Nevaru saprast. Vai viņa zina, ka tieši es biju izplānojis viņas un viņas bērnu bojāeju? Diez vai. Varbūt viņa domā, ka es vienkārši īstajā brīdī gadījos pie baseina un paspēju viņus izglābt. Bet pārliecināts par to es neesmu. Katrā ziņā jūtu, ka starp mani un žurku māti ir nodibinājušās īpašas attiecības. Laikam gan viņa mani uzskata par kaut kādu dievu.
Atgriezos mājās.
— Nu? Kā tev veicās? — mamma jautāja.
— Tas ir izdarīts.
— Visas? …
— Jā, ja neņem vērā ģimenes tēvu. Es viņu jau labu laiku neesmu redzējis. Varbūt gājis bojā, bet varbūt viņam ir vēl viena sieva kur citur.
— Nebūtu nekāds brīnums! — Mammai tīk pārliecināties par to, cik pasaule samaitāta, lai arī tā būtu tikai žurku pasaule. — Vai kāda gribēja ari izpeldēt un uzrāpties uz malas?
— Tikai viena. Es to ar koku iegrūdu atpakaj. Tā vēl ilgi ķepurojās. Dīvaini — dažas noslīka visai drīz, bet citas tikai peldēja un peldēja.
— Beigās taču noslīka visas?
— Jā. Pēdējā laikam pēc minūtēm divdesmit.
Jocīgi, kā man patika piekrāpt mammu ar šiem meliem. Tie sagādāja man baudu.
Taču mātei ir riskanti melot. Ļoti jāuzmanās!
— Vai tās nogrima vai palika peldam ūdens virspusē? — viņa apvaicājās.
Ne mirkli nevilcinājos ar atbildi:
— Protams, nogrima. Tā es zināju, ka tās noslīkušas.
— Es nezināju, vai tām ir jānogrimst vai nav. Tad jau tās visas tagad guj baseina dibenā?
— Pašlaik jā.
— Pēc dienām desmit tās laikam uzputīsies un pacelsies virspusē.
— Ko tu! Es rīt nosusināšu baseinu un izvākšu tās āra.
Mamma neko vairāk neteica, bet piepeši es nojautu, ka rītdien, droši zinādama, ka esmu darbā, viņa aizies uz baseinu, lai paraudzītos uz līķiem, — un neko tur neieraudzīs.
Kādu laiciņu nogaidījis, es neuzkrītoši piecēlos un izgāju no istabas. Devos atpakaļ uz dārzu. Saliņa jau bija pilnīgi applūdusi, bet ūdens vairs necēlās augstāk — tas tecēja prom pa reni, kura beidzas gravā.
Es devos uz dzirnavu dīķi un aiztaisīju slūžas, lai ūdens vairs neplūst klāt. Tad, atgriezies pie baseina, pacēlu notekcaurules vāku. Viss ūdens iztecēja ārā. Pēc tam vēl kādu brīdi pastaigājos, lai novilktu laiku. Kad pārnācu mājās, bija jau tumšs.
— Kur tu tik ilgi klaiņoji? — mamma tūliņ noprasīja.
— Ak, es domāju, ka vajag pabeigt, kas iesākts. Izlaidu ūdeni no baseina un savācu žurkas.
— Ko tu ar tām izdarīji?
— Ko izdarīju? Apraku. Ceru, ka tev nebija vēlēšanās tās redzēt?
— Protams, ne. — Arī viņa meloja.
Mamma tincina mani, ko es visu laiku darot. Es atbildu, ka strādāju dārzā. Savā ziņā tas atbilst patiesībai, lai gan viņa to diez vai nosauktu par darbu. Pašlaik viņai vēl nav vēlēšanās nākt mani pārbaudīt. Taka, kura ved lejup no mājas, ir pārāk stāva. Ja viņa kādu dienu ieradīsies, nezinu, ko viņai teikšu. Nekādi darba augļi te nebūs manāmi.
Ko tad es īsti daru, vai, pareizāk, ko īsti cenšos izdarīt? Es cenšos iemācīt žurku mātei saprast cilvēku valodu. Pagaidām bez panākumiem. Muļķe viņa nekādā ziņā nav. So to jau esmu viņai iemācījis. Esmu sadabūjis ar skārdu izsistu kasti, tur es nolieku viņai barību. Sākumā viņa no šīs kastes baidījās, laikam gan turēdama to par kādu slazdu. Vienā galā ir durtiņas, ko viņa pati var atvērt un aizvērt. Atvēršanu viņa iemācījās samērā viegli, bet ar aizvēršanu ilgu laiku bija grūtības. Man vajadzēja viņai ieskaidrot, ka, ja durtiņas neaizvērs, barība pazudīs. Vispirms es tās vēru ciet pats. Pēc tam šad tad atstāju vaļā. Ja durtiņas stāvēja vaļā, barības tai reizē nebija. Man vajadzēja saņemt žurku māti aiz ķepiņām un parādīt, kā durtiņas aizveramas. Sākumā viņai tas diez ko nepatika, bet tagad viņa man pilnīgi uzticas, un, protams, es arī no viņas vairs nebaidos. Ar runāšanu ir tā nelaime, ka žurku māte nesaprot, kas tas ir. Viņa dzird mani taisām dažādus balss trokšņus, tāpat kā es dzirdu viņu taisām dažādus balss trokšņus. Man tie neko neizsaka. Nedomāju, ka tiem ir kāda īpaša jēga. Bailēs viņa brēc tāpat kā visas pārējās žurkas, un klusa iemurkšķešanas laikam pauž labpatiku, lai gan neesmu par to pārliecināts. Tomēr šīs skaņas nav sazināšanās līdzeklis. Tapec arī žurku mate nesaprot manis radīto skaņu nozīmi — vienīgi tad, kad tās ir īpaši skaļas. Ja es iekliedzos, viņa sastingst, lai arī ko tajā brīdī darītu, un skatās uz mani.' Viņa varbūt uztver to, ka ar skaņu es pievēršu sev uzmanību.
Manis izglābtais žurcēnu bars ir kaut kur nozudis. Pa tam lāgam piedzimusi jauna saime; neesmu to vēl redzējis, bet zinu, jo žurku mātes augums ir citāds. Ar viņas vīru neesmu ticies. Sī draudzība ir kaut kas personisks, kas attiecas tikai uz žurku māti un mani.
Galu galā varbūt man tas arī izdosies. Pirms mēneša uztaisīju divas kastes. Tās ir līdzīgas, lai gan ne gluži vienādas; tiesa, ļoti rupjas. Galdnieks no manis nemūžam neiznāks. Kastēm ir paceļami vāki ar vecas ādas gabaliņiem eņģu vietā. Tie nav nekā citādi nostiprināti. Katru vakaru es ielieku atnesto barību vienā vai otrā kastē. Katru vakaru norādu uz šo kasti un saku: «Ēdiens!» Pēdējos trīs vakarus žurku māte iet taisnā ceļā uz to kasti, uz kuru es rādu.
Tā gribu darīt vēl vienu nedēļu. Pēc tam rādīšu uz abām kastēm pēc kārtas. Rādot uz vienu, teikšu «ēdiens», rādot uz otru, teikšu «tukša».
Neatceros, cik ilgi jau darbojamies pēc jaunās sistēmas, varbūt kādus divus mēnešus. Beidzot šķiet, ka es gūstu panākumus. Sākumā nevarēju saprast, vai žurku māte vispār pievērš uzmanību tam, ko es saku. Reiz viņa gāja uz pareizo kasti trīs vakarus pēc kārtas. Toties nākamajos četros vakaros — uz nepareizo. Tomēr es domāju, ka viņa sākusi mani uzklausīt: visu iepriekšējo nedēļu manīju, ka viņa neizvēlas kasti, iepriekš neparaudzījusies uz mani un nenogaidījusi, ko es teikšu. Protams, var gadīties, ka viņa uzmin. Tas būtu savādi, tomēr gluži iespējami. Vārdus «ēdiens» un «tukša» es cenšos izrunāt atšķirīgi. Es saku «tuk-ša» baigā, nejaukā balsī, bet «ēdiens» izrunāju pavedinoši maigi: «E-die-e-ens …»
Skaidrs, ka tas ir izdevies, bet ko darīt tālāk? Starp citu, kopš pazīstu žurku māti, viņa jau trešo reizi ir gaidības.
Ļoti dīvaini! 2urku mātei piedzimis tikai viens bērns, vai arī pārējiem kas lēcies. Vēl dīvaināk ir tas, ka šovakar viņa atveda mazuli līdzi un iepazīstināja ar mani. Pat vairak neka iepazīstināja. Varēja gandrīz domāt, ka viņa šo mazuli man dāvina.
Zurkulēns ir savāds. Tā vien šķiet, ka viņā ir kaut kas cilvēcisks. No manis viņš nemaz nebaidās. Kad māte viņu atveda, viņš mani uzlūkoja, varētu sacīt, bikli, taču bez jebkādām izbailēm. Viņš skatījās uz mani tā, kā prātīgs, sabiedrisks zēns varētu skatīties uz jaunu skolotāju, par kuru stāsta, ka tas esot lāga dvēsele. Protams, es nezinu, vai žurkulēns tiešām ir «viņš». Nez kādēļ man radusies tāda pārliecība, lai gan pierādījumu tam nav. Man nav ne mazākās jausmas, kā vīrieškārtas žurku var atšķirt no sievieškārtas žurkas.
Esmu iesaucis viņu par Sokrātu. Sākumā gribēju dot viņam vārdu Semjuels — zināmu asociāciju dēļ —, bet «Sokrāts» skan labāk. Viņš izskatās tik gudrs.
Sokrāts vēl nav ne pusaudzis, citiem vārdiem sakot, viņš vēl nav sasniedzis ne pusi no mātes auguma apmēriem. Nezinu, kādam vecumam tas varētu atbilst, bet, spriežot pēc laika, kad nozuda iepriekšējais metiens, viņam varētu būt ne vairāk par sešām nedēļām. Viņš ir glīts. Spalva uz viņa muguriņas ir tumši brūna un spīdīga. Ķepiņas, krūtis un vēderiņš ir balti. Viņš ir ļoti tīrīgs. Viņa acis šķiet mazdrusciņ lielākas nekā citām žurkām, ko esmu redzējis, un tajās dzirkstī saprāts. Var jau būt, ka es to tikai iedomājos. Nezinu, vai žurkas acīm var būt kāda īpaša izteiksme. Viņa austiņas vienmēr kustas. Kad viņš lūkojas manī un klausās, viss viņa izskats pauž vērību un asu uztveri. Pašlaik viņa astīte ir iesārta un tievāka nekā mātei. Man tā neliekas pretīga. Varbūt tad, kad viņš būs pieaudzis, tā kļūs resna un zvīņaina.