gausa, ņudzoša upe plūst pretī vecajam vīram. Es palūkojos uz viņu. Viņš nāca, neko nemanīdams.
Ieslīdēju atpakaļ mašīnā, sataustīju žurkas masku un, pieliecies pie paša sēdekļa, uzmaucu galvā. Laika vēl diezgan. Iegrozīju masku tā, lai pa acu spraugām varētu labi redzēt. Tad notupos zemē pie mašīnas un vēroju, kā vecais un Bena vadītais žurku bars nāk viens otram pretī. Negribēju, lai viņš pamanītu mani uzreiz, tikai tad, kad gandrīz jau būs žurku vidū. Tas mirklis tuvojās. Es iesmējos — protams, pavisam klusi. Nu tik viņš dabūs trūkties! Tuvāk un tuvāk … Kad vecais jau bija netālu no mašīnas, es aizlīdu otrā pusē. Viņš pagāja garām. — Surp! — es uzsaucu tām žurkām, kuras gaidīja mašīnas apakšā. — Sekot man! — Uz pirkstgaliem lavījos pāri ielai, žurkas man nopakaļ; viņu ķepiņas skrējienā sacēla visvieglāko no trokšņiem, klusu šalkoņu, ko vecs, pakurls vīrs nemaz nevarēja sadzirdēt.
Vecais apstājās. Brīnīdamies noņurdēja; — Mm … Kas tad tas? — Bena karapulku viņš bija ieraudzījis, taču nelikās pārāk izbijies. Tad viņš ieskatījās vērīgāk. Noņurdēja: — Būs jāiet atpakaļ… — Pagriezās un tādā pašā šļūcošā gaitā devās uz veikala pusi — varbūt nedaudz ātrāk, taču bez sevišķas steigas. Viņš bija ievērojis, ka žurkas virzās uz priekšu diezgan gausi.
Es biju pārskrējis tajā ielas pusē, pa kuru gāja vecais vīrs; tagad nostājos pie sienas un sastingu. Mani viņš neredzēja, toties uzreiz ieraudzīja otru žurku baru. Dzirdēju viņu iesaucamies: — Vai dieniņ! — trīsošā, vecīgā balsī. Manuprāt, tajā skanēja neliels satraukums, nekas vairāk. Vecais sāka skriet. Nekāds ātrais skrējējs viņš nebija, bet žurkas tik un tā atstāja aiz muguras. Viņa aplenkšana nemaz nebija paredzēta. Otru žurku baru es biju vadijis tā, ka tas pārvietojās nevis pa ietvi, bet gar ietves malu, pa noteku, nogriezdams vecajam ce|u. Cereju, ka bailēs no žurkām viņš skries, turēdamies sienas pusē, līdz atdursies pret mani.
Tieši tā arī notika. Vecais tuvojās vārgā riksī, skatīdamies uz ietvi. Vispirms viņš ieraudzīja manas kājas, tad vidukli… Cilvēks! Tas viņam palīdzēs! Celdams galvu augšup, viņš beidzot pamanīja žurkas purnu ņirdzam sev tieši sejā ..'. Viņš izdvesa kaut kādu skaņu, tā kā īsi iekunkstējās — un šajā mirklī es izrāvu viņam portfeli. «Izrāvu» gan nav īstais vārds, drīzāk varētu sacīt — es viņu no tā atbrīvoju. Viņš nemaz nepretojās, portfelis pats izš|uka viņam no rokas. Likās, viņš tūdaļ paģībs. Vienu mirkli man jau kļuva bail, ka tik viņš beigts nenokrīt man pie kājām. Taču viņš nenokrita. Aizgrīļojās tālāk. Tādi veci tirgoņi ir sīkstāki, nekā varētu domāt. Un paldies Dievam! Man uz viņu nav nekāda naida. Viņš man neko ļaunu nav darījis, vienīgi labu.
— Atpakaļ! Mašīnā! — es pavēlēju žurkām. Pats vēl paliku ārpusē — noskatīties, ko darīs vecais. Viņš skrēja. Es domāju, ka viņš varbūt atgriezīsies veikalā, lai piezvanītu policijai, taču viņš to nedarīja. Varbūt baidījās, ka nevarēs uzreiz atslēgt durvis. Viņš skrēja tālāk un nogriezās ap to pašu stūri, pie kura pēdējo reizi biju redzējis dzērāju. Es steigšus devos atpakaļ uz mašīnu. Gandrīz visas žurkas jau bija iekšā, pēdējām es vēl sniedzu palīdzīgu roku. Noņēmis masku, nosviedu portfeli uz sēdekļa, iekāpu un braucu projām. Nekā sarežģīta. Jebkurā laikā varu to atkārtot.
Lielākais ķēriens, kāds man līdz šim gadījies! 845 mārciņas.
Avīzes pilnas ar ziņām par manu uzbrukumu. Kantorī neviens ne par ko citu vairs nerunā. Laikam gan daudzos kantoros tagad šādi nopļāpā darba laiku. Pēc piedzīvotajiem uztraukumiem veikala īpašnieks atrodas slimnīcā, bet viņa stāvoklis nav bīstams. Mani tas iepriecina. Nekādā ziņā negribētos, lai viņš manis dēļ noliek karoti. Varbūt beigu beigās viss notikušais nāks vecītim par labu.