Ir gan neizdibināms tas cilvēka prāts! Kolīdz meitene bija tā pateikusi, man uzreiz gribējās tikt no visām vecajām grabažām vaļā. Arī no pašas mājas.
— Lai velns rauj visas atmiņas!—es atbildēju. — Pēc kāzām gribu sākt jaunu dzīvi. Varam pārdot šo māju, ja vēlies, un nopirkt sev citu.
— Nē, nē! — viņa iesaucās. — Māja ir tik jauka! Es nekādā ziņā nevēlos, lai tu to pārdod. To tikai vajadzētu izremontēt un mazliet citādi iekārtot.
Mūsu mājai piemīt kaut kāda īpaša burvestība. Katrs, kas te kaut reizi uzturējies, nonāk tās varā. Visus daudzos gadus pēc tēva nāves Džounss centās māju iegūt. Mēs ar māti, dzīvodami gandrīz uz nabadzības robežas, negribējām no tās atteikties, un, palicis viens, es drīzāk biju ar mieru badoties nekā pieļaut, ka tā krīt Džounsa nagos. Meitenei taisnība. Ar māju saistītās atmiņas man gan uzdzen nelabumu, taču šķirties no tās negribas. Ja te visu izremontētu un par jaunu iekārtotu, es droši vien spētu viņus visus aizmirst — despotisko tēvu, apnicīgo māti ar viņas mūžīgajām pamācībām un prašņāšanu, kur es iešu un ko darīšu, Sokrātu, ko es tik gļēvulīgi nodevu, Benu, kurš man uzkundzējās… Krāsas, tapetes un jaunas mēbeles aizbaidītu vecos rēgus.
— Ļauju tev rīkoties, kā pašai patīk, — es sacīju meitenei. — Tikai neizputini mani — tas ir vienīgais noteikums.
— Cik daudz es drīkstu tērēt? — meitene tūliņ apvaicājās. Viņa ir ļoti praktiska.
— Kādu tūkstoti, — es minēju.
— Tūkstoti? … — Meitene tā kā šaubījās.
Vispirms es paraudzījos uz viņu ar neizpratni, bet tad atcerējos, ka mūsdienās viss patiešām kļuvis ārprātīgi dārgs. Negribējās, lai viņa mani notur par skopuli.
— Divus tūkstošus, — es sacīju.
Meitene brīdi padomāja. Tad metās man ap kaklu.
— Mīļais, tu esi burvīgs! Ceru, ka mums tas izmaksās pat lētāk. Un par vecajām mēbelēm mēs arī kaut ko dabūsim.
Mana laime ir tik liela, ka nevaru izteikt to vārdos. Man paveras jauna dzīve, neatkarība, mīlestība … Pagātne izdzēsta, it kā tās nemaz nebūtu bijis.
Dedzinādams dārzā namiņus un citus vecos krāmus, biju aizmirsis žurkas masku. Šīsnedēļas beigās jātiek no tās vaļā.
Meitene ir apbrīnojami izdarīga. Nokārto visu, ko vien vajag. Viņa sameklēja tirgotāju, kas organizē izsoles, un uzaicināja to apskatīt manas mēbeles. Šodien pusdienas pārtraukumā aizbraucu uz mājām, lai ar viņu satiktos. Meitene viņu bija atvedusi. Mēs nebraucām reizē, jo mūsu saderināšanās vēl joprojām ir noslēpums. Pēc meitenes domām, ir labāk, ja darbabiedri to pagaidām nezina — vismaz tik ilgi, līdz akciju pirkšana būs oficiāli noformēta. Ka akciju pircējs esmu es, to gan neesmu no viņiem slēpis — un viņu attieksme pret mani ir būtiski mainījusies. Tagad viņi pret mani izturas ar milzīgu cieņu. Ja es atgriežos no pusdienas pārtraukuma ar pusstundas nokavēšanos, neviens vairs neprašņā, kur esmu bijis.
Tirgotājs par mēbelēm bija sajūsmā. Tādā sajūsmā, ka es jau sāku šaubīties, vai, tās pārdodams, neizdarīšu briesmīgu kļūdu. Bet tad es paskatījos uz meiteni un iedomājos brīnišķīgo jauno dzīvi, kāda mums būs abiem kopā, — jaunu dzīvi jaunā mājā. Sapratu, ka man pašam gribas, lai viss būtu mirdzošs, tīrs un svaigs. Iztikšu bez sarkana, putekļaina plīša un bārkšainiem krēsliem, un, kad mes ar meiteni mīlēsimies, nevēlos, lai tas notiktu grabošā dzelzs gultā, kas rotāta ar zeltītiem bumbuļiem.
Visa iekārtā esot no karalienes Viktorijas laika [4] — victo- riana, kā tirgotājs smalki izsakās. Viņš katrā ziņā grib, lai izsole notiktu šeit, mūsu mājā. Mēbele esot jāparāda pienācīgajā interjērā, tikai tad par to varot dabūt īsto cenu. Viena istaba būs aizslēgta — tajā novietosim visu to, kas netiks pārdots, piemēram, manas drēbes. «Personiskās mantas», kā saka tirgotājs. Man tā vien šķiet, ka viņam tūliņ paspruks: «Nelaiķa personiskas mantas.»
Sarunas ar Džounsa mantiniecēm norit gludi. Viņas nolīgušas advokātu; ari es, klausīdams meitenei, rīkojos tāpat. Saskaņā ar meitenes padomu pirkšu tikai piecdesmit vienu procentu akciju, paturot sev tiesības četru gadu laikā par to pašu cenu nopirkt atlikušās. Kā meitene pareizi aizrādīja, piecdesmit viens procents dos man rīcības brīvību, lai es varētu pats noteikt sev algu. Ja firmai klāsies labi, akciju vērtība daudzkārt palielināsies, tomēr es drīkstēšu izpirkt tās, kuras man vēl pienākas, par veco cenu. Ja firmai neveiksies, es tās vienkārši nepirkšu vai arī vienošos ar misis Džounsu par zemāku cenu. Jebkurā gadījumā man paliks pietiekami daudz brīvu līdzekļu, lai nodrošinātu sev un ģimenei pārticīgu dzīvi.
Izsolei bija milzu panākumi. Es nemūžam nebūtu domājis, ka par šīm vecajām mantām cilvēki gatavi tik daudz maksāt — bet pirms pāris gadiem viņi to arī nemaz nebūtu darījuši. Lieta tāda, ka visas šīs vecās drazas tagad ir modē. Piemēram, porcelāna komplekts, kas rotāja viesu guļamistabu, — divas mutes- bļodas, divas krūzes, divi zobu suku turētāji, divi ziepju trauciņi un divi naktspodi; to visu nopirka par septiņām mārciņām desmit šiliņiem. Solīja kā traki. Pats savām ausīm dzirdēju vienu elegantu jaunu dāmu sakām — tie naktspodi viņai noderēšot par boles traukiem. Zināms, pašlaik podiņi ir tīri, bet kādreiz tie tika lietoti, lai arī ne pārāk bieži, bet tomēr … Es nudien nespēju iedomāties, ka varētu no tiem dzert.
Pašlaik rakstu, sēdēdams viesnīcas istabā. Tikko aizveda pēdējo pārdoto priekšmetu, es aizslēdzu māju un devos uz šejieni. Tas notika apmēram pirms pusstundas. Būtu jau agrāk pārvācies, taču negribējās atstāt māju bez uzraudzības. Kopš vietējā avīzē parādījās pirmie sludinājumi, es visu laiku dzīvoju vienās bailēs. Tāds sludinājums ir tikpat kā ielūgums zagļiem — un es taču piedevām visu dienu esmu darbā. Seit es uzturēšos tik ilgi (šeit vai kādā citā viesnīcā, ja šī mani neapmierinās), līdz remonts mājā būs pilnīgi pabeigts; atgriezīšos, lai sagaidītu jaunās mēbeles. Precīzāk izsakoties, bus tā: mēs vispirms iekārtosim viesu guļamistabu un es apmetīšos tur, kamēr tiks sagādātas mēbeles visām pārējām istabām. Kāzu dienā pie mums ieradīsies meitenes mātesmāsa; viņa paliks, lai mūsu medusmēneša laikā, kamēr paši būsim projām, sargātu māju. Tagad, kad noziedzība jo dienas, jo vēršas plašumā, personisko māju īpašniekiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Protams, kad atgriezīsimies, viņai jāvācas projām.
Vēl arvien neesmu iznīcinājis žurkas masku. Gandrīz viss brīvais laiks paiet kopā ar meiteni, tā ka pie šī darba nekādi netieku klāt. Maska atrodas vienā no aizslēgtajiem koferiem, kuri stāv aizslēgtajā istabā. Pagaidām varu uzskatīt, ka tā ir drošībā, bet, ja pēc kazām mūsu mājā vēl kaut kur stāvēs kāds aizslēgts koferis, tad manas jaunās sievas pirmais darbs acīmredzot būs — noskaidrot, kas tajā glabājas. Gan jau viņa kaut kā dabūs to vaļā.
Šorīt Džounsa advokātu kantorī notika akciju pārdošanas un pirkšanas galīgā ceremonija. Arī mans advokāts tajā piedalījās. Mēs pasniedzām čeku un pretī saņēmām akciju īpašuma apliecību. Mani ievēlēja par firmas direktoru padomes locekli un vienlaikus arī par vadošo direktoru. Arī grāmatvedis un vecākais tirdzniecības aģents tagad ir direktoru padomē, grāmatvedis piedevām vēl kā padomes sekretārs. Misis Džounsa un viņas meita parakstījās par to, ka atsakās no savām direktoru vietām.
Atgriezies kantorī, es tūliņ ar visām mantām pārvācos uz. vadošā direktora kabinetu, t. i., uz tēva veco kabinetu, kurā zināmu laiku saimniekoja Džounss. Kad biju iekārtojies pēc savas patikas, liku, lai pie manis ierodas grāmatvedis. Pavēstīju, ka kasiera pienākumus pagaidām uzņemsies meitene, bet viņam, grāmatvedim, jāmeklē cits cilvēks, kurš turpmāk varētu šo darbu darīt.