Выбрать главу

—  Vai tad jūs uzskatāt, ka viņa turpmāk nevarēs šo darbu darīt? — grāmatvedis apvaicājās.

—   Nē, — es atbildēju. — Tas nebūtu lietderīgi.

Neko vairāk nepaskaidroju. Grāmatvedis izgāja pa durvīm galīgi apjucis. Protams, mēs ar meiteni bijām visu jau iepriekš norunājuši. Kādu laiku viņa vēl strādās un pieskatīs, lai visas kases operācijas tiktu kārtīgi izpildītas, līdz jaunais kasieris būs tiktāl iemanījies, ka varēs strādāt patstāvīgi. Tad meitene iesniegs atlūgumu. Viņas pēdējā darba dienā kolēģi, kā jau tas parasts, sarīkos mazu pasēdēšanu pie tējas tases un pasniegs

viņai atvadu dāvanu; necik dārga tā nebūs, jo meitene pie mums ir nostrādājusi samērā neilgu laiku. Un tad nu šīs tējas dzeršanas reizē mēs paziņosim, ka esam saderinājušies. Uzreiz milzu pārsteigums, apsveikumi… Manuprāt, līdz šim nevie­nam par to vēl nav ne jausmas.

Būt vadošajam direktoram ne vienmēr ir patīkami. Šovakar neilgi pirms darba laika beigām pie manām durvīm pieklauvēja vecākais tirdzniecības aģents. Durvis vēl nebija īsti pavērušās, kad es jau zināju, kurš tur nāk un kas sekos; savilcis darbā noguruša cilvēka seju, es pacēlu galvu un paskatījos uz viņu.

—   Ar ko varu jums palīdzēt? — es laipni jautāju, it kā nolaizdamies no saviem augstumiem.

—   Nācu apvaicāties par to direktora būšanu, — viņš sacīja. — Kas man no tā tiks?

Es nemaz nebiju domājis, ka viņam no tā kaut kas tiks. Gan meitene, gan advokāts bija ieteikuši man pieņemt grāmatvedi un aģentu par direktoriem, taču es pats par šo ideju nebiju sajūsmā. Zināju, kātas mēdz notikt. Tiklīdz kādu no darbiniekiem ieceļ par direktoru, viņam piemetas lieluma mānija un viņš prasa algas pielikumu, kas viņam esot vajadzīgs sabiedriskā stāvokļa uzturēšanai. Ar mani ir citādi. Ieņemdams Džounsa vietu, es, gluži dabiski, saņemu arī viņa algu, bet no grāmatveža un vecākā aģenta nekas vairāk taču netiek prasīts kā vien līdz­šinējo pienākumu izpilde. Tomēr jāteic, ka mūsu klientu vidū vecākais tirdzniecības aģents ir ļoti iecienīts, tāpēc man negri­bējās ar viņu sanīsties.

—  Vispirms sēdieties! — es sacīju itin kā pāri plūstošā sir­snībā, bet īstenībā tikai tādēļ, lai iegūtu laiku.

Viņš apsēdās un turpināja: — Es tikai vēlētos zināt, kāds man no tā būs labums.

Mani dīdīja mazs velniņš — gribējās atbildēt viņam: «Ne­kāds,» — taču es savaldījos.

—   Tas cels jūsu autoritāti, — es atteicu. — Jūsu stāvoklis firmā kļūs vēl drošāks.

—   Strunts par drošību, mani interesē, cik naudas jūs man par to maksāsiet! — Viņš iecirta galvu kā ērzelis un urbās manī ar acīm. Bieži biju dzirdējis viņu stāstām, ka viņš nelaižot pircējus vaļā, iekāms tie neesot kaut ko pasūtījuši, un tagad pats gluži vai jutos šāda pircēja lomā. Sī loma man nemaz nepatika.

Aģents vēl arvien blenza uz mani. Tad piepeši es atcerējos. Galvenais ir — vilkt garumā.

—   Mēs par to padomāsim, — es sacīju.

—   Cik ilgi jūs taisāties domāt?

—   A, nu … varbūt kādu nedēļu.

— Labi. Tieši pēc nedēļas ceru saņemt atbildi. — Viņš pie­cēlās un, vairs ne vārda neteicis, izgāja.

Nav nekāda prieka būt «šefam», ja ar tevi tā apietas. Gan es to viņam vēl pieminēšu …

Māja pamazām iegūst ļoti glītu izskatu. īstenībā nekādas lielas pārmaiņas nav notikušas, vienīgi izbūvēta otra vannas istaba un ierīkotas durvis, kas no virtuves ved tieši ēdamistabā. Galvenais, viss ir atjaunots un modernizēts, vecajā vannas is­tabā ielikti jauna vanna un jauns klozetpods un virtuvē — jauna izlietne, viss par jaunu iztapsēts un nokrāsots gaišās krāsās. Māja izskatās tik saulaina un priecīga, ka vairs nevar ne pazīt.

Esam iegādājuši jaunas mēbeles, un jāteic, ka tās nebija lētas, taču daļu naudas mēs tik un tā dabūjām atpakaļ, pārdo­dami vecās. Kopā iztērēts ne vairāk par 1400 mārciņām; es biju rēķinājies ar lielāku summu. Meitene prot taupīt.

Viņa domā, ka vēlāk, ja mums būtu bērni, vajadzētu ierīkot arī trešo vannas istabu, bet pagaidām tas nav nepieciešams. Bērnus mēs ļoti vēlamies, taču aiz tīrās māņticības negribam viņiem te neko ierīkot, vismaz tik ilgi, līdz skaidri zināsim, ka pirmais bērns jau ceļā.

Pagājušā naktī es sapnī redzēju Džounsu. Viņš teica, ka firma tomēr piederot viņam. Vēl iigi pēc tam, kad biju pamo­dies, viņš rēgojās man acu priekšā.

Biju spiests paaugstināt algas — vecākajam tirdzniecības aģentam par simt mārciņām gadā un grāmatvedim — par piec­desmit, turklāt vēl apsolīt prēmijas. Ja arī pārējie darbinieki izspiedīs no manis algas pielikumu, mana peļņa ievērojami samazināsies. Nesaprotu, kāpēc viņi nevarētu iztikt ar tādām pašām algām kā Džounsa laikā.

Sestdien atgriežos no viesnīcas uz māju. Tieši pēc mēneša rīkosim kāzas. Ka neaizmirstu — pirmajā brīvajā brīdī jāsa­dedzina maska.

Atkal esmu mājās. Cik te brīnum jauki! Piedevām pie visa mums ir arī ūdens sildītājs. Karsts ūdens dienu un nakti! Mei­tene vēl arvien gudro, kā visu omulīgāk iekārtot, tā ka man allaž šāds vai tāds darbiņš darāms un piezīmēm nemaz neat­liek laika. Turklāt es vairs neesmu viens. Ir jau tuvu pusnaktij, kad aizvedu meiteni atpakaļ uz viņas mājām un parbraucis nudien neko citu vairs nespēju kā tikai iekrist gultā. Pirmdien meitene brauks uz Londonu; taisnību sakot, es gaidu šo brīdi, kad varēšu atvilkt elpu. Londonā viņa uzturēsies veselu nedēļu, dzīvos pie draudzenes un skraidīs pa veikaliem iepirkdamas.

Aiznākamās nedēļas piektdiena ir viņas pēdējā darba diena mūsu firmā. Pirms dienām desmit viņa iesniedza grāmatvedim atlūgumu. Kad grāmatvedis ienāca ar to pie manis, es, protams, izlikos pārsteigts.

—   Man šķita, ka viņa pie mums gluži labi iejutusies, — es teicu.

—   Viņa laikam gan taisās precēties, — grāmatvedis atbildēja.

—   Ko jūs sakāt? — es, labsirdīgi smaidīdams, nogrozīju galvu.

Tagad, kad esmu vadošais direktors, man gribot negribot nākas izturēties pret firmas darbiniekiem pavisam citādi nekā agrāk. Tas attiecas arī uz meiteni. Nevaru taču pusdienās ēst zupu 110 viņas terinoskatliņa! Ir jādomā par savu prestižu. Tagad es ieturu maltītes labā restorānā, bet, kad būsim appre­cējušies, pusdienošu mājās. Katru dienu ēst restorānā — tas tomēr izmaksā diezgan dārgi, lai gan jāatzīst, ka braukāšana uz māju nesanāks daudz lētāk.

Vēl arvien briesmīgi murgoju. Vienu nakti man rādās Džounss. Citu nakti — žurkas. Dažreiz gan Džounss, gan žurkas — viss kopā.

Šovakar esmu mājās viens pats. Cik gan patīkami ir tā sēdēt pie kamīna un netraucēti rakstīt… Protams, es negribu teikt, ka meitene man traucē. Ar ilgošanos gaidu, kad viņa sēdēs man iepretī, varbūt ar adīkli … Uguns klusi rūc kamīnā, ir silti un mājīgi, un mēs divi vien… Taču iespējams, ka viņa vēl būs virtuvē, noņemsies ar pannām un kastroļiem, varbūt mazgās traukus — nē, tiem ap šo laiku jau vajadzētu būt nomazgātiem.

Nepatīkami ir vienīgi tas, ka man vairs nebūs iespējams tur­pināt šīs piezīmes. Tikko apsēdīšos un sākšu rakstīt, viņa būs klāt, nenovēršama kā liktenis.

«Ko tu tur raksti, mīlulīt?»

«Mīļais! Tu raksti dienasgrāmatu?! Un man par to neesi teicis ne vārda!»

«Kāds tu esi nelabs, dārgumiņ! Tev man visu, visu vajadzēs parādīt — no paša sākuma!»