Viņš jau zina savu vārdu. To viņš apguva stundas ceturkšņa laikā un, taisni jāsmejas, arī žurku māte pie reizes ielāgoja savējo. Es viņu saucu vienkārši par Māti.
Sokrāts jau iemācījās izvēlēties pilno kasti. To visu viņš iemācījās šovakar. Gribu sacīt, ka tikai šovakar viņu pirmoreiz sastapu.
Šoreiz Māte neatnāca, tikai Sokrāts. Mātei atkal liels vēders. Tas viņai gadās ik pēc pusotra mēneša. Nevaru iedomāties, kur tie mazuļi visi paliek.
Sokrāts ir neparasti spējīgs skolnieks. Pārbaudīju, vai viņš atceras «ēdiens» un «tukša». To viņš nepārprotami atcerējās. Eksaminēju viņu vairākas reizes. Liku barību no vienas kastes otrā, viņam neredzot, un ik reizi viņš gāja uz pareizo kasti. Pēc tam mēģināju viņam iemācīt vārdu «kaste». Pieskāros gan vienai, gan otrai, teicu «kastes». Domāju, ka viņš saprot, bet to nekādi nevar pārbaudīt. Ja viņš būtu cilvēka bērns, tad varētu šo vārdu atkārtot, bet no žurkulēna to laikam nesagaidīšu. Galvenais ir, lai viņš saprastu mani, bet tas, ka viņš nespēj atbildēt, nav tik svarīgi. Vajadzētu izstrādāt kādu sistēmu.
Laikam gan esmu dumjš, jo nekādu sistēmu nespēju izgudrot. Tikai visu laiku ar viņu sarunājos. Saku: «Es — cilvēks,» un rādu uz sevi. «Tu — žurka,» un rādu uz viņu.
Atnesu no šķūnīša lāpstu un akmensdārzā netālu no baseina izraku nelielu bedrīti. Raku un skaitīju: «Es roku alu. Cilvēks rok alu. Es, cilvēks, roku alu.» Beidzis rakt, norādīju uz bedrīti un vairākas reizes atkārtoju: «Ala. Ala. Cilvēks rok alu.»
Sokrāts raudzījās pārmaiņus gan uz mani, gan uz izrakto bedrīti. Likās, ka viņš saprot. Pēkšņi man uznāca iedvesma. «2urku ala,» es teicu. Un — kā tad! — mans žurkulēns pagriezās un devās uz savu aliņu zem kadiķkrūma. «Cilvēkala!» es saucu viņam nopakaļ, un viņš tūdaļ atjoza un notupās pie bedrītes. Pilnīgi skaidrs, ka viņš ir sapratis, turklāt apbrīnojami ātri, tikai šķiet, ka es būšu radījis viņam nepareizu priekšstatu par cilvēka raktu alu. Vajadzēs kaut ko tādu atrast un viņam parādīt.
Sokrāta aste vairs nav sārta. Tā ir klāta ar smalkiem, brūniem matiņiem, varētu sacīt — pūciņām.
Šovakar ieliku Sokrātu kabatā, un mēs abi devāmies meklēt cilvēka raktu alu. Gribēju parādīt viņam kanalizācijas cauruli, bet visas lūkas nez kāpēc ierīkotas ceļa vidū. Beidzot kādā klusākā ieliņā izcēlu Sokrātu no kabatas un novietoju uz lūkas, lai viņš var paošņāt un apjēgt, kas tā tāda ir. Te uzreiz atskan bremžu kauciens, es paceļu galvu, skatos — mašīna drāžas tieši mums virsū! Es notvēru Sokrātu un pabāzu zem svārkiem, bet atlēkt malā man vairs nebija iespējams. Ar šausmīgu troksni mašīna sagriezās sānus. Es saniknojos. Kā viņi drīkst mani tā biedēt?
Toties kas notika tālāk! Mašīna bija apstājusies pie paša grāvja, sāniski pāri ceļam, protams, bet citādi sveika un vesela. Tad no, tās izlēca viens tips un aulēkšiem metās man klāt; domāju — viņš grib man atvainoties. Nekā tamlīdzīga!
— Ko tu te tupi ceļa vidū? — viņš man uzkliedz. — Ko tu te dari?
— Neko nedaru, — es atbildu.
— Nu, vai zini, varēji gan pameklēt citu vietu! Priecājies, ka es tev neuzbraucu virsū!
— Jūs braucāt pārāk ātri, — es šim atcērtu. — Vajag uzmanīties!
Pēc tam viņš nāca man klāt, gribēdams sist. Manuprāt, es nemaz neesmu tik bailīgs, taču bez vajadzības kauties arī nav jēgas. Turklāt tas nebija iespējams — visu laiku turēju zem svārku malas Sokrātu, jo nebiju paspējis ielikt viņu kabatā. Sitiens varēja trāpīt Sokrātam, pat nogalināt viņu. Nolikt viņu
zemē arī nedrīkstēju, tad tas tips katrā ziņā mēģinātu viņu nobeigt. Tapec es apgriezos un skrēju prom, cik jaudas.
Noskrēju metrus piecdesmit un tikai tad aptvēru, ka šis nemaz nedzenas man pakaļ. Apstājos un atskatījos.
— Ak tu, maita! — viņš man uzsauca.
— Pats esi maita! — es atkliedzu. — Kāpēc tev numurzīme netīra?
Likās, ka viņš pārplīsīs. — Nu pagaidi, — viņš iebļāvās, — tūlīt tu man norausies!
Viņš metās atpakaļ uz mašīnu, pie kuras stāvēja viņa drauģeļi — tie bija izkāpuši ārā; laikam gan viņš gribēja ar mašīnu dzīties man pakaļ. Es laidos šķērsām pāri tīrumam un no otras puses iespruku savā mājā; man šķiet, viņš pat neredzēja, kur īsti es palieku. Tomēr es negribētu viņu vēl kādreiz satikt.
Spalva uz Sokrāta astes kļuvusi jau krietni bieza.
Šodien man bija nepatīkams piedzīvojums darbā. Kopš tēvs nomira, mana alga visus desmit gadus ir palikusi nemainīga. Neviena pielikuma. Mamma mani laiku pa laikam ir skubinājusi, lai aprunājos ar Džounsu un «prasu, kas man pienākas,» — kā viņa to apzīmē. Viņa ieņēmusi galvā, ka man kā bijušā īpašnieka dēlam pienākas kaut kādi mantoti peļņas procenti. Galīgi aizmirsdama to, ka visas tēva akcijas mēs pārdevām Džounsam. Protams, ne jau Džounss viens pats tās nopirka. Tolaik viņš nebija tik bagāts. Kāds aizlika par viņu naudu. Mamma domā, ka mēs pārdevām pārāk lēti. Savā ziņā viņai taisnība. Taču pēdējos gados pirms tēva nāves firma sāka iet uz leju, un es tur neko nebūtu varējis līdzēt. Es neesmu biznesmenis un zinu, ka nekad par to nekļūšu. Šķiet, ka arī mamma to zina, tomēr reizi pa reizei mēģina iedvest man to, ko viņa sauc par godkāri. Godkāre! It kā man briesmīgi kārotos kļūt par tādu kā Džounss.
Lai nu kā, beidzot viņa izspieda no manis solījumu, ka runāšu ar Džounsu un prasīšu algas pielikumu. «Ja tu nespēj ne muti atvērt, lai pieprasītu to, kas tev pienākas, tu nemūžam neko nesasniegsi,» viņa pareģoja, un varbūt tā ir taisnība. Es gan nezinu, ko tādu īpašu gribētu sasniegt, — lai tikai būtu vismaz tā, kā tagad, un lai visi mani liktu mierā.
Es nogaidīju, līdz Džounss bija ticis galā ar čekiem — tas bija pusvienpadsmitos —., tad teicu:
— Vai es nevarētu brīdi aprunāties ar jums divatā, mister Džouns? — Es neuzrunāju viņu ar «ser». Galu galā, kā mamma saka, īstenībā viņam vajadzētu mani šādi godināt.
— Lai notiek, — viņš atbildēja, — tikai labi ātri! Man nav daudz laika.
Viņa nelaipnība uzreiz izsita mani no līdzsvara. Nezinu, vai viņš tā izturējās tīši vai netīši. Visi darbinieki stāsta — Džounss dzīvojot vienās bailēs, ka tikai viņam kāds nelūdz algas pielikumu. Firmu viņš padarīja rentablu tādējādi, ka līdz minimumam samazināja visus izdevumus, gluži visus, tikai savu paša algu ne. Lieliski zinu, cik viņš saņem. Divreiz vairāk nekā tēva laikā. Viņam klājas pietiekami labi. Tomēr algas paaugstināšana citiem viņu šausminot — tā visi stāsta. Viņš domājot — ja visiem pieliks algu, firma atkal kļūs nerentabla, un ko tad viņš darīs? Uz citu rēķina Džounss ir dižens taupītājs, bet sev neko negrib liegt. Ja kāds vēlas aprunāties ar viņu divatā, viņš zina — izredzes ir desmit pret vienu, ka tiks prasīts algas paaugstinājums. Atteikties no sarunas viņš nevar, lai gan tieši to labprāt darītu.