— Žurkas tūliņ būs šeit, — es teicu. — Tās jau ir trešajā stāvā. — īstenībā es nezināju, kur tās ir.
Mirkli vilcinājies, Džounss uzrāpās atpakaļ, lai atkal cīnītos ar lūku. Šoreiz viņam veicās labāk. Viņš dabūja to vaļā un nedaudz pacēla uz augšu.
Es pieskrēju klāt. Jādomā, ka Džounss to redzēja vai vismaz dzirdēja, taču nepievērsa tam uzmanību. Neriskēju kāpnītes satvert, labi zinādams, ka nākamajā mirklī saņemšu spērienu pa galvu, tādēļ tikai spēcīgi iespēru pa vienu balstu un atlēcu atpakaļ. Kāpnes paslīdēja nedaudz sāņus. Džounss sagrīļojās un abām rokām pieķērās pie šķērsbaļķa; lūka ar blīkšķi aizkrita. Es paskrējos un iespēru vēlreiz. Kāpnes sāka slīdēt. Džounsam bija jāturas, viņš vairs nevarēja man spert. Tad es sagrābu kāpņu apakšgalu un parāvu, pats tūdaļ veikli palēkdams atpakaļ. Augšgals noslīdēja no griestu šķērsbaļķa, pret kuru bija atbalstīts, un kāpnes kopā ar Džounsu dārdēdamas nogāzās.
Stāvēju un gaidīju, kas notiks. Ja Džounss dzītos man pakaļ, es skrietu pa kāpnēm lejup, līdz satiktu žurkas. Taču Džounss uzreiz nepiecēlās. Labu brīdi tikai gulēja un vaidēja. Tad mēģināja celties — vispirms atbalstījās uz vienas rokas, ar īsu kliedzienu atkrita atpakaļ un atkal brītiņu nekustīgi gulēja. Tad cēlās vēlreiz. Nu viņam izdevās uzslieties kājās. Viņš stāvēja līgodamies un raudzījās manī.
— Vai jau nepietiks? — viņš vaicāja. — Ko ļaunu es jums esmu nodarījis?
— Nepietiks. Ja palaidīšu jūs vaļā, jūs mani nodosiet policijai. Mani ieliks cietumā.
— Varu jums apsolīt, ka nevienam to nestāstīšu.
— Savu solījumu jūs neturēsiet. Jūs jau agrāk esat lauzis solījumus. Jūs uzskatīsiet, ka solījums dots piespiedu kārtā, lai paglābtos no ārprātīgā, tādēļ tas neskaitās. -»
— Es nevienam nestāstīšu, goda vārds!
Taču es zināju, ka viņš stāstīs. Kurš gan viņa vieta to nedarītu?
Tad es izdzirdēju klusu, vieglu troksni, ko labi pazinu, — pa kāpnēm tuvojās žurku bars. Paraudzījos lejup. Tur jau tās nāca — vesela žurku kolonna, pa piecām, sešām uz katra pakāpiena. Tās jau bija sasniegušas trešā stāva kāpņu laukumiņu.
— Kas tur nāk? — Džounss iekliedzās.
Man bija viņa žēl, taču nevarēju nociesties nepajokojis. — Mūsu draudzenes, — es atbildēju.
— Ak Dievs! Vai tās jau šeit?
— Tūliņ būs.
— Laidiet mani vaļā, lūdzu, lūdzu! Jūs taču esat cilvēks… Es vienmēr esmu jums darījis tikai labu. Es jūs turēju, maksāju jums algu …
— Nē.
— Apžēlojieties!
— Nē.
1:53
Tad Džounss mēģināja vēlreiz uzsliet kāpnes. Es skatījos, kā viņš nopūlas. Ar vienu roku tas nebija izdarāms. Pakāpos sāņus, lai nestāvētu žurkām ceļā. — Plēst! — es klusi pavēlēju. Tas nudien bija vienīgais atrisinājums. Džounss vēl arvien noliecies grābstījās ap kāpnēm — un tad pirmā žurka uzlēca viņām uz muguras. Viņš izslējās cerībā to nokratīt.
Es pagriezos un sāku uzmanīgi kāpt lejup. Man vairs negribējās skatīties. Kāpu ļoti lēni, jo zem kājām ņudzēja žurkas — nebeidzams žurku bars, kas lēca augšup pa pakāpieniem.
Nezinu, cik ilgs-laiks pagāja, līdz sasniedzu apakšējo noliktavu. Džounss tikmēr jau kliedza īsti skaļi. Katrā noliktavu stāvā ir lūkas, pa kurām laiž lejup preču saiņus. Es nostājos pie vienas no tām, paredzēdams, kas notiks.
Augšstāvā atskanēja soļu troksnis, tad vēl spalgāks kliedziens. Džounss bija izlēcis ārā. Tikai mirkli redzēju viņu pazibam garām; krizdams viņš visu laiku kliedza. Šķiet, ka viņš krita kopā ar visām žurkām, kas viņam bija pieķērušās. Viņa augumam nobūkšķot pret pagalma akmeņiem, kliedziens pārtrūka gluži kā pārcirsts ar nazi.
Es ieslēdzu starmeti, kas apgaismo platformu, un paraudzījos lejup. Pagalms bija pilns ar žurkām. Džounss krizdams iaikain bija daudzas nositis. Pirmo reizi pa visiem šiem laikiem man tās uzdzina vieglus drebuļus. Kāpēc to te tik daudz?
2urkas, kuras bija Džounsam tuvāk, uz brīdi sastinga. Viņa pēkšņā ierašanās bija tās gaužām pārsteigusi. Tālākās skraidelēja tāpat kā iepriekš. Piepeši viss žurku bars bija Džounsam apkārt un virsū. Tumšajā murskulī viņu vairs nevarēja saskatīt. 2urkas viņu plēsa. Taču viņš vēl nebija miris. Viņš kustējās. Skaidri redzēju, ka vienu mirkli viņš pat it kā mēģināja pieslieties sēdus.
Pēc tam es vairs neskatījos. Gribēju ātrāk tikt prom. Nokāpu lejā kantorī. Likās, ka žurku tur vairs nav, ja neņem vērā dažas beigtās, kas gulēja kāpņu galā. Man gribējās drīzāk tikt mājās. Tomēr Benu es nebiju aizmirsis — ne Benu, ne arī pārējās, ko biju atvedis līdzi. Ja es viņas pasauktu, vai viņas nāktu vai arī būtu pārāk aizrāvušās ar Džounsa plosišanu? Vispirms es tās iedabūtu Džounsa mašīnā. Tad atbrauktu ar savējo un liktu žurkām pāriet no vienas mašīnas otrā. Taču, ja manas žurkas būs paklausīgas un atskries šurp, vai kopā ar tām neatskries arī citas? Ko gan es darīšu, ja tās visas sagribēs doties pie manis?
Un tad es iedomājos: kam man tās vispār vajadzīgas? Nākamajā mirklī jau biju izlēmis. Neņemšu līdzi nevienu. Tik un tā viņas man jau apriebušās līdz kaklam. Iziešu pa kantora durvīm, sēdīšos savā mašīnā un braukšu mājās — un beidzot būšu ticis no viņām visām vaļā. Pašas saviem spēkiem viņas nerr\ūžam nenokļūs atpakaļ. No kantora līdz manai mājai ir piecas jūdzes.
Sī doma mani tā iejūsmoja, ka es jau biju gatavs skriet ārā pa durvīm — bet tad atcerējos, ka jāaizslēdz telpas. Agrāk tā būtu bijusi diezgan gara procedūra, taču pēdējos gados tas vairs nav tik sarežģīti. Pietiek aizslēgt seifus, izslēgt kabinetos gaismu un izejot kārtīgi aizcirst ārdurvis. No seifiem bija vaļā tikai viens. Tas, kurā glabājas nauda. Piegājis pie tā, es iedomājos naudas paciņas, kas atradās uz Džounsa rakstāmgalda. Likās dīvaini slēgt seifu ciet, ja tas viss paliek ārpusē. Piepeši es sapratu, ka seifs man nav jāaizslēdz, jo manis šeit vispār it kā nemaz nav. Tādēļ atstāju seifu vaļā. Tomēr aiz ieraduma piegāju pie elektrības sadales dēļa un visā kantorī izslēdzu elektrību. Tikai otrreiz nonācis pie ārdurvīm, apjēdzu, ka gaisma jāatstāj degam. Nudien biju kā transā, bet tad piespiedu sevi saņemties un domāt sakarīgi. Telpas vajadzēja atstāt tādā izskatā, it kā neviens cits te šonakt nebūtu uzturējies, tikai Džounss un žurkas. Tādēļ gāju vien atpakaļ un ieslēdzu elektrību. Lai uz Džounsa kabineta durvju rokturiem nepaliktu manu pirkstu nospiedumi, noberzu tos ar kabatlakatu. Sameklējis garo metāla cauruli, ieslēju to atpakaļ kaktā. Noslaucīju arī sadales dēļa galveno slēdzi, kam biju pieskāries, izslēdzot un ieslēdzot elektrību. Seifu neslaucīju. Manu pirkstu nospiedumi uz tā drīkstēja būt, jo biju to aizticis dienā, darba laikā. Tas pat varēja likties dīvaini, ja uz tā vispār nebūtu pirkstu nospiedumu.
Mirkli pastāvēju, likdams sev visu ar vēsu prātu apdomāt. Nekas cits te vairs nebija darāms. Vēlreiz piegāju pie ārdurvīm un uz brīdi aizturēju elpu, lai ieklausītos. Soļi nekur neskanēja. Piesardzīgi pavēru durvis un, paskatījies uz visām pusēm, izslīdēju ārā. Visapkārt — neviena. Aizgāju uz parku, sameklēju savu mašīnu un pārbraucu mājās. Dīvaini — tikai tad, kad jau biju savā mājā, drošībā, mani sagrāba drebuļi.