— Jā, ļoti skaisti, — es ironiski atteicu. — Un tas bija ļoti skaisti, kā jūs viņu nobakstijāt līdz nāvei ar šo stieni. Starp citu, viņš bija mans draugs. Labākais draugs manā mūžā … Vienīgais draugs, jo manu suni noindēja . . .
Es runāju ironiski, taču pats biju briesmīgi uzbudināts. Viss gadiem krātais rūgtums, viss naids, ko jutu pret šo cilvēku, bija uzmutuļojis un lauzās uz āru. Iebikstīju viņam vienreiz ar stieni. Tas nebija stiprs dūriens, taču laikam sāpīgs. Tādam tam arī bija jābūt. Džounss izdvesa savādu skaņu, tā kā suniski ieķiukstējās. Viņš gribēja piecelties no krēsla, bet nevarēja, krēsla kājas laikam bija aizķērušās paklājā. Viņa ķiukstiens nevis izraisīja manī līdzjūtību, bet vēl vairāk atbrivoja uzkrājušos niknumu. Atcerējos Sokrātu un kā Džounss bija bikstījis viņu ar stieni. Tagad bikstītājs pats bija manā varā. No krēsla ārā viņš netika: ikreiz, kad viņš paliecās sānis, es uzcienāju viņu ar zibenīgu paukotāja dūrienu. Protams, drēbes viņu pasargāja. Es nevarēju izdurt tām cauri līdz miesai, bet durt sejā vai kaklā neieprātojos. Aiz uzbudinājuma un piepūles es smagi elsoju. Darbs nebija no vieglajiem.
Pa tam lāgam nemaz nebiju ievērojis, kā Džounsa labā roka ieslīdējusi kabatā. Pēkšņi atskanēja skaļš blīkšķis un paplaik- snīgās uguns; pareizāk sakot, laikam bija otrādi. Man aizmugurē nošķindēja stikli. Satrūcies atkāpos. Dusmu karstums man uzreiz noplaka. Kļuva baigi. Sapratu, kas te notiek. Džounss bija ņēmis vērā policijas ieteikumu, ko sludināja visas avīzes, — proti, ka ikvienam, kam darīšana ar lielām naudas summām, jānēsā revolveris. Tikai tā laikam bija kaut kāda automātiskā pistole, ko viņš patlaban vilka ārā no kabatas. Šaudams caur kabatu, viņš kļūdījies, bet, tiklīdz varēs kārtīgi notēmēt, nošaus mani kā likts … Es biju stīvs no bailēm. Neapjēgdams, ko lai daru, pakāpos soli atpakaļ. Redzēju pistoli ceļamies augšup. Spuldzes gaismā tās stobrs zilgani spīguļoja. Džounsam drebēja roka.
— Metiet to cauruli zemē! — viņš pavēlēja.
Tas tika izteikts nervozā, trīsošā balsī, taču es paklausīju. Sajutu savu mēli aplaizām lūpas. Tās bija sāļas.
— Rokas augšā!
Manas rokas pacēlās. Visu laiku nespēju novērst skatienu no zilganā stobra gala. Tas mani it kā hipnotizēja.
— Pagriezieties ar seju pret…
Es jau taisījos pagriezties, kad pēkšņi — blaukt! krākt!
Uz Džounsa rokas bija parādījies kaut kas brūns. Pistole atkal bija izšāvusi un lode ieurbusies durvju panelī man pa labi.
Nākamajā mirklī pistole nokrita uz paklāja un Džounss pielēca kājās.
— Velns parāvis! — Viņš sapurināja roku, un Bens nokrita. Taču citas žurkas jau bija viņam uz muguras un pleciem. Gan ar vienu, gan ar otru roku viņš grūda tās nost no skausta. No labās pilēja asinis, atstādamas uz uzvalka sarkanas svītras.
Ticis apkārt ap galdu, Džounss grīļīgā gaitā nāca uz durvīm; es, raudzīdamies uz viņu, atkāpos gaitenī. Viņš izskatījās atbaidošs. Es apstājos pusceļā starp Džounsa kabineta durvīm un ārdurvīm. Biju nedaudz nomierinājies un novērtējis radušos stāvokli. Šķita, ka Džounss gribēs tikt ārā uz ielas — tādā gadījumā man vajadzētu viņu aizturēt. Nekādu naidu pret Džounsu vairs nejutu, nedz arī vajadzību viņu nogalināt. Likās, ka nu jau Sokrāts ir pietiekami atriebts. Nu jau man gandrīz gribējās aizstāvēt cilvēku pret žurku uzbrukumu.
Izgrīļojies ārā pa kabineta durvīm, Džounss ieraudzīja mani. Viņa sejā parādījās šausmu un pretīguma izteiksme. Laikam gan, mani atkal ieraugot, viņam sametās nelabi. Viņš pagriezās un devās pa gaiteni uz otrām, sētas puses durvīm. Trīs vai četras žurkas bija pieķērušās viņam pie muguras; svārkus tās jau bija saplosījušas, caur drēbes lēveriem redzēju spīdam kreklu. Zināju, ka pēc mirkļa tās iecirtīs zobus viņam miesā.
Džounss sāka steberēt ātrāk; īsti paskriet viņš laikam nespēja. Un tad es ieraudzīju, ka ceļu uz izeju viņam aizšķērso vēl viens žurku bars. Tās nāca ārā kaut kur no pagraba durvju apakšas. Manas tās nevarēja būt, tik daudz žurku es nemaz nebiju atvedis līdzi. Arī Džounss tās ieraudzīja. Viņš pagriezās pa labi un metās uz kāpnēm, kuras ved augšup noliktavās. Ar lēcienu pārvarējis vairākus pakāpienus uzreiz, viņš apstājās, norāva svārkus un nosvieda tos lejā, kāpņu pakājē, kur jau pulcējās žurkas. Tad pieliecās, lai notrauktu žurkas no biksēm; to bija divas vai trīs, kādu brīdi viņš tās nikni spārdīja un laikam beidzot nosita. Pēc tam viņš sāka ceļu augšup. Krekls viņam bija saplosīts un mugura vienās asinīs.
Varbūt viņš bija izdomājis kādu veidu, kā glābties. Viņš nedrīkstēja man izsprukt. Tomēr viņam bija vairākas iespējas. Viņš varēja atvērt kādu otrā stāva logu un saukt pēc palīdzības. Varbūt viņu kāds dzirdētu, varbūt nedzirdetiu Vakaros šis rajons ir gandrīz pilnīgi tukšs, tikai retumis jela parādās kāds vēlīns gājējs — kantorists, kas palicis strādāt pēc darba laika beigām, vai policists apgaitā. Un ko šis cilvēks viens pats varētu līdzēt? Izsaukt ugunsdzēsējus? Džounsu tas neglābtu — žurkas ierastos pirmās. Bet man tas kļūtu liktenīgi. Kliegdams pēc pālīdzības, Džounss varētu nosaukt manu vardu, paziņot, ka žurkcilvēks esmu es.
Tas viss izšāvās man caur smadzenēm dažās sekundēs. Bena žurku karaspēks jau bija izk|uvis no Džounsa kabineta un vēlās pa gaiteni šurp. — Ātrāk! Ātrāk! — es kliedzu. — Sekot man! — Devos uz kāpnēm, uzmanīdamies, lai neuzkāptu virsū žurkām, kuras Džounss bija nokratījis. Divas bija pagalam, trešā pīkstēdama locījās uz apakšējā pakāpiena. Pārkāpu tai pāri un metos augšup, lēkdams pār trim pakāpieniem uzreiz.
Sasniedzis pirmo noliktavas telpu, es ieraudzīju Džounsu — viņš atradās par vienu kāpņu posmu augstāk. Ceļā viņš visur ieslēdza apgaismojumu. Kad nonācu otrajā noliktavā, kas atrodas virs pirmās, Džounss vēl arvien bija par vienu kāpņu posmu man priekšā, atstatums likās pat nedaudz palielinājies. Džounss tomēr spēja kustēties veiklāk, nekā man bija šķitis. Sasniedzis trešo noliktavu, es izdzirdēju viņa soļus — ne vairs uz kāpnēm, bet ceturtajā noliktavā man virs galvas. Ceturtā ir pēdējā, tai nav logu, kas izietu uz ielu. Ugunsdzēsēju kāpnītes? Pa tām viņš nokļūtu vienīgi pagalmā, un tur viņu sagaidītu žurkas. Dzirdēju viņu velkam pa grīdu kaut kādu smagumu. Ticis augšā, ieraudzīju, ka Džounss atvilcis pieslienamās kāpnes un cenšas atbalstīt tās pret šķērsbaļķi blakus vienai no griestu lūkām. Tas viņam nudien varēja būt vislabākais glābiņš. Viņš varēja aizskriet prom pa jumtiem, varbūt pat atrast kādu citu vaļēju lūku, nokļūt citā mājā un no turienes — ārā.
Kaut gan, skriedams augšup, biju stipri aizelsies, galva man darbojās ļoti skaidri. Zināju, ka ielaisties kautiņā ar Džounsu nedrīkstu. Ja viņš mani kaut kā ievainotu — piemēram, uzsistu man zilu aci, es būtu tikpat kā iezīmēts. Otrā rītā, kad šis notikums kļūtu zināms, kāds noteikti uzrādītu mani policijai. Gan jau policija visu noskaidrotu. Taču es negribēju, lai uz mani kristu pat vismazākās aizdomas.
Tā nu es brītiņu vilcinājos. Noskatījos, kā Džounss uzslien kāpnes un sāk rāpties augšup. Viņš atradās ar muguru pret mani. Sāku lavīties uz viņa pusi, taču viņš sadzirdēja.
— Nenāc klāt! Vai arī es speršu pa ģīmi! — viņš iekliedzās.
Es satvēru kāpņu apakšgalu, bet viņš parāpās zemāk, spēra
un gandrīz trāpīja. Es atkāpos. Džounss atkal uzrāpās augšā un sāka raustīt lūkas rokturi. Šķiet, ka lūka bija iesprūdusi. Varēju dzirdēt viņa smago elpu. Es vēlreiz pieskrēju klāt un sāku riņķot ap kāpnītēm, turēdamies drošā atstatumā no Džounsa kājām. Mani ieraudzījis, viņš atkal parāpās lejup. Varbūt viņš gribēja vispirms pieveikt mani un tad ķerties pie lūkas. Es vēlreiz atkāpos.