Kā mēdz teikt — laiks visu dziedē! Ne diennakts vēl nav pagājusi kopš notikušā, bet es jau atkal jūtos kā cilvēks. Vakar, kad' uzkāpu guļamistabā, man sametās nelabi. Tomēr, lai cik savādi, šis nelabums man nāca par svētību. Novērsa domas… Ak Dievs, tikai ne to! Ja neuzmanīšos, dabūšu atkal laist pār lūpu. Jācenšas aizmirst. Aizmirst, ka man bijusi darīšana ar jelkādām žurkām.
Visgrūtāko bridi piedzīvoju, ieiedams kantorī. Šodien ir sestdiena, un sestdienās mūsu meičas nestrādā. Mana laime! Sievietes ievēro daudz vairāk nekā vīrieši. Es vēl arvien jutos kā gaļas mašīnā samalts, bet nedrīkstēju to izrādīt. Man bija jāierodas darbavietā gluži tā, it kā par notikušo es neko nezinātu.
Rita avīzi es parasti neperku; mūsu firma vienu abonē, un pusdienas pārtraukumā es to izlasu. Taču šīrīta virsrakstus es jau biju redzejis, braukdams autobusā.
ŽURKAS APĒD CILVĒKU
un
CILVEKEDAJAS ŽURKAS
Es baidījos, ka mana sejas izteiksme darbabiedriem liksies dīvaina un viņi domas — kādēļ tā, ja jau es neko nezinu? Taču man piemīt ievērojamas savaldīšanās spējas; ar gribasspēku piespiedu sevi izlikties mierīgam un bezrūpīgam. Taisnību sakot, visi bija pārāk satraukti, lai pievērstu man īpašu uzmanību, un, tiklīdz man bija pastāstīts, kas noticis, es drīkstēju kaut vai apvemties. Tas būtu bijis gluži normāli.
Izrādās, ka no Džounsa tik vien bija palicis pāri kā galvaskauss. Apgrauzts pa tīro, ja neņem vērā ādas strēmeli ar matu šķipsniņu, kas vēl karājusies pie paura. To man pastāstīja grāmatvedis. Misis Džounsa, nesagaidījusi vīru mājās, pieteikusi viņa pazušanu policijā, un policisti izcēluši grāmatvedi no gultas, lai viņš atslēgtu kantora durvis. Jocīgi, ka palikuši tieši mati. To viņam bija vismazāk. Policistiem ierodoties, žurkas laikam vēl bijušas pagalmā, bet tūliņ aizbēgušas, nemēģinādamas uzbrukt. Varētu domāt, ka šim pasākumam Bens bija izstrādājis pats savu kaujas plānu. Visās kritušās cīnītājas bijušas aizvāktas prom. Pat Džounsa asinis visur uzlaizītas. Vienīgi tur ne, kur pie galvaskausa vēl karājusies tā ādas strēmele ar matiem. Man nekas tāds ne prātā nebija nācis. Biju vēlējies tikai to, lai žurkas Džounsu nogalina, neko vairāk. Protams, labi vien ir. Zurkcilvēku šoreiz neviens nepiemin.
Pirmdiena. Skuķes bija ieradušās visas līdz pēdējai. Taisni brīnums. Laikam nespēja vien sagaidīt, kad varēs šo sensāciju savā starpā pārrunāt. Vāvuļoja visu dienu. Ap mājāsiešanas laiku sacēlās mērena panika. Neviens negribēja palikt kantorī pēdējais. Beidzot gluži neviļus iznāca, ka pēdējais paliku es. Izgājis ārā, ieraudzīju, ka visi stāv pie durvīm, mani gaidīdami. Meitene sacīja, ka es esot ļoti drosmīgs. Vēl viņa teica, ka, ja firma nepārvietošot kantori uz citām telpām, visas sievietes iešot prom no darba. Vakaros šeit noteikti neviens vairs nestrādās. Jādomā, ne tikai mūsu kantorī, bet arī visos pārējos.
Kā mūsu firmai tagad klāsies bez Džounsa, nudien nezinu. Droši vien kāds gribēs viņa iesākto turpināt. Dīvaini — tagad man tīri vai žēl, ka viņa vairs nav starp dzīvajiem. Man viņa tā kā pietrūkst. īstenībā es jau nemaz negribēju viņu tieši nogalināt. Taču man nebija citas izejas. Vai tad bija?
Diez kur tagad Bens. Laikam ceļo uz mājām. Tas bus garš ceļojums. Ceru, ka viņš nenonāks galā.
Iepriekšējo nakti aizvadīju vienos vienīgos murgos. Rādījās gan Džounss, gan Bens …
Tagad, visu apdomājot, dusmas pašam uz sevi: ja es būtu jau sākumā noslīcinājis žurku māti ar visu ģimeni, kā mamma vēlējās, tad nu varētu baudīt jauniegūto bagātību, ne par ko nelauzīdams galvu. Mammai bija taisnība. Toties tagad es izdarīšu līdz galam to, ko neizdarīju toreiz.
Pieaugušie tēviņi ir projām — es viņus visus aizvedu, kad gājām uzbrukuma Džounsam, tāpat arī pieaugušās mātītes (vienīgi tās ne, kuras taisījās tūliņ apbērnoties vai jau bija apbērnojušās) un pusaugu žurkulēni. Pagrabā palikušas tikai kādas piecas vai sešas mātes ar bērniem un vēl trīs, kuras šonedēļ dzemdēs. Sestdien pēcpusdienā tikšu no viņam visām vaļā. Pašlaik apdomāju rīcības plānu. Šķiet, ka tas nebūs sarežģīti.
Drīz sāksies lielākās žurku medības pasaules vēsturē. Valdība nodibinājusi jaunu — Grauzēju Apkarošanas departamentu, un tā darbības lauks būs pirmkārt mūsu pilsēta. Iesākumam visur izlīmēti skaidrojoši plakāti- un uzsaukumi. Kopš Džounsa nāves vēl nav aizritējusi pat nedēļa, tā ka man jāatzīst — viņi darbojas ātri. «Slavējama operativitāte», kā par to izsakās laikraksti. Protams, bija arī pats pēdējais laiks, lai valdība sāktu kustēties. Daži sakosti bērneļi trūcīgo rajonos^ — nu, liela muiža, toties veiksmīgs tirgotājs, ko žurkas nonāvējušās paša noliktavu pagalmā, — tas ir pavisam kas cits. Notikums, kas satriec sabiedrību līdz sirds dziļumiem. Skaidrs, ka operācijai «Žurka» (tā šis pasākums nodēvēts) jāsākas mūsu pilsēta.
Cilvēkiem patīk spēlēt karu.
Meitene padzirdējusi, ka operācjja sākšoties tieši pie mums — mūsu kantorī un pārējās telpās. Ēkai noslēgšot visas izejas un tad laidīšot iekšā gāzi. Tam jānotiek nākamsestdien. Tajā pašā laikā arī es piedalīšos tautas svētajā žurku iznīdēšanas karā. Savās mājās, dziļā slepenībā; es būšu slepenā dienesta aģents. Darīšu savu kluso, neredzamo darbu, par ko nesaņem ordeņus.
Biju domājis, ka nāksies pirkt stiepļu pinumu; par laimi, atcerējos, ka mājas priekšā, dzīvžogā, tas vēl nedaudz saglabājies. Tēva laikos žogs bija visapkārt, lai suņi netiktu iekšā. Manas agrākās rūpes tagad atmaksājas. Pa šiem gadiem esmu uztaisījis daudzus žurku namiņus, lai katrai mātītei, kas apbēr- nojusies, būtu atsevišķs miteklis. Namiņi ir viegli paceļami un pārnēsājami. Nu man vajadzēs tikai aizklāt tiem priekšu ar stiepju pinumu, vienu stūri atstājot vaļā, lai žurkas varētu skraidelēt iekšā un ārā. To es varu izdarīt, mātītes īpaši nesatraukdams. Viņas ir pieradušas, ka es darbojos ap namiņiem.
Šorīt apbērējām Džounsa galvaskausu. Es piedalījos ceremonijā līdz ar visiem citiem. Zārks bija parasta lieluma, it kā tajā būtu ievietots viss Džounss, ne tikai galvaskauss ar ādas strēmeli un matu šķipsnu.
Pēc tam misis Džounsa ielūdza vecāko tirdzniecības aģentu un grāmatvedi pie sevis. Mani, protams, neaicināja. Taisni jāsmejas! Ja viņi zinātu, cik svarīga loma man bijusi visā šajā notikumā! Ja nebūtu manis, nebūtu arī nekādu bēru. Iespējams, ka misis Džounsa jūt pret mani kaut kādas antipātijas. Cik nesaprātīgi no viņas puses! Un cik pareizi!
Sestdiena. Meitenei gribējās, lai pavizinu viņu ar mašīnu. Arī man to būtu gribējies, taču pienākums — pirmajā vietā. Pateicu viņai, ka man ir neatliekami darbi dārzā. «Un ko tu darīsi svētdien?» To viņa nejautāja, šis jautājums bija rakstīts viņai sejā. Taču es neko vairāk nepaskaidroju. Galu galā nebiju viņai melojis. Ja gribi kādu piemānīt, vislabākais ir — cik vien iespējams, turēties pie patiesības. Meitene gan ir nedaudz sapūtusies, bet tādēļ vien mani nepametīs. Kad būsim precējušies, viņai būs pietiekami daudz izdevību man atriebties. Un to viņa darīs, ja var ticēt tam, ko stāsta par laulības dzīvi.
Pusdienlaikā krietni ieturējos. Tagad es sestdienās un svētdienās kārtīgi paēdu. Galu gala visu nedēļu man jāpārtiek no sviestmaizēm, un tas nav veselīgi. Izsutināju gaļu kopā ar kartupeļiem un dārzeņiem. Man ir spiediena katliņš, ar to varu visu ātri pagatavot. Saldajam biju nopircis rīsu sacepumu; pārlēju to ar pienu, uzbēru labi daudz cukura un apēdu nesteigdamies, ar baudu. Fizisku darbu tūliņ pēc maltītes nevaru strādāt^ tad man vienmēr sāk sāpēt galva. Tāpēc atlaidos šūpuļkrēsla un palasīju grāmatu, un tikai pēc tam nomazgāju traukus. Tad es pārģērbos un devos ārā.