Vai es biju lūdzis viņa padomu? Es tikai biju viņam pastāstījis. Taču šis vīrs bija tik viltīgs, ka es izdzirdēju sevi sakām, ko nemaz nebiju gribējis teikt:
— Jā, patiešām. Nezinu, kur to varētu ieguldīt.
Skaidrs, ka es to nezinu. Līdz šim man nekad nav piederējusi tik liela nauda, ko būtu vērts kaut kur ieguldīt. Taču Džounsam padomu lūgt es nebiju domājis.
Džounss dziļi ievilka plaušās cigaretes dūmus un izpūta lielu mākoni. — Protams, jūs to varat ieguldīt rūpniecībā, kārtīgos, drošos vērtspapīros. Atkarībā no tā, ko būsiet izvēlējies, jūs saņemsiet četrus vai piecus procentus gadā.
— Tas nav nekāds augstais ienākums.
— Tas ir nožēlojami zems ienākums, un par to pašu jūs īstenībā nemaz nevarat būt tik drošs. Sīs dārgās akcijas reizēm piepeši krītas cenā tāpat kā visas citas.
— Mjā… — es nenoteikti novilku, juzdams, ka jauniegūtā bagātība man nozīmēs jaunus sarežģījumus, vienalga, vai pieņemšu Džounsa padomu vai nepieņemšu.
— Vēl jau ir valdības akcijas, — viņš turpināja. — Tur jums sešu procentu ienākums nodrošināts, bet, ja kādreiz mēģināsiet pārvērst tās naudā, var gadīties, ka jūs vairs nesaņemat tik, cik esat ieguldījis; katrā ziņā īsto vērtību jūs vairs atpakaļ nedabūsiet. — Džounss vēlreiz gari ievilka no cigaretes; nojautu, ka viņš tuvojas savas runas mērķim.
— Tā tik tiešām ir preblēma, — es piezīmēju. Likās, ka ari man kas jāsaka, lai viņš turpinātu sarunu. Man gribējās noskaidrot, kādas nelietības viņš perina.
— Protams, ir jau vēl mazās privātās firmas, — viņš teica, uz brītiņu pārtraukdams kūpināt un uzmezdams man ašu, viltīgu skatienu, kas lika atcerēties Benu.
Jā, tāds nu viņš ir, mans vecais draugs Džounss, — ārēji pati labvēlība un izpalīdzība, bet dziļi sirdī — vismelnākais savtīgums. Varbūt arī ne tik dziļi. Man pietiek viena acu skatiena, lai viss kļūtu skaidrs.
— Nu, ar mazajām firmām ir tā — dažreiz vieglāk iesaistīties nekā tikt no tām vaļā, — es piezīmēju, atcerēdamies, kā Džounss par smiekla naudu bija nopircis tēva akcijas. Viņš tolaik bija vienīgais pircējs, lai gan vēlāk mēs uzzinājām, ka tās būtu varējušas interesēt arī citus.
— Ak tā, — viņš atteica, — jūs laikam domājat mani — ka es esmu iepircies nevērtīgās akcijās. Bet es taču nevarēju atstāt jūs un jūsu māti pilnīgi bez līdzekļiem.
Man mute palika vaļā no tādas nekaunības, taču Džounss, ne aci nepamirkšķinādams, turpināja: — Es vienmēr ļoti cienīju jūsu tēvu. Pēdējos gados mēs bijām tuvi draugi. Man ir patīkami apzināties, ka varēju palīdzēt viņam darbā, kaut cik atvieglot viņa nastu.
Trūkst vārdu, lai aprakstītu manas izjūtas! Esmu pārliecināts, ka tēvs drīzāk būtu uzticējies kabatzaglim nekā Džounsam. Taču-man gribējās zināt, kas šim tipam padomā.
— Mans piedāvājums attiecas uz mūsu pašu firmu. — Runādams Džounss pacēla roku, it kā lai atturētu mani no iejaukšanās. — Nē, nē! Es neaicinu jūs atpirkt akcijas. Skaidrs, ka tas jums nebūtu izdevīgi. Es piedāvāju sadarbību. Kopš es pārņēmu firmu savās rokās, tās stāvoklis, kā jau zināt, ir krietni uzlabojies, tomēr man ne vienreiz vien ir nācies nožēlot, ka manā rīcībā nav lielāka kapitāla. Ja jūs man palīdzētu, peļņu būtu iespējams divkāršot. Iesākumam pietiktu ar divdesmit tūkstošiem. — Viņš apklusa, vērodams, kā es uz to reaģēšu.
Es domās pasmējos. Nu protams! Iesākumam … Gaidi vien!
— Ko es no tā iegūtu? — es apvaicājos.
Džounss paberzēja zodu un aizdedza nākamo cigareti. — Es domāju, ka mēs varētu vienoties par divpadsmit procentiem gadā.
Juzdamies visai muļķīgi, es jautāju: — Divpadsmit procentiem — no kā?
Viņš pasmīnēja. — Mēs noslēgtu līgumu, saskaņā ar ko jums būtu garantēta peļņas daļa līdz divpadsmit procentiem no ieguldītā kapitāla, tātad, ja ieguldāt divdesmit tūkstošus, — divtūkstoš piecsimt mārciņu gadā.
Taisnību sakot, tas šķiet ārkārtīgi vilinoši; vēl tagad nevaru izprātot, kur te ir lamatas. Labi, ka nauda vēl nav pārskaitīta, ja man tā būtu bijusi.es to nekavējoties būtu atdevis Džounsam.
Tad man iešāvās prātā labs iebildums. — Un kāda man būtu garantija, ka nauda nepazudīs?
— Labākā garantija pasaulē. Ta nevarēs nekur pazust, jo būs tepat uz vietas.
— Vai tad jūs to neizmantosiet? Kāds jums no tās labums, ja jūs to neizmantojat?
— Protams, mēs to izmantosim; tā būs tepat, tikai citā formā — precēs un tais summās, ko mūsu pircēji būs mums parādā.
Kas attiecas uz precēm, tur Džounsam tiešām var uzticēties — preču iepirkšana ir viņa stiprā puse, bet par pircējiem es neesmu tik pārliecināts. Daži no tiem man šķiet ļoti šaubīgi.
— Un kas notiek, ja viņi šos parādus nenomaksā? Ja pircējs bankrotē un k|ūst maksātnespējīgs, tad taču es savu naudu zaudēju, vai ne?
Džounss atkal tā kā sapīka. «Āre, varbūt te ir tas āķis,» es nodomāju.
— Protams, parādu nemaksātāji rada zināmu risku, bet risks taču ir viemner. Pēdējos desmit gados mums nesamaksātās summas sasniedz tikai ceturtdaļprocentu no visa apgrozījuma. Pašlaik peļņa no apgrozījuma — ja neņem vērā nodokļus — ir apmēram pieci procenti, tātad gadā nedaudz pāri par piecpadsmit procentiem no visa kapitāla. Manuprāt, es jums piedāvāju ļoti ienesīgu pasākumu.
Arī man tā likās, taču, no otras puses, es zināju, ka runa ir par to pašu tēva firmu, kura viņam pēdējos mūža gados nebūt nebija tik ienesīga. Man netikās to pieminēt; dažbrīd Džounss iedveš man bailes. Tomēr saņēmu dūšu un teicu: — Tēvs šajā ienesīgajā pasākumā gandrīz bankrotēja.
— Līdzekļu apgrozījums jūsu tēva laikā noritēja pārāk lēni. Iepirktās preces reizēm nogulēja noliktavā ilgāk par gadu, un beigās viņš tik tikko spēja tās pārdot. Ne vienreiz vien viņš tās atdeva lētāk par iepirkšanas cenu. Tā peļņa gāja zudumā. — Pēkšņi Džounss piecēlās. — Labi, jūs to visu vēl varat apdomāt. Kad saņemsiet naudu, paziņojiet man. Tagad ejiet atpakaļ, ķerieties pie sava darba!
Es piecēlos un ātri izgāju ārā, jo jutu, ka pjepeši esmu Džounsam apnicis līdz kaklam. Nav šaubu, ka Džounss ir sekmīgs biznesmenis, turklāt viņš, varētu sacīt, necieš muļķus, tādēļ arī nevēlas zaudēt laiku, pļāpādams ar tādiem kā es Varbūt no viņa viedokļa es patiešām esmu muļķis. Katrā ziņā tieši tāds es jutos, iziedams pa viņa kabineta durvīm. Salīcis, sarāvies es ielavījos grāmatvedībā, kaut kā aizslīdēju līdz savam galdam un, galvu zemu noliecis, sāku rakstīt.
Protams, meitene tūliņ bija kājās un man klāt.
— Viņš taču jūs neatlaida, ko?
— Nē, nē! Nekā tamlīdzīga.
— Nu labi, ka tā, — atsaucās grāmatvedis. Ausis viņam tik plānas kā medību sunim.
— Ko tad viņš gribēja? — meitene noprasīja. Dažreiz viņa ir visai nekautrīga. — Jūs tur bijāt tik ilgi!
— Viņš gribēja tikai aprunāties, — es nevērīgi izmetu.
— Par kādu finansiālu problēmu.
Redzēju, ka viņa pārskaišas.
— Labi, varat nestāstīt, ja esat tik iedomīgs! — viņa atcirta.
— Un, ja viņš arī jūs atlaiž, man par to ne silts, ne auksts!
Mani viņas dusmu izvirdums nemaz nesatrauktu, ja nebijis grāmatveža; redzēju, ka viņš piepūtis vaigus un sakniebis lūpas, lai nesāktu ska]i smieties. Tomēr viņš savaldījās un neiz- dvesa ne skaņu, bet meitene, stāvēdama pret grāmatvedi ar muguru, ir nenojauta, ka kritusi apsmieklā. Muļķīgākais ir tas, ka es tik un tā viņai būtu visu izstāstījis. Tikai grāmatveža dēļ es to nedarīju, lai nebūtu jāatklāj viņam, ka esmu saņēmis mantojumu. Nolēmu aprunāties ar meiteni pusdienas pārtraukumā, bet tas rnan neizdevās. Viņa laikam aizgāja ēst uz dāmu istabu. Arī zupu man nepiedāvāja, lai gan ar šo zupas porciju es pēdējā laikā esmu sācis rēķināties. Gribu sacīt, ka neņemu vairs līdzi tik daudz sviestmaižu. Tā nu es paliku pusēdis, un visu pēcpusdienu man rūca vēders. Man vienmēr rūc vēders, ja nedabūju paēst laikus vai arī tik, cik vajag. Un zupa ir ļoti barojoša. Ja esi rēķinājies ar to, ka ēdīsi zupu, un to nedabū, kuņģī paliek tukšuma sajūta. Nezinu, vai meitene dzirdēja mana vēdera rūkoņu vai nedzirdēja, bet vēlāk viņai bija tāds izskats, it kā viņa gribētu lūgt piedošanu, un viņas atvadu sveiciens, vakarā šķiroties, skanēja pavisam draudzīgi.