Džounss tēlo ekspertu, kā vienmēr. Stāvēdams gaitenī, viņš pārsprieda notikušo ar grāmatvedi, bet tik skaļi, lai arī visi citi varētu dzirdēt. Par žurkām viņš zina itin visu. Drīz viņš zinās visu un vēl mazliet.
Ļaudis ir tā kā satraukušies. Līdz šim neviens žurkciivēkarn īsti neticēja. Tagad tic gandrīz visi. Šovakar paņēmu kioskā vakara avīzi, lai gan parasti nemēdzu to darīt. Pa ceļam uz māju autobusā lasīju rakstu: ŽURKCILVĒKS — KAS VIŅŠ IR? Tam pievienots mākslinieka zīmēts attēls. Tanī es neizskatos slikti, vienīgi roku vietā esmu apveltīts ar nagainām žurkas
ķepām. Maska uzzīmēta gluži pareizi. Es paskatījos apkārt. Gandrīz ikviens autobusā lasīja to pašu rakstu. Es klusiņām sarkastiski pasmējos. Ja viņi- zinātu, ka žurkcilvēks sēž tepat viņiem blakus!
Vecais iznācis no slimnīcas un sniedzis interviju žurnālistiem. Viņš sīki attēlo žurkcilvēka izskatu, un viņa apraksts gandrīz pilnīgi atbilst mākslinieka zīmējumam. Briesmoņa kājas un rumpis ir kā cilvēkam, bet galva, purns un nagi — kā milzu žurkai.
Šovakar nenocietos un atkal nopirku avīzi. Tajā ir raksts par bērniem, kas piedzimuši ar visādām novirzēm.
Starp citu, šovakar, pārradies mājās, es ieraudzīju vakardienas avīzi, vaļā atvērtu, guļam viesistabā uz grīdas. Saprotiet, es to patiešām biju atstājis viesistabā, bet ne jau šādi. Cik man zināms, nevienam citam mūsu mājas atslēgu nav, un es neatradu arī nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka te kāds ielauzies. Atliek secināt, ka vainīgas žurkas — tās ķērušās avīzei klāt un kopīgiem spēkiem izklājušas to uz grīdas. Bet kāpēc? Es tam neredzu nekādu jēgu.
Raksti par uzbrukumu vēl arvien pirmajās lappusēs, lieliem burtiem. Visas valsts ievērojamākās avīzes ziņo par veikala īpašnieka nelaimi. Divās lasāmas arī intervijas ar dzērāju. Vienā no avīzēm šī intervija aizņem veselu ceturtdaļsleju, tās nosaukums: VAI ŽURKCILVĒKS BRAUC AR MAšīNU? Veikala īpašnieks, no savas puses, nez kādēļ kategoriski noliedz, ka ielā būtu bijusi jel kāda mašīna. Avīzēs ievietota arī dzērāja fotogrāfija, kurā viņš redzams ar visu pārsieto pirkstu. Interesanti, kā abi autori pratuši smalkā veidā paust, ka aprakstīto notikumu liecinieks bijis piedzēries. Viņi to nenorada vārdiem, bet aplinkus, atstāstīdami viņa izteicienus no jocīgās puses.
Man tas viss, protams, ir ļoti izdevīgi. Juceklis kļūst arvien lielāks. Jo nenoteiktāks priekšstats par žurkciivēku būs citiem, jo labāk man. Ik dienu es un meitene pusdienas pārtraukumā studējam avīzes. Viņa pasākusi nest uz darbu termoskatliņu ar zupu un pusi no tās piedāvāt man. Par samaksu negrib ne dzirdēt.
Vakardienas avīze atkal izklāta uz grīdas. Neko nesaprotu.
Cenšos izgudrot, kā varētu atlīdzināt meitenei par zupu. Man neērti diendienā pieņemt viņas laipnību, neko nedodot pretī. Turklāt zupa ir garšīga, es nemaz negribētu no tās atteikties.
Šodien beidzot sadūšojos un lūdzu padomu grāmatvedim. Pastāstīju, ka labprāt meitenei kaut ko uzdāvinātu, kādu nieciņu reizi nedeļa vai divas reizes mēnesī, bet nespēju izdomāt pat pirmo davanu, nemaz_ nerunājot par veselu dāvanu virkni. Cik labi, ka viņam uzticējos! Viņš pilnīgi atrunāja mani no šīs idejas. Tas jau butu tikpat kā bildinājums, viņš teica. Viņš pazīstot paris puišu, kuri iekrituši tieši tādā veidā. Pirmajam nepieticis dušas atkāpties, un viņš turpinājis šo spēlīti līdz loģiskam noslēgumam. Otram piedraudējuši meičas advokāti, un viņš dabūjis maksāt, lai tie viņu nevazā pa tiesām. Nekad nevar zināt, kas no tā sanāks. — Atceries, — grāmatvedis teica, — ik karote zupas ir tikpat kā solis pa cieši nostieptu virvi. Viena neuzmanīga kustība — un kritiens! Zupā iekšā! — Viņš pats bija milzu sajūsmā par savu joku un smējās locīdamies. Mana jautrība bija atturīgāka. Lieta tāda, ka zupa man garšo." Tā rada patīkamu pārmaiņu manā parastajā ēdienkartē. Es pat esmu nedaudz uzbarojies, bet tas varētu būt arī tāpēc, ka man tagad vairāk naudas.
Jau ievērots, ka žurkcilvēks allaž nolaupa naudu. Saskaņā ar pēdējo teoriju viņš ir atavistisks kroplis, kas piedzimis parastiem vecākiem, tik briesmīgs, ka visu laiku turēts slepenībā; nu viņš izlauzies un nav vairs valdāms. Lielās līnijās visi tam piekrīt, lai gan žurkcilvēka biogrāfijai ir varianti. Man patīk tas, kurā viņa māte ir titulēta dāma.
Vietējās apdrošināšanas aģentūras uzsākušas kampaņu ar lozungu: «Apdrošiniet savu naudu pret žurkām!» Pat vissolīdākās firmas sākušas apdrošināties. Manuprāt, tas ir visai izdevīgi. Naudu un vērtspapīrus apdrošina pret žurku vai žurkcilvēka uzbrukumu un ar to saistītiem zaudējumiem. Lai apdrošinātos par tūkstoš mārciņām, jāiemaksā desmit. Polise par mazāku summu sanāk relatīvi dārgāka. Gari un plaši pārspriedis šo lietu ar grāmatvedi, Džounss nolēmis apdrošināt mūsu kasi par tūkstoš mārciņām, lai gan parasti mums nemaz tik daudz skaidras naudas nav. Tāpat rīkojas arī vairums citu iestāžu, kurās apgrozās nauda, un arī viena otra privātpersona. Pirms dažām dienām majors Robinsons atklāja man, ka esot apdrošinājies, un apvaicājās, vai es arī grasoties to darīt. Atteicu, ka esmu par to domājis. Es tiešām esmu domājis, ka maskēšanās nolūkā tas būtu visai noderīgi; vienīgā nelaime, ka apdrošināšanas aģenti ir no tādas sugas ļaudīm, kuri visur bāž savu degunu. Iespējams, ka viņi gribētu apskatīt māju, «lai novērtētu riska pakāpi». Gatavie ložņas.
Vēl viens komercpasākums, ko ierosinājusi mana darbošanās, ir tirdzniecība ar žurkcilvēka maskām.Visi bērni skraida apkārt ar žurku purniem. Dažas no maskām ir gluži tadas pašas kā manējā. Jo labāk.
Džounsa diena tuvojas.
Nākamnedēļ man ieplānots vēl viens uzbrukums, bet tas nenozīmē, ka esmu aizmirsis Džounsu. Ik rītu un ik vakaru es atceros savu draudzību ar Sokrātu. Bens viņu nekad neaizstās. Šis žurktēviņš man īstenībā vēl arvien ir nedaudz pretīgs. Kopš Sokrāta nāves žurkas man vispār kļuvušas vienaldzīgas. Dažreiz es vēlos, kaut savā mūžā nebūtu sastapis nevienu žurku.
Uzbrukums, kas man padomā, no finansiālā viedokļa šobrīd nav nepieciešams. Naudas vēl pietiks ilgam laikam, kaut gan žurku uzturēšana izmaksā ar katru dienu dārgāk, jo pašu žurku kļūst ar katru dienu vairāk. Tomēr esmu nodomājis savas finanses plānveidīgi papildināt. Nebūtu pareizi nodzīvoties līdz pēdējam, lai pēc tam bezizejas apstākļos mestos kādā nepārdomātā pasākumā. Turklāt es uzskatu, ka nenāk par Jaunu pastāvīgi atsvaidzināt praktiskās iemaņas un morālo gatavību. Taisnību sakot, reizēm es vēl ļoti nervozēju. Toties cik lieliski ir klausīties, kā ļaudis spriedelē par žurkcilvēku, minēdami, kādi varētu būt viņa nākamie briesmu darbi! Par to es klusītēm smeju vienā smiešanā. Esmu kļuvis slavens, tikai ar pseidonīmu.
Ikreiz, kad pārnāku mājās, iepriekšējās dienas avīze ir izklāta uz grīdas. Turpmāk es to vairs nepieminēšu, bet tas nudien ir savādi. Augšup vienmēr pavērstas tieši tās lappuses, kurās ir raksti vai kādas ziņas par žurkām. Varētu domāt, ka manā viesistabā ik dienu kāds ierodas, lai, apsēdies uz grīdas, iepazītos ar jaunumiem par žurku tēmu. Taču es droši zinu, ka neviens te nevar tikt iekšā, vienīgi žurkas.
Džounsa diena tuvojas.
Nupat esmu atgriezies no izlūkošanas. Cilvēks, kuram pieder mašīna, ir brīvs kā putns gaisā. Kādēļ gan savā darbībā man vajadzētu aprobežoties tikai ar vienu pilsētu? Jo plašaka bus manu uzbrukumu teritorija, jo grūtāk būs policijai tikt man uz pēdām. KUR ŽURKCILVĒKS IERADĪSIES NĀKAMREIZ? Tā viņi sev jautas. Vismaz tads bija viena avīžraksta nosaukums. Es nedomāju, ka policijai līdz šim būtu kaut balāka nojausma par to, kas es īstenībā ēsmu. Tomēr man pietiktu vienreiz kļūdīties, lai viņiem būtu gals rokā. Izrēķinoties ar Džounsu, es nekādas kļūdas'nepieļaušu, taču Džounsa nave var uzvedināt viņus uz domām par zināmu sakarību. Maniaks, riepas, nāve. Vai viņi ticēs, ka tas viss gluži nejauši atgadījies ar vienu cilvēku? Mani darbabiedri var pļedevam pastastīt par žurku, ko Džounss nobeidza dāmu istabā. Visi šie fakti kopā jau bus reāls izejas punkts vainīgā meklēšanai. Džounsa nogalinašana būs saistīta ar vislielāko risku, kādu līdz šim esmu uzņēmies. Tomēr Sokrātu es atriebšu, vienalga, par kādu cenu.