Un viņa piespiedīs mani parādīt visu no paša sākuma. Meitenei ir dzelžains raksturs. Pieveikt viņu var tikai ar viltību. Skaidrs, ka manās piezīmēs viņa bāzīs degunu vienīgi tāpēc, lai izlasītu, kas tur rakstīts par viņu pašu. Vai es, piemēram, rakstu, ka viņa ir skaista. «Mana mīļā ir kā sārta roze,» un tamlīdzīgas glupības. Neko tādu viņa neatradīs, toties atradīs ko citu, ne mazāk interesantu.
Nez kas notiktu, ja viņa uzzinātu? Kā viņa rīkotos? Nemaz nespēju to iztēloties. Labāk neriskēšu. Esmu nolēmis iegādāties aizslēdzamu kastīti; salikšu tajā visas piezīmju burtnīcas, kas pa šiem gadiem sakrājušās, un glabāšu to bankā, savā seifā. Kad nomiršu, seifu atvērs, bet tad jau man viss būs vienalga. Bērni manas piezīmes droši vien sadedzinās, lai neizceltos skandāls. «Padomā tikai — briesmīgais žurkcilvēks bijis mūsu tēvs! Tikai māmiņai neko nestāsti! Nabadzīte, varu derēt, ka viņai par to nav ne jausmas.» Protams, viņai par to nebūs ne jausmas. Es jau nu viņai to nestāstīšu.
Skaidrs, ka būtu prātīgāk sadedzināt šīs burtnīcas jau tagad. Taču uzrakstītajam piemīt dīvaina vara; tas ir kā daļiņa no tevis paša. Un var gadīties arī tā, ka bērni, manas dienasgrāmatas atraduši, tās nemaz nesadedzinās. Varbūt viņiem tās šķitīs pārāk interesantas, lai iznīcinātu. Varbūt viņi tās atkal ieslegs drošā vietā, sacīdami: «Lai ļaudis kādreiz izlasa — pēc simt gadiem, kad mēs visi būsim miruši! Tad tas mūs neskars.» Pēc simt gadiem manas dienasgrāmatas varbūt ievietos muzejā kā vēstures liecību. Atsevišķus fragmentus varbūt pat publicēs.
DIVDESMITA GADSIMTA LIELAIS NOSLĒPUMS BEIDZOT ATKLATS!
Tagad mēs pastāstīsim jums par zurkcilvēku, kas turēja
savā varā visu …
Kaut kā tamlīdzīgi. Iespējams, kopā ar manu fotogrāfiju. Būs jānofotografējas un jāatstāj bildīte kādā kastē. Varbūt noder. Varbūt ģimenei mana fotogrāfija nebūs saglabājusies. Atceros, kā pēc tēva nāves mamma izsvieda ārā visas viņa radu fotogrāfijas.
Rīt nopirkšu glītu kastīti.
Ārprāts… Nezinu, kas tagad būs. Bens ir dzīvs. Vēl vairāk. Patlaban viņš ir šai istabā un mani vēro. Viņš nav ieradies viens. Pagrabs atkal pilns ar žurkām. Ne jau ar tām, ko aizvedu uz kantori, kad devāmies galēt Džounsu. No manām spalvastēm atgriezušās tikai dažas, toties tur ir vesels bars svešu žurku, kuras es nekad agrāk neesmu redzējis. Kaut kādas mežonīgas, plikastainas salašņas, ar kurām Bens sadraudzējies mājupceļā. Bens šķiet pilnīgi nolaidies līdz viņu līmenim, aizmirsis savu pārākumu, — varētu sacīt, pilnīgi zaudējis šķiras apziņu. Gluži tā, it kā būtu nospriedis: «Žurkā svarīgākais ir pati žurka, nevis tās aste.»
Protams, ironizēt varu, cik patīk, tas neko nemaina. Esmu lielā ķezā un nemaz īsti nezinu, kā no tās izkulšos. Meitene ieradīsies tikai pirmdien.
Šovakar pārbraucu no darba, juzdamies priecīgs un bezrūpīgs kā putns gaisā. Novietojis mašīnu garāžā, paņēmu savu pirkumu — kasti — un devos uz mājas durvīm. Pa ceļam iemetu aci viesistaba — un ieraudzīju Benu tupam uz dīvāna atzveltnes. Paliku stavam gluži kā pārakmeņojies. Arī Bens mani, protams, tūliņ ieraudzīja. Kādu brīdi abi nekustīgi blenzām viens otra. Bens ir briesmīgi noliesējis — kauli un āda, un pārējās žurkas neizskatās labāk. Tobrīd jau es vēl nezināju par tām… pārējām. Domāju, ka te ir tikai Bens. Nav ne mazāko šaubu, kādēļ viņas visas ieradušās. Barības dēļ. Bens un citas spalvastes izskatās tā, it kā Džounss būtu bijis viņu pēdējā sātīgā maltīte. Un tās nožēlojamās klaidones, ko viņš atvilcis līdzi, varbūt ne reizi mūžā nav pieēdušas pilnu vēderu.
Šādas un vēl daudzas citas domas pazibēja man galvā, kamēr es tā stāvēju un skatījos uz Benu. Pa šo laiku esmu no žurkām tik ļoti atradis, ka reizēm šķiet — man to nekad nav bijis. Es jutos gluži kā jebkurš parasts pilsonis, kas pārnācis mājās un ieraudzījis savā viesistabā žurku. Tomēr šis pilsonis nav bezpalīdzīgs; neskaitāmi plakāti, kuri izlīmēti visā pilsētā, pastāvīgi māca viņam, kas darāms:
JA JŪS IERAUGĀT ŽURKAS, ZVANIET POLICIJAI UN IZSAUCIET GRAUZĒJU APKAROSANAS BRIGĀDI! NEMĒĢINIET PATS AR TĀM CĪNĪTIES! PAT TAD NE, JA REDZAT SAVĀ PRIEKŠA TIKAI VIENU ŽURKU, — TAI VAR SEKOT VESELS BARS! " ATCERIETIES — ŽURKAS APDRAUD DZĪVĪBU!
Ja es piezvanītu un pateiktu, ka man mājā ir žurka, brigāde būtu klāt kā uz ugunsgrēku. Izložņātu visas malu malas. Atrastu manas piezīmju burtnīcas, masku …
Pēkšņi man atausa ideja. Kāpēc gan es nevarētu Benu noindēt? Sadabūt indi ir vieglāk par vieglu, grauzēju apkarošanas centrā to izsniedz bez maksas. Daudzi cilvēki, kuriem mājās nemaz nav žurku, ņem to tāpat vien, katram gadījumam. Sāda rīcība liecina par sabiedrības interešu apzināšanos. Majoram Robinsonam viss dārzs pilns ar saindētas ēsmas gabaliņiem, lai arī, kā viņš pats izsakās, no žurkām tur neesot ne smakas. Ir pat izdots likums, kas paredz sodīt personas, kuras neziņo par viņu īpašumos redzētām žurkām. Tas tāpēc, ka, par spīti briesmām, ļaudīm vēl arvien nepatīk atzīt, ka viņu mājā vai veikalā iemitinājušās žurkas. Viņiem šķiet — tas kaut kādā veidā grauj viņu reputāciju; kaimiņi varētu nodomāt, ka pie viņiem ir netīrs vai ko tamlīdzīgu.
Tā nu es nospriedu, ka šī nakts vēl jāpārlaiž kopā ar Benu. Ja jau tik daudzas reizes esmu pacietis viņa klātbūtni, vai nu šoreiz nepacietīšu. Slēdzu vaļā durvis un gāju iekšā.
— Sveiks, Ben! — es viņam uzsaucu. — Kur tu tik ilgi klaiņoji? — Un pastiepu roku, lai viņu paglāstītu. Viņš nošņakstināja pret mani zobus.
Devos atpakaļ priekšnamā pakārt mēteli un cepuri. Stāvoklis nerādījās nemaz tik ļauns. Skaidrs, ka ar vienu vienīgu Benu tikšu galā pats saviem spēkiem. Taču kaut kāda nelāga nojauta lika man atvērt pagraba durvis un pakāpties mazliet uz leju, lai palūkotos. Pagrabs bija pilns ar žurkām. Tās visas skatījās uz mani. Simtiem kārnu, badainu žurku, un visas skatījās uz mani gluži kā kanibālu cilts uz tikko ieradušos misionāru. Cik vien ātri spēdams, metos pa kāpnēm atpaka| un aizcirtu durvis. Viens gan būs jāieskaidro viņām no paša sākuma: ka es esmu tas, kurš apgādā viņas ar barību. Nevis tieši barība.
Izsprucis no pagraba, negāju vairs atpakaļ pie Bena. Izgājis ārpusē un aizslēdzis durvis, atkal sāku prātot. Varbūt tomēr labāk izsaukt grauzēju apkarošanas brigādi? Uzturēties mājā kļūst bīstami. Bet tad atkal atcerējos piezīmju burtnīcas, masku …
Aizbraucu uz pilsētas centru un apstaigāju pārtikas veikalus — tos, kuri vēl bija vaļā. Pirmajā tūliņ nopirku divus klaipus maizes. Taču man šķita, ka pārdevēja uz mani tā savādi noraugās, tādēļ nākamajā veikalā pirku tikai vienu un aiznākamajā — atkal vienu, pēc tam vēl vienu un vēl… Savācis krietni daudz maizes, devos mājup. Benam biju nopircis gabaliņu sautēta šķiņķa. Agrāk Benam ļoti garšoja sautēts šķiņķis, tikai es viņam to gandrīz nekad nedevu, vienīgi tad, ja tas vairs nelikās īsti svaigs. Tagad vissvarīgākais šķita panākt, lai Bens justos labi; gribēju ar šķiņķi viņu iepriecināt. Taču izrādījās, ka esmu lieki pūlējies. Bens jau izpriecājies manā pieliekamajā pēc sirds patikas, par salkstošo radu un draugu saimi ir nedomādams. Turklāt viņš kļuvis nekaunīgs. Visi trauki pilni ar žurku mēsliem. Varbūt ar to viņš grib parādīt, ka jūtas pilnīgi brīvi. Šķiņķa gabalu biju spiests pataupīt pats sev, tāpat ari vienu maizes klaipu, jo pieliekamajā viss apgrauzts un apķēzīts. Pārējos klaipus nosviedu lejā pagrabā, un žurkas tiem metās virsū trakāk par izsalkušu hiēnu baru.