Jo lielāks risks, jo lielākai jābūt manai piesardzībai. Ļaužu uzmanība janovirza citur — līdz pienāks Džounsa diena, kas liks visiem nodrebēt.
Vakar notika pirmais uzbrukums ārpus dzimtās pilsētas robežām. Tas noritēja apmēram pēc tāda paša parauga kā gadījumā ar veco veikala īpašnieku, tikai šoreiz es aizturēju savu upuri pie viņa paša majas. Viņš izkāpa no mašīnas, lai atvērtu vārtus, bet portfeli ar naudu atstāja uz sēdekļa. Bens gādāja par to, lai viņš uzreiz netiek atpakaļ, bet es tikmēr savācu naudu. Uzbrukuma laikā man galvā bija žurkas maska, taču es ceru, ka viņš mani neredzēja. Šķiet, ka man tomēr vajadzētu rādīties pēc iespējas mazāk. Protams, līdz šim maska man ir labi noderējusi, bet, ja ļaušu to vairākkārt ieraudzīt, kāds taču beidzot aptvers, ka tā ir tikai maska. Pagaidām ļautiņi vēl tic, ka esmu dzimis briesmonis.
Policija izplatījusi paziņojumu, kurā aicina iedzīvotājus vērst uzmanību uz personām ar pēdas deformāciju. Kāpēc tā? Nevaru vien nobrīnīties, lai gan tas viss, protams, atkal nāk man par labu.
Vēl viens uzbrukums kaimiņpilsētā. Pārvedu mājās glītu summiņu, lai gan tā nav ne salīdzināma ar to kušķi, ko nokampu no vecā. Šķiet, ka mani neredzēja.
Džounsa diena uz pāris mēnešiem atlikta. Gribu, lai dzimtās pilsētas iedzīvotāji noticētu, ka pie mums atkal valda miers un drošība.
Mana taktika bijusi pareiza. Avīzes ziņo, ka apdrošināšanās pret'žurkām pie mums iet mazumā, bet kaimiņpilsētā kļūst arvien populārāka. Rakstu autori to izskaidro dažādi. «Vai notikusi žurku migrācija?» jautā vieni. Citiem ir savi varianti, taču joprojām vēl daudz atbalstītāju ir versijai par to, ka žurkcilvēks pārvietojas ar mašīnu.
Šovakar jau gandrīz iekritu. Biju devies uz kaimiņpilsētu mazā inspekcijas braucienā. Ne jau darīt darbu, tikai izlūkot apstākļus turpmākiem pasākumiem. Un še tev — uz šosejas policijas patruļa! Man līdzi bija Bens. Steigšus iegrūdu viņu vienā no dokumentu nodalījumiem un to aizslēdzu. Tad atzve- los sēdeklī un sagatavojos visļaunākajam.
Pienāca policists — varēja redzēt, ka viņš jūtas neērti, — un atvainojies vaicāja: — Vai jums nebūtu iebildumu, ja mēs apskatītu jūsu mašīnu?
— Prota ms, ne, — es atbildēju, — dariet, kas jums jadara! Bet ko jus meklējat? — Runādams biju viscaur nosvīdis.
Policists samulsa vēl vairāk. — Žurkas, — viņš teica ar kaunīgu sinaidiņu. — Vai jums mašīnā nav žurkas?
— Ceru, ka nav, — es atteicu. — Ja jūs kādu atradīsiet, ieka- sešu no tas braukšanas maksu.
— Kas jums tā par savādu ietaisi bagāžniekā? — viņš jautāja no aizmugures.
— Jā, tā ir patiešām savāda, — es piekritu. — Man nav ne jausmas, kam tā domāta. Kad mašīnu nopirku, tā jau tur bija. Pirms manis šī mašīna laikam piederējusi kādam mūrniekam vai krāsotājam. Iespējams, ka viņš pārvadājis kāpnes vai ko citu.
Bagāžnieks aizcirtās. Policists atkal pienāca pie priekšējām durvīm un atvēra dokumentu nodalījumu — to, kurš ir pretī pasažiera sēdeklim. Tas nebija aizslēgts. Tajā atradās tikai cimdu pāris — gumijas cimdu pāris.
Pieliecies man tuvāk, policists norādīja uz otru dokumentu nodalījumu. — Un kas tur?
— Nudien nezinu, — es atbildēju. — Kad mašīnu nopirku, izrādījās, ka šis nodalījums aizslēgts, un man līdz šim nav izdevies dabūt to vaļā. Varbūt tur iekšā vesels bars žurku — bet tās gan pa šo laiku būs krietni izbadējušās!
Policists iesmējās un aizvēra mašīnas durvis. — Piedodiet, ka jūs aizkavējām, bet ko var līdzēt, ja visus pārņēmis žurku trakums! Mēs meklējam žurkas, kuras ceļo ar personisko automašīnu, vēlams — ar žurkcilvēku pie stūres. Man gan tas nešķiet īsti prātīgi, bet, ko priekšniecība liek, tas jādara.
— Nekas, nekas, es pilnīgi saprotu! Katram jāpilda savs pienākums, un, galu galā, ja nebūtu policijas, kas ar mums notiktu? Varbūt mēs visi gulētu gultā ar pārgrauztu rīkli!
Tas man izdevās, vai ne? Bet, pie velna, sviedri gan lija aumaļām! Tīrais brīnums, ka viņš neko nesaoda.
Visi pasākumi pagaidām atcelti. Džounsa diena atlikta uz nenoteiktu laiku. Policija pārlieku sarosījusies. Vajadzēs mazliet nogaidīt. Ar naudu vēl varu iztikt krietni ilgi.
Sestdiena. Ap pusdienlaiku pārbraucu no pilsētas. Pirms durvju atslēgšanas man nez kādēļ iešāvās prātā paskatīties pa logu viesistabā. Avīze, kā vienmēr, bija izklāta uz grīdas,_ un uz tās piešķiebtu galvu tupēja Bens. Izskatījās gandrīz ta, it kā ar labo aci viņš lasītu avīzi. Tikpat iespējams, ka ar kreiso viņš vēroja griestos kādu mušu. Kad iegāju iekšā, viņa tur vairs nebija. Līdz pašam vakaram viņš vairs nerādījās.
Avīzēs raksta, ka cilvēkiem, kuriem ir klāt lielas naudas summas, vajadzētu nesāt ieroci. Vienā lasāms šāds virsraksts: 2URKCILVEKU — DZĪVU VAI MIRUŠU! No ieroču veikaliem ziņo, ka nemitīgi augot pieprasījums pec revolveriem un automātiskajam pistolēm.
Manā dzīvē atgadījies kaut kas gluži neticams. Pēc visiem šiem gadiem nudien nespēju tam ticēt. Tēvocis beidzot nomiris. Un atstājis lielu mantojumu. Man. Pēc Kanādas dolāra pašreizējā kursa — ap četrdesmit pieciem tūkstošiem mārciņu. Kaut kas traks! Es pārnāku mājās, kā vienmēr, te uzreiz skatos — vēstule! Nodomāju — nez kas tas varētu būt — un bez sevišķas intereses plēšu vaļā. Lasu un neticu pats savām acīm. Vispirms man šķiet, ka sapņoju, tad nospriežu, ka mani kāds gribējis izjokot. Taču Karaliskā Notariātu Sabiedrība (Kanādā, Albertas provincē, Edmontonā 10039, Džāspera avēnijā) laikam gan jokus nedzen. Lasu vēstuli piekto, sesto, desmito reizi. Pamazām sāku ticēt. Esmu bagāts.
Domāju, ka nevienam to nestāstīšu.
Nu jau vairāk nekā divdesmit četras stundas dzīvoju ar apziņu, ka esmu bagātnieks. Pagaidām man no tā nav nekāda labuma; tiesa gan, kļūt atkal par nabagu arī negribētos. Visu nakti aizvadīju nomodā, jo aiz satraukuma nekādi nevarēju aizmigt. Tas nebija tīkams satraukums. Mani māc raizes, lai cik dīvaini tas izklausītos. Raizējos līdz pat šim brīdim. Es nezinu, ko ar šo naudu īsti iesākt. Šodien kantorī nekādi nespēju koncentrēties darbam un ielaidu vairākas muļķīgas kļūdas.
Protams, īstenībā šīs naudas man vēl nav. Vēl jānokārto dažādas formalitātes. Karaliskā Notariātu Sabiedrība man ieteic izmantot advokāta pakalpojumus, bet es jau nu zinu, kas advokāti īstenībā ir, — dēles.
Meitenei beidzot pastāstīju, un pastāstīšu arī Džounsam. Kāda jēga no bagātības, ja ar to nevar palielīties? Lai man tiek kaut šāda izprieca, ja citas, labākas, pagaidām nav.
Meitene ir sajūsmā. Es to viņai pastāstīju pusdienlaika, kad bijām kantorī vieni paši. Viņa tā kā ievaidējās, tā kā iesmējās un abām rokām saspieda manu plecu. — Ak, cik es esmu priecīga! — viņa izsaucās. — Nu jūs varēsiet dzīvot, kā gribēsiet, un darīt visu, ko gribēsiet!