Gadās arī, ka namīpašnieks vai komersants nesteidzas slēgt līgumu par kaitnieču apkarošanu. Par to gan paredzēts administratīvs sods, tomēr tāpat kā daudzas likuma normas, arī šī Latvijā nedarbojas ideāli.
Žurkas gads teju, teju būs klāt, taču šo astaino pelēču dzīve zemes virsū nebūt nav īpaši mainījusies. Latvijas deratizācijas speciālists Viktors Straupmanis lēš, ka Rīgā pašlaik žurku, ir apmēram tikpat, cik iedzīvotāju: joprojām pilsētu kvartālu pagrabos un sanitārajās ierīcēs mīt žurku "bandas", starp kurām valda stingra bara kārtība un likumi. Citas gaida savu galu no laboranta š|irces dūriena, savukārt vēl atsevišķas sākušas pavisam netradicionālu dzīvi un kļuvušas par sava lielākā ienaidnieka — cilvēka mīlulēm.
Neapšaubāmi, ka populārākais līdzeklis pret žurkām ir indes, kuras gadu no gada nākas aizstāt ar citām žurku apbrīnojamās pielāgošanās spējas dē|. Šķietami labais palīgs kaķis arī nav žurku problēmas risinātājs — pētījumi liecina, ka kaķis gadā vidēji notiesā tikai 25 — 30 žurku. Dažkārt pats pe|u junkurs k|ūst par žurku upuri — tās izmanto skaitlisku pārsvaru un murrātāju sakož līdz nāvei.
Pastāv tautas gudrība par žurkas - vilka radīšanu. Tā ir žurka, kura mērdēta badā līdz ar citām žurkām un pārējās nokodusi. Tiek uzskatīts, ka šāda žurka, palaista brīvībā, apkož arī sawa|as žurkas. Tomēr izrādās, ka arī šāda žurka nebūt nav visu varena un var krist par upuri vietējā bara vadonim.
Cita tautas metode māca, ka slazdā notvertu žurku vajag apdedzināt un pēcāk palaist pie cilts māsām. Zināmi gadījumi, kad žurkas,, kas savā dzīvē piedzīvojušas ugunsgrēku, no apdegušas .ciltsmāsas mūk neatskatīdamās.
Tomēr lai arī kā, žurkai ir daudz līdzības ar cilvēku - kaut vai tas ka žurka, tāpat kā cilvēks, ir visēdājs un ir samērā sabiedriska būtne. Tieši tas rada cilveKa interesi par žurku kā izmēģinājumu objektu.
Vēl viena līdzība ar cilvēku žurkai ir tā, ka cilvēks un arī žurka ir vienas no tām nedaudzajām zemes dzīvajām radībām, kuras pabijušas kosmosā. Te gan jāpiebilst, ka šai rādītājā žurkas cilvēku apsteigušas un tīri spirgtas no kosmiskā ceļojuma atgriezušās vēl pirms Jurija Gagarina.
Tomēr baltās žurkas, kuras atgriezās no izmēģinājumu lidojumiem, neviens ar urravām nesagaidīja. Zinātnieki tās pat necentās nogādāt-institūtā un visbiežāk nožmiedza turpat lauka laboratorijā, netālu no biosputņika nosēšanās vietas. Pārlūkojot uzšķērsto "kosmonaušu" iekšas, zinātnieki nonāca pie secinājumiem, ka bezsvara stāvoklis iespaido kaulu sistēmu, sekmē musku|u atrofiju, vājina imūn- sistēmu. Savukārt 25 dienas pēc lidojuma nodzīvojušas žurkas izpētīšana |āva konstatēt, ka tās organisms spēj ātri atgūt lidojuma laikā zaudēto.
Arī Latvijā trīs tā saucamajos vivārijos tiek audzētas žurkas — ja ne sūtīšanai kosmosā, tad bioloģiskiem pētījumiem gan. Parasti šo gūstekņu mūžs apraujas pēc vairākiem mēnešiem, kaut arī ideālos apstākļos žurkas var nodzīvot līdz pat desmit gadiem.
Eksperimentu žurkas gan nav nepievilcīgi pelēkas kā to pagrabos mītošās māsas/bet baltas. Rietumeiropas laboratorijās gan pētījumiem izmanto pat zilās žurkas. Domājams, ka arī Latvijas zinātnieku rokās jau nākamgad nonāks šādas īpatnes, kuras kā eksperimentu objekts ir krietni izturīgākas.
Savlaik Latvijā bija arī vivārijs, kurā tika pētītas pelēkās žurkas, tomēr tas bija armijnieku rīcībā, un reti kurais spēris kāju pār šī mistiskā uzņēmuma slieksni. Cik zināms, tajā tomēr nav bijis nez kāds ķīmisko ieroču pētījumu centrs, bet gan veikti eksperimenti, kuri palīdzējuši noskaidrot cīņas metodes ar žurkām: šajā vivārijā izstrādātas žurku indes speciāli armijas vajadzībām.
Taču izrādās, ka cilvēks var būt arī labos draugos ar žurku — ne viens vien pašmāju dabas mīļotājs par savu draugu izvēlējies laboratorijas žurku. Zinātāji teic, ka žurkas šķietami mazajā galviņa ir gana saprātīgas smadzenes. Savukārt žurkas uzticība saimniekam salīdzināma ar suņa uzticību savam maizes devējam. Latvijas vivāriju darbinieki apgalvo, ka žurka lieliski atpazīst vienu vai otru kopēju un pat prot atšķirt labu cilvēku no sava pāridarītāja. Žurku audzētāji zina vēstīt, ka, salīdzinot ar savām mazākajām radiniecēm pelēm, tās ir nesalīdzināmi gudrākas.
Arturs MUCENIEKS Foto no FOCUS
[1] anglijā tradicionālais tējas dzeršanas laiks ir piecos pēcpusdienā. (Tulk. piez.)
[1] Anglijā ar dzīvžogiem norobežo arī tīrumus. (Tulk. piez.)
[2] tā paiet pasaules godība (lai.).
*' cēli un skaisti ir mirt par tēvzemi (lai.).
[4] karaliene viktorija valdīja Lielbritānijā no 1837.—1901. g. (Tulk. piez.)