Выбрать главу

Džounsam to stāstīšu tikai tādēļ, lai viņu pakaitinātu. Viņš uzskata, ka visam, kas pieder man, beigu beigās jānokļūst viņa rokās. Jau gadiem ilgi viņš met acis uz mūsu maju. Džounss nespēj aizmirst, ka agrāk bijis tēva padotais. Viņš gribētu būt tikpat cienījams cilvēks, kāds bija tēvs, bet laikam gan nespēj tāds justies, kamēr nedzīvo tēva mājā. Tieši tāpat viņš tīkos pec manas naudas.

Viss norimis. Kur tas laiks, kopš avīzēs vairs nav neviena raksta par žurkām vai žurkcilvēku. Gandrīz kļūst skumīgi. Man patika klausīties, kā ļaudis par mani runā. Varētu sacīt, ka jūtos vientuļš.

Šodien kantorī ieminējos meitenei — tā starp citu: — Vai nav dīvaini, ka neko vairs nedzird par žurkcilvēku?

Vienu mirkli viņa izskatījās pavisam apjukusi. Tad atteica:

—   Ak, jūs runājat par to noziedznieku, kas klaiņo kopā ar žurkām? Viņam laikam bija kādas novirzes, viņš bija dzimis kroplis vai kas tamlīdzīgs.

—  Jā, par to pašu, — es atbildēju, juzdamies gandarīts, ka mani varoņdarbi vēl nav pagaisuši no tautas atmiņas.

Nākamajā mirklī viņa gandrīz visu sabojāja.

—   Zināt, es tam žurkcilvēkam nekad neesmu ticējusi, — viņa sacīja. — Manuprāt, tāda nemaz nav bijis. Avīžu pīle, vairāk nekas. Vai arī, ja tur kas bija, tad milzīgi pārspīlēts.

Paldies Dievam, laikus atcerējos, ka klusēšana ir zelts.

—  Sīc transit gloria raundi[2] — es sevī nomurmināju. neko vai­rāk no latīņu valodas es arī nezinu. So un vēl «Dulce et deco- rum est pro patria mori»[3]. pašlaik gan mūsu valsts brašā Dulcineja nīkst bezdarbībā, bet gan jau viņa vēl sasparosies.

No tā visa esmu secinājis, ka Džounsa dienu varu sarīkot kaut rīt. Protams, es nezinu, vai policijai žurkcilvēks vēl ir aktuāls vai nav un vai tā šajā lietā vēl kaut ko dara. Taču nekādus īpaši labākus apstākļus, manuprāt, tikpat nesagaidīšu. Atlikt nav nozīmes, jo, lai kad es pie tā ķertos, risks būs tik un tā.

Tagad es pa vakariem daudz braukāju apkārt. Citreiz viens, citreiz ar meiteni. Bez žurkām, protams. Starp citu, pāris reizes esam pasēdējuši gluži pieklājīgos restorānos. Bet ne jau tas ir manu braucienu mērķis. Mērķis ir — pārliecināties, ka uz ceļiem vairs nav policijas patruļu, ka mašīnas netiek pārbau­dītas. Tagad man visu laiku jābūt par to pilnīgi drošam — līdz pašai Džounsa dienai vai, pareizāk sakot, līdz Džounsa dienas priekšvakaram.

Esmu jau nolēmis, kad Džounsa diena būs — aiznākamajā piektdienā. Lai cik dīvaini tas skanētu, pats Džounss man ir palīdzējis par to izšķirties. Šodien arī ir piektdiena. Kad šovakar gribēju noslēgt kasi, lai dotos projām, piepeši aptvēru, ka man makā ir par maz naudas. Vispār man naudas ir diezgan, mājās dažādās vietās noslēpts apmēram tūkstotis, taču es biju apso­lījis meitenei vizināšanos mašīnā un zināju, ka viņa, dabiski, gaida ari vakariņas. Tādēļ es izņēmu no seifa piecas mārciņas un, uzrakstījis zīmīti, ka aizņemos šo summu, ieliku seifā.

Grāmatvedis bija turpat blakus un visu redzēja.

—   Es jūsu vietā gan tā nedarītu, — viņš teica. — Misters Džounss taču piektdienās vienmēr pārbauda kasi. Es nebrī­nītos, ja viņš jūsu papīriņu iznīcinātu un paziņotu, ka jums ir piecu mārciņu iztrūkums. Viņš jūs nāvīgi neieredz, jūs taču zināt.

—   Nu tad jūs būsiet mans liecinieks. Tā rīkodamies, viņš tikai apkaunos pats sevi.

—   Tomēr labak tā nedariet! Misteram Džounsam tas nepa­tiks. Viņš teiks, ka jums nav nekādu tiesību ņemt naudu no kases, un taisnība būs viņa pusē.

Gribot negribot vajadzēja likt piecnieku atpakaļ. Vispār sa­nāca gaužām nelāgi. Biju spiests iegriezties mājās pēc naudas, un skaidrs, ka meitene gribēja iet līdzi. Es viņai to neļāvu. Sacīju, ka māja nav tādā stāvoklī, lai es tur vestu iekšā dāmu, — un nav jau arī. Strupi noteicu, lai sēž vien mašīnā un gaida mani. Viņa diezgan stipri sapūtās, bet es to neņēmu vērā.

—  Tad lūk, ko Džounss piektdienas vakaros dara, — es vēlāk piezīmēju.

—   Ko tad? — vaicāja meitene.

Es paskaidroju.

—   Pēc visiem šiem gadiem, ko jūs pie viņa esat nostrādājis, viņš gan varētu jums uzticēties, — meitene sacīja.

—  Misters Džounss neuzticas nevienam.

—  Tas tāpēc, ka viņš spriež par citiem pēc sevis. — Meitene tagad ir gluži tādās pašās domās par Džounsu kā es.

—   It kā man vajadzētu zagt firmas naudu! It kā man pašam tās nebūtu!

Un tieši tad es pieņēmu lēmumu. Es iztēlojos, ka Džounss sēž viens pats, skaitīdams lielas naudaszīmes, un šī aina man palīdzēja izšķirties. Kāpēc gan es nevarētu izrēķināties ar Džounsu piektdienas vakarā un pie reizes savākt arī naudu? Līdz tam brīdim domas par naudu man nebija nākušas ne prāta, biju gribējis tikai atriebties.

Pašķielēju uz meiteni, baidīdamies, ka viņa mani varbūt vēro, taču viņa raudzījās ārā pa logu. Dažreiz man ir tada sajūta, ka, ja sarunu biedrs uz mani skatās, viņš var uzminēt manas domas.

Algu pie mums vienmēr maksā mēneša pēdējā darbdienā un tikai skaidrā naudā. Šomēnes pēdējā darbdiena iekrīt sestdien. Sestdienās mēs darbu beidzam agrāk, tādēļ šādos gadījumos naudu no bankas es izņemu jau piektdien. Tātad aiznākamās piektdienas vakarā Džounsam būs sevišķi daudz naudas, ko skaitīt. Varbūt es pat kļūdīšos un izņemšu no bankas vairāk, nekā vajadzīgs.

Šodien pavēstīju Džounsam, ka man gaidāms mantojums. Tas atstāja uz viņu milzīgu iespaidu. Acis viņam iepletās, pēc tam viltīgi samiedzās. Esmu pārliecināts, viņš tūdaļ sāka gudrot, kā daļu no šīs naudas pievākt sev. Vismaz daļu pirmajā gājienā. Skaidrs, ka viņš to gribētu visu. Pagaidām viņš izlie­kas, ka apbrīno manu bagātību, bet pats smīn ūsās. Ta viņš izliksies tik ilgi, līdz visu naudu dabūs savās rokās vai arī es pats to kaut kā zaudēšu. Taču es to nezaudēšu. Neesmu tāds muļķis, kā viņš domā. Un, lai kas arī notiktu, Džounsu savai naudai nelaidīšu ne tuvumā. Džounsam pret naudu ir īpaša attieksme. Katrs, kurš ir par viņu bagātāks, iedveš viņam cieņu, un, saņēmis mantojumu, es būšu daudz bagātāks nekā viņš.

Viens gan jāsaka Džounsam par godu: viņš darbojas ātri. Ap divpadsmitiem viņš atsūtīja uz grāmatvedību vienu no mašīnrakstītājām — to, kuru dēvē par sekretāri, — ar pazi­ņojumu, ka man jāierodas pie viņa. Grāmatvedis un meitene likās tīri vai izbijušies. Acīmredzot domāja, ka Džounss taisās mani atlaist. Es gan tā nedomāju. Pa pusei jau zināju, kas gaidāms. Ja mani atlaistu, finansiālā ziņā tas man neko vairs nenozīmētu, taču varētu izjaukt manus nodomus attiecībā uz Džounsa dienu.

Par manas dzīves pārmaiņām grāmatvedis neko nezina. Kad es piecēlos, lai dotos'pie Džounsa, viņš pienāca klāt un pačukstēja:

—   Ar mani tam nav nekāda sakara … Es vienmēr esmu centies aizlikt par jums labu vardu …

Es pateicos viņam, taču nodomāju: kas zina, kā tu mani aiz muguras aprunā.

Laipni uzsmaidījis, Džounss norādīja uz mīksto krēslu. Ciga­reti viņš man tomēr nepiedāvāja, lai gan pats smēķēja. Pro­tams, es esmu nesmēķētājs. Džounss kūpina nepārtraukti. Viņš nogaidīja, kamēr es ērti apsēdos krēslā, tad iesāka:

—   Es esmu pārdomājis jūsu problēmu.

Protams, es lieliski zināju, par ko ir runa, taču izlikos nesa­protam. Izbrīnā pacēlis uzacis, pārjautāju: — Problēmu?

Ma na izlikšanas Džounsu nedaudz aizkaitinaja, taču viņš savaldījās; agrāk, kad man nebija naudas, viņam nebūtu nācis ne prata manis dēļ valdīties.

—   Finansiālo ieguldījumu problēmu, kas jums tagad stāv priekšā. Sakara ar gaidāmo mantojumu.