Biju nolēmis tās aprakt ļoti dziļi. Ej nu sazini, kas meitenei iešausies prātā, kad būsim apprecējušies, kādus dārza darbus viņa izgudros; negribu, lai, tur rakņādamās, viņa uzdurtos žurku kapsētai. Viņa varētu izbrīnīties, kā tāda radusies. Man nav ne mazākā priekšstata par to, cik ilgs laiks paies, kamēr žurkas satrūdēs. Tāpēc biju noņēmies aprakt tās krietni dziļi, tādā dziļumā, līdz kuram ne dārznieks, ne meitene nemūžam neaizraktos. Izracis apmēram divu pēdu dziļuma iedobi, es uzdūros rupjas grants slānim; tas bija tik blīvs, ka knapi varēju iecirst lāpstu. Beidzot dabūju iet pēc laužņa. Kad tiku cauri grantij, sākās mālzemes slānis ar lieliem akmeņiem. Nudien
būtu atteicies no šīm mocībām un mēģinājis rakt citā vietā, taču zināju, ka citur var būt tas pats. Tā nu es sūri grūti nostrādājos līdz pašam vakaram; metās jau krēsla, kad beidzot biju izracis vajadzīgā dziļuma bedri. Man gribējās ēst, tomēr nolēmu, ka darbs japadara līdz galam, lai pēc tam varētu mierīgi ieturēt vakariņas.
Devos uz pagrabu pēc žurkām, taču ceļā atcerējos, ko biju piemirsis. Gāju atpakaļ un sameklēju apmēram trīs mārciņas smagu akmeni. Ieliku to pirmajā namiņā, kur dzīvoja māte ar deviņiem maziem žurkulēniem. Stiepļu pinuma stūri noliecu uz leju, lai neviens neizlēktu ārā. Pie viena no virsējiem dēlīšiem piesēju gabalu vecas auklas un pacēlu namiņu augšup. Ne māte, ne bērni par to nesatraucās. Visi ar mani bija saraduši. Iznesu namiņu no pagraba un iegremdēju lietusūdens mucā. Akmens to tūdaļ novilka lejup. Es neskatījos. Auklas galu, ko biju turējis rokā, pārliku pār mucas malu un pats aizgāju projām. Pēc minūtēm piecām atgriezos un izcēlu namiņu ārā. Ielūkojos tanī, pienesis pie virtuves loga. Visi bija pagalam, vismaz man tā likās. Taču īsti pārliecināts nebiju. Viens žurkulēns reizi tā kā sakustējās. Tāpēc iegremdēju namiņu vēlreiz. Atnācu pēc desmit minūtēm. Tagad nekustējās neviens. Pienesu namiņu pie bedres, atliecu pinuma stūri un viņus visus izkratīju ārā. Akmens arī iekrita bedrē. Biju domājis izmantot šo akmeni vairākkārt, tomēr man nebija dūšas kāpt iekšā un rakņāties pa līķiem, lai to sadabūtu. Tādēļ nākamajam namiņam sameklēju citu akmeni. Šoreiz nogaidīju pietiekami ilgi.
Pavisam deviņi namiņi. Katram savs akmens. Devītajā reizē dabūju krietni pameklēt, līdz atradu piemērotu. Citādi viss noritēja gludi. Bija jau ļoti vēls, kad aizbēru bedri ciet. Namiņus sanesu virtuvē, lai izžūst. Rīt sakuršu lielu ugunskuru un tos visus sadedzināšu.
Tagad man žurku vairs nav.
Vakariņām novārīju vienu olu. Parasti vāru divas, bet šoreiz • man nez kādēļ bija zudusi ēstgriba.
Atkal sapņoju. Tikai visādas drausmas.
Namiņi šorīt bija pilnīgi izžuvuši. Sakrāvu tos dārza vidū kaudzē, arī visu citu, kam kāds sakars ar žurkām. Krāvumu piebāzelēju pilnu ar saņurcītām avīzēm un aizdedzināju no trim pusēm. Dega ar varenu liesmu, taču ņe ilgi. Tad es izstaigāju visu māju no augšas līdz apakšai un uzlasīju žurku spiras visas līdz pēdējai. Necik daudz to neatradu. Dzīvojamās telpās ir skraidījuši tikai Sokrāts un Bens, un abi bijuši visai tīrīgi. Pēc tam viscaur izsmidzināju aromātisku dezinfekcijas līdzekli. Es pats gan neko nesaožu, bet kāds cits varētu saost.
Gulētiešanas laiks gandrīz klāt. Cik labi! Žurku vairs nav.
Ne miņas vairs no žurkām. Dzīvoju tāpat kā jebkurš. Neprecējies vīrietis. Vel pajauns. Pēc mīļotās mātes nāves gluži viens šajā pasaule. Nesen saņēmis mantojumu. Tagad domā par stašanos laulība. Jebkurai meičai viņš būtu lielisks ķēriens. Protams, runa var būt vienīgi par… Nu, jūs jau zināt, par kuru. Man tikai atlicis to viņai pajautāt. Par atbildi nemaz nešaubos.
Šorīt ap vienpadsmitiem grāmatvedis un vecākais tirdzniecības aģents ļoti ceremoniāli uzrunāja mani, lūgdami ieiet bijušajā Džounsa, pareizāk sakot — bijušajā tēva kabinetā. (Kāds viņiem ar šo telpu sakars, to es nudien nesaprotu.) Pēc garas runāšanas riņķī un apkārt beidzot izrādījās — viņi vēlētos, lai es pērku firmas akciju kontrolpaketi, kas piederēja Džounsam. Laikam padzirdējuši par mantojumu. Varbūt Džounss pastāstījis sievai un viņa savukārt pēc bērēm izstāstījusi šiem. īstenībā tas nav svarīgi. Man taču tagad nav nekāda iemesla savu bagātību slēpt.
Vārdu sakot, kad misis Džounsa viņus pēc bērēm ielūgusi pie sevis mājās, ir runāts par naudu. Misis Džounsa gribējusi no vīra mantoto akciju daļu pārdot. Un tad viņi atcerējušies mani. Ne grāmatvedim, ne aģentam tik lielas naudas nav. Protams, viņi man to neteica tādiem vārdiem.
Skaidrs, ka es esmu tieši īstais cilvēks, kas viņiem šobrīd vajadzīgs. Darījumu pasaulē es sevišķi neorientējos. Esmu viegli pierunājams. Misis Džounsa varbūt domā, ka esmu gatavs maksāt pat vairāk, nekā šis akcijas vērtas, lai tikai dabūtu atpakaļ tēva firmu. Un tie abi droši vien cer, ka būšu vasks viņu rokās; tas nekas, ka man piederēs akciju kontrolpakete, viņi tik un tā varēs darīt, kā pašiem izdevīgāk. Viņuprāt, es esmu mīkstpēdiņš. Nekas, gan jau ar laiku aptvers, kāds esmu īstenībā. Misis Džounsa lai necer dabūt vairāk, nekā viņai pienākas. Un, ja runājam par grāmatvedi un aģentu, — es viņiem vēl parādīšu, kurš te ir saimnieks.
Šovakar mēs ar meiteni bijām restorānā. Gribēju mazliet paspīdēt, tomēr rēķins (4 mārc. 2 šil. 6 pensi) mani satrieca. Nekas, tagad reizēm varu atļauties būt izšķērdīgs^ Protams, tas nenozīmē, ka regulāri šķiedīšos ar naudu; esmu pārliecināts, ka ari meitenei tas nemaz nepatiktu. Ja viņa būtu citāda, nevis tāda, kāda ir, es šovakar nebūtu viņai neko teicis.
Pēc vakariņām sēdāmies atkal mašīnā. Gabaliņu pabraucis, iegriezu mašīnu klusā sānielā un apstādināju; starmešus izslēdzu, bet aizmugures ugunis atstāju degam, lai kads neuztriek- tos mums virsū. Tad es jautāju meitenei:
— Vai tu gribētu ar mani precēties?
— Jā, — viņa atbildēja.
Pec tam es nebūtu zinājis, ko darīt, bet meitene tūliņ noskūpstīja mani uz mutes._ Protams, mēs sākām skūpstīties." Kolosāla sajuta! Pavisam citādi, nekā bija tad, kad bučoju mammu uz vaiga, vēlēdams labunakti. Kādu brītiņu mēs skūpstījāmies, saskaroties vienīgi lūpām, pēc tam es attapos apskaut meiteni un pievilkt viņu sev klāt. Izrādījās, ka tā ir vēl jaukāk, un man vai galva noreiba, iedomājoties visus turpmākos priekus, ko baudīsim, kad būsim precējušies. Mēs abi esam vienisprātis, ka tam jānotiek pēc iespējas drīzāk. Kāzu dienas izvēli atstāju meitenes ziņā.
Biju atvedis meiteni šurp. Zināju taču, ka viņa jau krietni sen — kopš tā laika, kad sākām draudzēties, — ir gribējusi apskatīt manu māju. Varu derēt, ka 110 ārpuses viņa uz to nolūkojusies jau vismaz simt reižu, bet ko nu daudz no ceļa var redzēt!
Vispirms es, protams, mazliet atvainojos par to, ka nekad agrāk netiku viņu šeit aicinājis. Teicu: «Neņem ļaunā, man te ir liela nekārtība un mēbeles — tad jau redzēsi — galīgi vecas un sabrukušas.» Lai gan biju ļoti centīgi visu uzkopis un nospodrinājis, un mēbeles ir… nu, kā jau mēbeles. Galu galā, ja tētis un mamma varēja tās lietot (dažas saglabājušās vēl no vectētiņa un vecmāmiņas laikiem), kāpēc lai viņa nevarētu? Taisnību sakot, biju pat gaidījis, ka viņa tās apbrīnos, taču viņa neko neteica. Beidzot es izmetu: — Tu droši vien gribēsi pilnīgi visu iegādāt jaunu. — Un, sirdij drebot, gaidīju atbildi; tā man bija ļoti svarīga.
— Ai nē, mīļais, kur nu! — viņa atteica. — Tas izmaksātu briesmīgi dārgi. Turklāt šīs vecās, labās mēbeles tev droši vien ir ļoti mīļas. Ar tām tev saistās daudz jauku atmiņu.