Mamma allaž atkārto, ka man laiks precēties, taču īstenībā nemaz negrib, lai es to darītu. Bet tas jau viņai arī nedraud. Neviena meiča man ne virsū neskatās. Ja nu kāda, kas galīgā badā. Un pat tā ne. Sievietes lieliski saož, kuram ir nauda un kuram nav. Tā tam jābūt. Viņas visas ir kā kaķenes, kas meklē labāko vietu, kur apbērnoties. Kad tēvs vēl bija dzīvs, es reizēm manīju, ka viena otra pamet uz mani acis, bet nekad tur nekas nesanāca. Atceros, viena reiz teica — es varbūt derēšot viņas draudzenei. Lielākoties es pat draudzenei nebiju diezgan labs. Nezinu, pēc kā viņas to nosaka. Tagad viņas vispār skatās man cauri kā tukš.am gaisam.
Nevar teikt, ka sievietes man būtu vienaldzīgas. Domāju, ka viņas spētu sabojāt man dzīvi tāpat kā jebkuram citam vīrietim, ja vien es ļautos. Ja runa būtu tikai par dzimumaktu, kas piecās minūtēs ir cauri, man nekas nebūtu pretī. Taču tas saistīts ar gariem ievadiem un pēc tam ar visādām sekām. Kam man tas vajadzīgs? Kāpēc lai es brīvprātīgi dotos verdzībā? Ja vajag nolaist tvaiku, to var izdarīt tāpat.
Taisni brīnums, cik viņas paklausīgas. Es saprotu — avīžu plosīšana viņām ir rotaļa, un nav šaubu, ka žurkām patīk rotaļāties. Bet iedomājieties, ka jums būtu jāplēš ar zobiem automašīnas riepa! Protams, vienā paņēmienā viņas atplēš tikai ļoti mazu gabaliņu. Un ne tikai ar zobiem. Viņas laiž darbā arī nagus. Ar zobiem un nagiem kā īstas fūrijas.
Džounsa riepu apstrāde nebūs vienkāršs pasākums. Vajadzēs izplānot katru sīkumu gluži kā militārā operācijā. Džounss dzīvo pilsētas otrā malā. Visgrūtāk būs nogādāt turp žurkas. Es gribētu ņemt Sokrātu un vēl divpadsmit kaujinieces. Un vēl viens apstaklis. Tādu lietu vajadzētu vispirms izmēģināt — izmēģināt vairākas reizes, lai būtu pārliecība, ka viss noritēs gludi. Taču man nav tādas iespējas. Nav iespējas izmēģināt konkrēto uzbrukumu Džounsa riepām, un tas var sagādāt vislielākās grūtības.
Skaidrs, ka man jābūt ļoti piesardzīgam. 2urku uzskata par cilvēka ienaidnieku. Pat sentimentālie dzīvnieku mīlētāji neiebilst pret žurku iznīcināšanu. Žurka taču nav ne cālītis, ne trusītis, pat ne jenotiņš. īstais iemesls, protams, ir tas, ka no- žurkām visiem drausmīgi bail. Savā līdzšinējā mūžā esmu pieredzējis, ka šāda vai apmēram šāda ir attieksme pret vāciešiem un japāņiem, pēdējā laikā arī pret ķīniešiem un komunistiem. Sist nost visus pēc kārtas! Reizēm domāju — varbūt žurkas patiešām varētu apdraudēt cilvēku cilts eksistenci. Piemēram,, pēc atomkara, kad sāktos cīņa par izdzīvošanu. Tās vairojas tik ātri, ka staru slimība tās nespētu iznīdēt.
Vienīgais mēģinājums, ko es spēju iedomāties, varētu būt uzbrukums kādas citas mašīnas riepām. Taču šāds notikums- satrauktu visus automašīnu īpašniekus. Garāžās tiktu uzstādīti slazdi. Turklāt es negribu kaitēt nevienam citam kā tikai Džounsam. It īpaši es negribu kaut ko tādu darīt mūsu mājas apkaimē.
Vismaz viena lieta ir izmēģināta. Radināju žurkas pie ceļošanas koferī. Protams, arī Sokrāts bija kopā ar visām, lai uzturētu kārtību. Gluži kā treneris, kas ceļo kopā ar savu. komandu. Es laikam biju menedžeris.
Panēsāju viņas tepat pa dārzu. Gaužām jokaini — kā viņas ķepurojās kofera iekšienē! Ik pa brīdim uzsaucu: «Mierā! Klusu!», bet no tā nebija liela labuma. Aiznesu viņas atpakaļ uz šķūnīti un palaidu vaļā. Laikam gan būs vajadzīga krietni ilga dresūra, līdz viņas apjēgs, ka koferī jāizturas pilnīgi klusu. Nevaru taču braukt autobusā ar koferi, kura iekšienē pīkst un spārdās. Visi pievērstu man uzmanību, it īpaši tad, ja es sāktu ar šo koferi sarunāties.
Grasos nedaudz mainīt komandas sastāvu. Izrādās, ka labākās grauzējas un plēsējas nebūt nav pašas disciplinētākās. Es nezinātu, kuras ir īstās nemiernieces, ja Sokrāts man tās neparādītu. Kad izlaižu žurkas no kofera, viņš tūliņ metas nepaklausīgajām virsū.
Ir viens apstāklis, kas man dara raizes. Līdz šim es treniņiem izmantoju vecās riepas, kas karājas pie šķūnīša sienas, — tās ir relikvijas no laikiem, kad mums vēl bija mašīna. Džoun- sarn riepās būs gaiss. Tiklīdz žurkas iecirtīs zobus kamerā, atskanēs briesmīgs šņāciens. Vai tas tūdaļ neaizbiedēs visu baru? Tas nekas, ja sabīsies tikai tās, kuras būs iekodušās kamerā, bet es negribu, lai sāktos vispārēja panika. Man vajag, lai Džounss no rīta atrod četras riepas plakanas, nevis tikai vienu.
Nopirku paciņu gumijas balonu — tādu, ar kādiem rotaļājas bērni. Kamēr žurkas plosa riepas, es tos piepūšu un ļauju gaisam ar troksni plūst ārā. Dažus esmu piepūtis un tad iedūris tiem ar adatu. Žurkas pamazām pierod pie visvisādiem trokšņiem. Tagad viņas tikai dara savu darbu, lai tur vai kas. Lūk, to sauc par disciplīnu!
Šovakar gan gadījās atklāt kaut ko visai jokainu. Kā vienmēr, novēlēju mammai labu nakti un devos augšā uz savu guļamistabu. Tiklīdz nospiedu elektrības slēdzi, izsprāga spuldze. Paukš! — un neskaitās. Nokāpu lejā un paraudzījos skapītī zem kāpnēm, kur mums glabājas rezerves spuldzes, bet tur nevienas vairs nebija. Brītiņu padomājis, nolēmu paņemt spuldzi no kalpones istabas — kādreizējās, tā atrodas augštāvā, sētas pusē. Biju pārliecināts, ka gadiem ilgi neviens tur nav spēris kāju.
Uzkāpu augšā, iededzu gaismu kāpņu laukumiņā un atvēru kalpones istabas durvis, bet elektrību neieslēdzu. Taču pēc mirkļa es apjautu, ka istabas iekārtojums ir tāds kā savāds. Ieslēdzu gaismu. Pie loga ieraudzīju saliekamo dārza krēslu ar spilvenu, tam blakus uz galdiņa — tēva veco binokli.
Tātad mamma mani izspiego. Lai jau! Lai spiego, ja patīk. Man par to nekas, bet, ja viņa saķers gripu un atstieps kājas, pati būs vainīga. Spuldzīti izskrūvēju pieliekamajā kambarī. Negribu, lai viņa zinātu, ka es zinu. Pār mani atkal gāztos vesels lēvenis jautājumu un es būtu spiests izgudrot tikpat daudz melīgu atbilžu.
Pašreizējos apstākļos viņa neko daudz ar šo binokli nesaskatīs, un, ja arī reizēm pamanīs kādu žurku, tad nepievērsīs tai uzmanību. Manuprāt, viņa cer ieraudzīt, ka te «vazājas» kāds «sievišķis». Katram gadījumam aizklāšu šķūnīša logu ar papīru. Līdz ar to mamma pārliecināsies, ka viņas aizdomas bijušas pamatotas, bet es varēšu droši darboties ar žurkām.
Nez cik ilgi viņa jau tā ķīķerē? Tagad, par to domājot, atceros — kādu vakaru apmēram pirms mēneša es atgriezos mājās no dārza ašāk nekā parasti un ieraudzīju mammu stāvam kāpņu laukumiņā ar mēteli mugurā un cepuri galvā.
— Tu taču nedomā iet ārā? — es jautāju. — Ir briesmīgi -auksts.
— Nē, nē! Es nekur neeju.
— Vai tad tu jau biji ārā?
— Nē, nē! — Un pēc neveiklas pauzes: — Es tikai uz brītiņu apvilku mēteli un uzliku cepuri. Kas tur sevišķs?
Mamma nekad nenolaižas līdz meliem, bet, ja ar savu izturēšanos viņai izdevies kādu maldināt, tas viņā neizraisa it nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Protams, vecs cilvēks var atļauties visādas dīvainības. Toreiz es tikai nodomāju: mamma kļūst veca un piedevām pajocīga. Un vēl es nodomāju: kaut drīzāk pienāktu tas laiks, kad varēšu aizvest viņu uz kādu veco ļaužu pansionātu. Ļoti noderīgas iestādes. Man daudz labāk patiktu, ja māja piederētu man vienam pašam, bet es jau zinu, ka viņa visiem spēkiem cīnīsies, lai paliktu šeit.
Šodien aizgāju papētīt Džounsa dzīvesvietu. No viņa mājas nekā sevišķa nav. Mazāka par mūsējo un arī dārzs gaužām niecīgs, bet galvenais, protams, ir rajons. Džounss dzīvo smalkajā rajonā, blakus visiem vietējiem naudasmaisiem. Citiem vārdiem sakot, daudzu nenoķertu blēžu ielenkumā. Džounsam tā ir tieši īstā sabiedrība.