Sekoju viņam kabinetā. Tēva kabinetā. Domās es nevaru to nosaukt nekā citādi. Džounss ncapsēdās un arī mani neaicināja apsēsties. Es varētu nodomāt, ka viņam ir daudz laika.
— Nu? Ko jūs gribējāt?
— Mister Džouns, es vēlētos, lai jūs izskatītu jautājumu par manas algas paaugstināšanu.
Neko vairāk nepaguvu pateikt, jo viņš mani tūliņ pārtrauca.
— Diemžēl tas nav iespējams, — viņš teica ar gaužām drūmu sejas izteiksmi, galvu purinādams. — Pašlaik mums neiet diez cik labi. Tikko spējam savilkt galus kopā. Tas nekādi nav iespējams.
— Bet man kopš tēva nāves nav bijis neviena algas paaugstinājuma, un viss kļūst arvien dārgāks.
Atkal galvas purināšana.
— To es ļoti labi zinu, varat man ticēt. Izmaksas arvien pieaug. Ir jābūt burvju māksliniekam, lai šādos apstākļos vel iegūtu kādu peļņu … Un, starp citu, neviens no mūsu agrākajiem kasieriem nav saņēmis tādu algu, kādu saņemat jūs. Domāju, ka ar to jūs varētu gluži labi iztikt — neprecējies, dzīvodams kopā ar māti pats savā mājā …
— Man ir jāuztur arī savs sabiedriskais stāvoklis. — Mamma bija likusi man tā sacīt. Man šis izteiciens gaužām nepatika, bet es zināju, ka viņa mani vēlāk tincinās.
— Kāds sabiedriskais stāvoklis?!
— Nu … kā sava tēva dēlam … un tā tālāk.
Džounss nosmīkņāja. — Jūs nevarat nodzīvot visu mūžu kā sava tēva dēls. Jo drīzāk jūs to sapratīsiet, jo labāk. Un, ja jau mēs par to runājam, es gribētu sniegt jums vēl vienu padomu. To māju jums vajadzētu pārdot. Diviem cilvēkiem tā ir daudz par lielu un arī par dārgu. Pārvācieties uz mazāku māju — un krietna daļa jūsu izdevumu atkritīs paši no sevis.
Tagad ejiet strādāt! Varat priecāties, ka jums ir darbs, turklāt vēl tik labi apmaksāts, ja ņem vērā, cik maz jums vispār jādara.
Es attapos gaitenī, brīnīdamies, kā esmu tur ticis. Devos atpakaļ uz grāmatvedību pie sava rakstāmgalda. Es pat ne- vareju parakstīt, tik ļoti man trīcēja rokas. Minūtes desmit vispār nespēju neko iesākt. Džounsu es ienīstu.
Man bija bail atgriezties mājās. Zināju, ka mamma tūdaļ māksies virsū ar iztaujāšanu. Tā arī notika: tiklīdz apsēdāmies dzert teju, māmiņa ķērās vērsim pie ragiem. Vai es esot runājis ar Džounsu? Ko viņš atbildējis? Kāpēc es neesot pateicis viņam to, kāpēc neesot pateicis šito? Nu, viņai jau es gan pateicu vismazāk. Nezinu, kāpēc viņai vajadzētu mani tā spīdzināt. Vai tiešām vēl nav sapratusi, ka viņas acīs — un laikam jau arī visu citu acīs — es nekad nebūšu pietiekami labs? Ak, kaut viņa beidzot samierinātos ar to, ka esmu dzimis neveiksminieks, un pastāvīgi neprasītu tam pierādījumus! No tā tikpat nav nekāda labuma. Man kauns pašam no sevis, kauns par to, ka esmu tāds, kāds esmu. Man kauns par savu šīsdienas sarunu ar Džounsu un riebjas viņai to atstāstīt. Man riebjas par to domāt. Es ienīstu māti, tādēļ ka viņa sakūdīja mani prasīt algas pielikumu. Ja viņa nebūtu mani sakūdījusi, es nemūžam nebūtu teicis ne vārda. Taču visvairāk es ienīstu Džounsu.
Tiklīdz biju noslaucījis traukus, metos ārā, dārzā, lai beidzot man no tā visa būtu miers. — Uz kurieni tad atkal? — mamma iesaucās man nopakaļ, bet es izlikos nedzirdam. Bija jau sa- tumsis. Es devos pa taciņu uz darbarīku šķūnīti. Man tur ir vecs petrolejas lukturis. Iededzu to un gaidīju.
Man nesala, jo biju uzģērbis mēteli. Ne jau to, ar kuru eju uz darbu, bet tēva veco mēteli, kas ir ļoti silts, jo šūts no īstas vilnas drēbes, — tāds, kādu es nekad nevarēšu atļauties. Šķūnītī ir tikpat labi kā agrāk. Bērnībā, lietainās dienās man patika tur sēdēt un runāties ar dārznieku. Dīvaini, ka tur es vēl arvien sajūtu to pašu smaržu, ko agrākos gados. Sausa, putekļaina zeme, varbūt kaut kas no ķimikālijām … Kaļķi? Kaulu milti? Nezinu. Es pat nezinu, kas tie kaulu milti ir. Laikam jau miltos samalti kauli.
Tā nu es sēdēju, lūkodamies uz lāpstām un dakšām — tās mazliet aprūsējušas, bet karājas pie sienas gluži kā dārznieka Viljama laikos, — un uz veco zāles pļāvēju «Pensilvānija» šķūnīša aizdurvē… un piepeši sastapos skatieniem ar Sokrātu — viņš tupēja pie sola, zem kura ir alas caurums.
— Sokrāt, — es teicu, — man bija baigi riebīga diena.
Viņš patecēja uz priekšu un, lēkdams uz augšu pa kastēm,, ko esmu salicis kā trepes, uzlēca uz sola man blakus. Protams,
es biju paņēmis līdzi cienastu, taču ilgu laiku tikai sēdēju un glāstīju viņu ar vienu pirkstu. Tas mani nez kādēj nomierināja. Rūgtums pārgāja, un es sajutu atvieglojumu.
Pēc brīža parādījās arī Māte ar jaunāko bērnu bariņu. So to jau esmu viņiem iemācījis, un skaidrs, ka Sokrāts man ir vislielākais palīgs. Viņš māca mazos kā īsts skolotājs. 2urcēni apguvuši dažas darbības, ko izpilda pēc manas pavēles. Viena no tām ir avīzes saplēšana. Arī šovakar biju paņēmis līdzi avīzi, lai paskatītos, kā viņiem tas veicas. Atlocīju vienu lapu un noklāju to uz sola. — Plēst! — es pavēlēju.
Maniem žurcēniem tas nebija divreiz jāsaka. No sirds smējos, skatīdamies, ar kādu niknumu viņi metas avīzei virsū. Viņi saplosīja to skrandu skrandās.
— Stop! — es iesaucos, un žurkulēni sastinga.
Tad man atausa ideja. Ja žurkulēni pēc manas pavēles saplēš avīzi, kāpēc gan viņi nevarētu saplosīt arī ko citu? Piemēram, automašīnas riepas? Piemēram, Džounsa automašīnas riepas? Protams, riepas nav papīrs, tās ir daudz cietākas. Bet, ja žur- cēni ķertos tām klāt no sāniem, kur gumija nav tik bieza?… Lai tie, kas citiem dara pāri, arī dabū ciest.
— Uz kurieni tu tagad ik vakaru ej? — mamma jautā. — Tikai nestāsti, ka tu vēl arvien strādā dārzā! Vakaros taču ir pārāk tumšs, lai strādātu.
Dažreiz es viņai stāstu vienu. Dažreiz ko citu.
— Iziešu pastaigāties, — es kādu vakaru teicu. — Visa diena nosēdēta kantorī. Jāizkustas.
Atgriezos pēc vienpadsmitiem, bet mamma mani gaidīja.
— Vai labi pastaigājies?
— Jā, ļoti jauki. Cik brīnišķīga, skaidra nakts! Mēness spīd, un ir gandrīz tikpat gaišs kā dienā.
— Es nedzirdēju vārtiņus nočīkstam, kad tu gāji projām.
— Skaidrs, ka nedzirdēji. Tie palika vaļā, kad nācu mājās no darba.
Viņa nekādi nespēj mani pieķert, lai arī nemitīgi cenšas. Sī melošana man sāk iepatikties. Dažreiz es meloju viņai bez jebkādas vajadzības.
— Tēvs vienmēr uzmanīja, lai vārtiņi būtu ciet. Citādi suņi tiek iekšā un sabojā mauriņu.
Viņa grib sacīt, ka suņi pieķēza mauriņu. — Suņi tikpat tiek iekšā'. Mūsu dzīvžogā ir neskaitāmas spraugas. Tie var ielīst pa jebkuru no tām.
— Tēvs taču apvilka visu dzīvžogu ar stiepļu pinumu! Es Jabi atceros, cik tas maksāja.
— Tas jau viscaur sarūsējis.
Bieži vien es pasaku viņai taisnību. «Ko es visu vakaru darīju? Sēdēju šķūnītī.» Taču viņa netic. Domā, ka tie atkal ir meli.
— Ko tad tu tur dari tai šķūnītī?
— Sēžu.
— Divas stundas sēdi, nekā nedarīdams?
— Jā. Man tur patīk.
— Tur taču ir auksts. Tikpat labi tu varētu sēdēt mājās kopa ar mani — jeb vai mana sabiedrība tev liekas neciešama?
— Ne, kāpēc gan… Man patīk sēdēt arī kopā ar tevi.
Esmu galīgi sajaucis mammai galvu. Viņa domā, ka man ir kāda meitene vai, pareizāk sakot, sieviete — tāda, ko es kaunos vest mājās. Tik un tā viņai gribētos šo sievieti satikt. Laikam gan tāpēc, lai izgāztu pār to savu sašutumu un piespiestu mani nožēlot grēkus. Taču viņas attieksme ir savā ziņā dīvaina. It kā tagad, kad esmu kļuvis par brunču mednieku, viņa mani cienītu vairāk nekā tad, kad biju nevainīgs jēriņš.