Šovakar mēs abi ar meiteni atkal braukājām ar mašīnu un es atstāstīju viņai sarunu ar Džounsu. Meitene sacīja, ka jūtoties ļoti vainīga. Viņa domājusi, ka man ir noslēpumi, ko negribu viņai atklāt. Viņa neesot sapratusi, ka man ir noslēpumi tikai no grāmatveža.
Meitene uzskata, ka es nedrīkstu laist Džounsu klāt pie naudas. Neko es no tās vairs neredzēšot, ne kapitālu, ne procentus.
— Vēl jau paliek otra puse, — es teicu. — Viņš taču ierosināja, lai es iestājos firmā tikai ar divdesmit tūkstošiem. Otri divdesmit paliek man.
— Ne gads nepaies, kad tie jau būs viņa kabatā! Nesaprotu, kāpēc viņš pēkšņi kļuvis tev tik mīļš. Pietiek ar to, ka viņš desmit, piecpadsmit minūtes ar tevi daudz maz pieklājīgi paruna, un tu jau izkūsti viņa priekšā!
īstenībā biju sacījis meitenei vienīgi to, ka Džounss izlikās labvēlīgi noskaņots un piedāvāja man savu palīdzību. Un tas ir tiesa. Nevis bija, bet izlikās. Es taču neteicu, ka būtu sajūsmā par Džounsu un viņa palīdzību.
Meitenes sašutums mani uzjautrina. Džounss esot kļuvis man mīļš! Ja viņa zinātu … Līdz Džounsa dienai atlikusi nedēļa. Tomēr šķita, ka nav nekādas vajadzības atklāt viņai savu īsto noskaņojumu.
— Varbūt viņš nemaz nav tik slikts cilvēks. Man palika tāds iespaids, ka viņš tiešām grib palīdzēt, — es atbildēju medaini sirsnīgā balsī. — Varbūt viņš domā, ka pēc tēva nāves man un mammai tika nodarīts pāri. Tagad viņam radusies izdevība man atlīdzināt.
— Jā, viņam radusies izdevība! Tas ir tieši īstais izteiciens. Tu uzmanies, neļauj sev atņemt ne pensa!
Protams, es to neļaušu. Viņš to nemaz nepaspēs.
Džounsa dienas priekšvakars. Tuvojas pusnakts. Man viss jau sagatavots. Rīt ap_ šādu laiku Džounsam jābūt mirušam.
Šķiet, ka tas īstenībā būs ļoti vienkārši. Es ieiešu Džounsa kabineta un ieraudzīšu viņu pie rakstāmgalda, ieraudzīšu, kā viņš skaita naudu, cenzdamies mani pieķert, pārliecinādamies, vai neesmu kādu mazumiņu ievilcis nāsīs, cerēdams, ka tā ir noticis… Es izlikšos, ka esmu nācis aprunāties par naudas ieguldīšanu, bet roka man būs stienis, ar kuru viņš nogalināja Sokrātu. «Nez kādēļ viņam tas stienis rokā,» domās Džounss.
Un tagad patiešām jau iestājusies Džounsa diena. Krēslā sēdēdams, laikam biju mazliet iesnaudies; nervi man tik saspringti, nemaz neticēju, ka varēšu aizmigt. Būs vien jāiet augšā. Taču zinu — apgūlies gultā, nogrozīšos bez miega līdz pašam rītam. Tomēr jānovelk drēbes un nedaudz jāatlaižas. Rītvakar, pareizāk sakot, šovakar, man jābūt spirgtam, lai paveiktu nodomāto.
Tas izdarīts. Ak Dievs!
Gulēt tikpat nevarēšu. Mēģināšu to visu uzrakstīt. Varbūt tad pāries drebuļi…
Sākšu uzreiz no … Sākšu uzreiz … Gribu sākt ar to, ka …
Ja varētu iedzert kādu glāzi viskija … Stāsta, ka tad … Mums bija vesela pudele, bet es to pārdevu, pat ne reizi nepamēģināju … Tolaik nebija naudas …
Jocīgi, ka nav žurku, atstāju visas tur.
Es vienmēr biju domājis, ka mamma savā skapī kaut ko slēpj. Laime, ka atcerējos. Pudelīte gan maza un tās dibenā bija atlikuši tikai pāris malki, bet tie man lieti noderēja.
Visvairāk es lauzīju galvu par mašīnu. Domāju — ja tā stāvēs ārpusē pie kantora durvīm, to var ievērot. Vakaros šis rajons ir patukšs, cilvēki nemaz nestaigā un arī mašīnas tikpat kā neredz; kāds policists, garām iedams, varētu pierakstīt manas mašīnas numuru — tāpat vien, katram gadījumam. Protams, par Džounsa mašīnu es pat nebiju iedomājies. Kad to ieraudzīju, man piepeši radās spoža ideja — varētu sacīt, tas bija radošas iedvesmas mirklis. Pataustīju visas durvis — un vienas patiešām bija vaļā. Lieliski! Es gluži vienkārši liku visām žurkām pārvietoties uz Džounsa mašīnu un pats ar savējo aizbraucu prom, atstāju to netālu parkā. Pēc tam kājām atnacu atpakaļ, izlaidu žurkas no mašīnas, un mēs devāmies iekšā kantorī. Visu šo laiku ceļā nesastapu nevienu dzīvu dvēseli. Džounss, jādomā, neko nedzirdēja — ne durvju atvēršanos, ne
aizvēršanos. Viņa kabinetā dega gaisma. Viegliem soļiem es aizlavījos pa gaiteni, lai paņemtu stieni. Tas allaž stāv kaktā aiz elektrības skaitītāja, kāpēc — nezinu. Džounss joprojām neko nevarēja dzirdēt.
Un tad es pēkšņi atrāvu vaļā viņa kabineta durvis. Viņš pacēla galvu. Nelikās nemaz pārsteigts, lai gan varēja būt. Viss tēva lielais galds Džounsa priekšā bija pilns ar naudu — glītām monētu kaudzītēm, banknošu paciņām … tās palika tur. Es neko neņēmu. Uz tām varēja būt asinis.
Es stāvēju un skatījos uz viņu, stieni sažņaudzis paceltā rokā. Gluži, kā Mozus.
— Labvakar! — Džounss mani uzrunāja. — Ko jūs gribējāt? —i Šķiet, viņš bija noturējis mani par piedzērušu.
— Gribēju jautāt, ko lai daru ar naudu. Tā pienākusi. — Tas ir taisnība. Šorīt banka man izmaksāja pirmo summu no jaunā rēķina.
— Varbūt atstāsim šo jautājumu uz rītdienu? Es šobrīd esmu aizņemts, — viņš teica.
— Es gribēju aprunāties ar jums divatā. Rīt te būs daudz cilvēku. — Ienākdams biju atstājis durvis pavērtas, un, kamēr runājām, žurkas man gar kājām cita aiz citas lēca iekšā istabā.
— Vai tas tik svarīgi? — Džounss vaicāja.
— Man tas ir ļoti svarīgi, — es atbildēju. — Gribu parunāt ar jums divatā. — Turklāt es nekādi nevarēju apspiest smaidu; Džounss taču nemaz nenojauta, kāpēc man vajadzīgs runāt ar viņu divatā. — Esmu nācis jums atriebties, — es paskaidroju.
— Atriebties? Par ko tad? — Pēc balss intonācijas likās, ka viņš ir aizkaitināts, varbūt mazliet satrūcies.
— Par Sokrātu.
— Pie velna, kas par Sokrātu? — Protams, viņš to nezināja, taču satrūcies bija gan. — Sokrāts dzīvoja senos laikos. Viņš bija liels gudrinieks, vai ne? — (Ar dzērājiem pa labam.)
— Viņam lika dzert indi.
Tajā brīdī Džounss paraudzījās lejup. —Ak Dievs! Žurkas! — viņš iesaucās.
— Jā, — es apstiprināju. — Tās ir žurkas. Daudz žurku. Nevis viena pati. Skatieties uzmanīgi! Žurkas! — Es paceļu pret viņu stieni un taisīju ar to izklupienus kā paukotājs.
Džounss lūkojās manī nenovērsdamies; piepeši viņa seja parādījās tāda kā atskārsme. — Vai jūs gadījumā neesat žurk- cilvēks? — viņš apvaicājās.
Es skaļi iesmējos.
— Jā gan! Es esmu žurkcilvēks! Jūs taču viņam neticējāt, vai ne? — es kliedzu. — Bet es vienmēr esmu bijis žurkcilvēks! No paša sākuma! Un Sokrāts bija žurka, bet jūs viņu nogalinājāt — lūk, ar šo stieni.
Džounss tā kā nosmīkņāja.
— Ak tas bija Sokrāts! Skaisti, nu vismaz es to zinu.