Māja un dārzs ir bezgala tīri, kārtīgi un glīti; gluži tāpat izskatījās pie mums, kad tēvs bija dzīvs. Ka Džounss tur dārznieku, tas gan nevarētu būt, drīzāk ticams, ka to sīko zemes pleķīti viņi abi ar sievu apkopj pa sestdienas vakariem. Ja tā, tad — visu cieņu! Es gan nemūžam nesapratīšu to, ka cilvēki var bezgalīgi māžoties pa dārzu tikai tāpēc vien, lai iespaidotu kaimiņus.
Garāža viņam nav vis kopā ar māju, bet atsevišķi, turpat blakus. Kad gāju garām pirmoreiz, tās durvis bija atvērtas un mašīna stāvēja iekšā. Skaidrs, ka es nedrīkstēju tur uzkavēties, Džounss varēja iznākt un mani ieraudzīt. Tāpēc ātri soļoju tālāk, turēdamies cieši gar dzīvžogu. īstenībā es tik vien dabūju kā iemest skatienu pa vārtiem, jo dzīvžogs ir ļoti biezs un augsts. Savā ziņā tas man ir izdevīgi. Nav taču nekādas vajadzības, lai Džounss, priecādamies par skatu, kas paveras no viesistabas loga, pēkšņi ieraudzītu mani.
Knašā solī aizgāju līdz ielas stūrim un nogriezos citā ielā. Negribēju, lai kāds mani īpaši ievērotu. Šķiet, ari neievēroja. Jauneklis,, kas izgājis pastaigā. Atgriezos apmēram pēc pusotras stundas. Bija jau gandrīz satumsis. Garāžas durvis — aizvērtas un aizbultētas. Ātri garām soļodams, galvu nepagriezdams, es nevarēju saskatīt, vai tur ir piekaramā atslēga vai nav. *
Tomēr es negāju atpakaļ, lai vēlreiz mēģinātu ko saredzēt. Devos vēl vienā ilgstošā pastaigā un atgriezos, kad jau bija pavisam tumšs. Biju nonervozējies un satraucies. Sirds stipri dauzījās. Toties tagad neviens mani nevarēja ieraudzīt. Pavēru vārtus — dzelzs vārtus — un tie pat neiečīkstējās. Labu laiku nostāvēju iekšpusē aiz vārtiem, krūmu ēnā, kur mani neapspīdēja ielas laterna. Tumsā māja nez kādēļ likās lielāka, tāda kā izplūdusi, noslēpumaina. Gaisma dega tikai vienā istabā — jādomā, viesistabā. Džounss ir pārlieku taupīgs.
Protams, arī tagad es nevarēju saskatīt, vai pie garāžas durvīm ir piekaramā atslēga vai nav. Ko nu par atslēgu — pašas durvis tikko spēju saredzēt. Pagājos mazliet uz priekšu. Sņirkt! Sņirkt! Grantij gan naudu nav žēlojuši… Izbijies at- Iēcu sāņus, uz zālāja. Tur jau bija drošāka iešana. Garāžas durvis sasniedzu gandrīz bez trokšņa. Aptaustīju tās. Koka, ar aizbīdni un piekaramo atslēgu. Par savu mantu Džounss vienmēr ir nomodā.
Tad aizmugurē atskanēja kliedziens. Mani gandrīz ķēra sirdstrieka. Sis kliedziens izskrēja man cauri kā zibens, viscaur sastindzinādams. Tā bija Džounsa meita. Laime, ka viņa neredzēja manu seju. No bailēm es nedrīkstēju ne kustēties. Stāvēju kā pamiris, vienu roku uz atslēgas. Biju gribējis to kārtīgi paraut, cerēdams, ka tā varbūt atsprāgs vaļā.
Kādu mirkli gan es, gan meitene stāvējām pilnīgi nekustīgi, tad viņa metās uz mājas durvīm, saukdama: — Tēti! Nāc ātrāk! Te ir zaglis, viņš grib nozagt mašīnu!
Sie vārdi man beidzot atgrieza dzīvību, un es metos projām kā plēsts. Nezināju, uz kuru pusi skriet. Ja es tūliņ izskrietu uz šosejas, kāds varētu mani ievērot un nodot, gadījumā ja visa Džounsa ģimene kopā ar kaimiņiem aurodami gāztos man pakaļ. Tādēļ devos pretējā virzienā, cenzdamies skriet pēc iespējas klusāk. Zināju, ka turpat blakus ir vēl viena šķērsiela. Iegriezos tanī un turpināju ceļu pavisam mierīgā gaitā, it kā man nekur nebūtu jāsteidzas. Nākamajā krustojumā nogriezos pa labi un iznācu uz šosejas; no Džounsa šķērsielas gala mani tagad šķīra kādi simt piecdesmit jardi. Otrpus šosejas ieraudzīju pieturu, no kuras tieši tajā brīdī autobuss aizbrauca centra virzienā. Nebija nekādu cerību to panākt.
Autobusi pa šo maršrutu kursē reti. Iepretī bija šķērsiela, kas izgāja uz citu šoseju un citu autobusa maršrutu. Šķērsojot ceļu, es būtu ļoti labi saredzams ļaudīm, kas nāktu no Džounsa mājas puses. Taču arī šinī pusē nedrīkstēju palikt — ja kāds ieraudzītu mani slaistāmies gar dzīvžogiem, tas uzreiz liktos aizdomīgi. Saņēmos un braši devos pāri ceļam. Nevarēju izšķirties par turpmāko rīcību. Uznāca neliels kārdinājums ielavīties kādā dārzā un nogaidīt. Tomēr, ja mani uzietu dārzā, tas būtu vēl aizdomīgāk. Mani aizvestu un parādītu Džounsa meitai, un pat tad, ja viņa mani nepazītu, Džounss nākamajā rītā mani tik un tā atlaistu no darba. Vai gan var uzticēt naudu tādam, kas naktī slapstas pa svešiem dārziem?
Autobusa pieturā nostāvēju ne ilgāk par pusminūti. Jutos kā izlikts apskatei. Visapkārt nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Ja Džounss tagad nāktu uz šo pusi, meklēdams jaunu vidēja auguma vīrieti, es būtu sprukās. Viņš tūliņ gribētu zināt, ko es te meklēju tik tālu no mājām. Es jau varētu sacīt, ka esmu bijis ciemos pie draugiem. Taču policija man liktu, lai parādu šos draugus… Un, ja es teiktu, ka tāpat vien pastaigājos, — arī tad man neticētu. Mūsu mājas apkaimē ir pietiekami daudz labu vietu, kur pastaigāties.
Nervi man neizturēja, un es devos prom pa ieliņu, kas izved uz nākamo autobusa maršrutu. Aizmugurē atskanēja rūkoņa. Liela mašīna… Policija?! Ar šausmām gaidīju, ka tūliņ tā nobremzēs man blakus, no tās izlēks policisti un sāks uzdot jautājumus. Vēl arvien nebiju izgudrojis, ko sacīt. Mašīna pabrauca garām. Tā nebija policijas mašīna. Tā pat nebija sevišķi liela. Tad man nāca apskaidrība — nu, attiecībā uz to, kas jāsaka. Esmu bijis pie kādas sievietes. Nē, viņas vārdu nevēlos atklāt. Tur neviens nevarētu piesieties. Visi uzreiz noticētu, un Džounsam liktos, ka man ir daudz vairāk vīra dūšas, nekā viņš domājis.
Gāju un gāju, bet neviens mani neapturēja. Nokļuvis uz otras šosejas, es drīz sagaidīju autobusu un pārbraucu mājās bez jebkādiem starpgadījumiem.
Visai uzjautrinoši ir klausīties Džounsu stāstām par «noziedznieku», kā viņš to dēvē. Tas ir, par mani, bet Džounss to nezina. Viņam ir divas versijas. Tam, kurš viņā klausās, jātic abām uzreiz, lai gan tur nav nekādas jēgas. Pirmā: viņa meitai uzbrucis seksuāls maniaks. Ar melnām, spīdošām acīm un bārdu. Otrā: «noziedznieks» gribējis ielauzties viņa garāžā un nozagt mašīnu. Džounsam patīk abas versijas. Man arī. Policistiem nav ne mazāko izredžu mani atrast. Viņi meklē meln- acainu vīru ar bārdu, bet es vienmēr esmu gludi noskuvies, un acis man gaišas, maigas, varētu sacīt — vājas. Ne jau tādā nozīmē, ka man būtu vajadzīgas brilles. Gluži vienkārši, ja kāds cieši skatās man acīs, tās man sāk asarot un es jūtos neveikli. Cilvēki laikam domā, ka es esmu no tiem, par kuriem saka — «ne mušu no deguna nevar nodzīt». Patiesībā tā vis nav.
No Džounsa uzzināju, ka pēdējos mēnešos viņa rajonā mēdz parādīties kāds vīrietis, kas biedē sievietes. Vai viņa meitai patiešām licies, ka es esmu šis vīrietis, vai arī vecāki viņai to iedvesuši, nezinu. Manu seju viņa vispār neredzēja, tāpat kā es viņas seju. Taču policijai vajadzīgi aculiecinieki. Ja to nav, tie jāatrod.
Viens nu gan skaidrs. Uzbrukums Džounsa riepām jāatliek uz rudeni. Patlaban Džounss ir tramīgs. Viņš un viņa kaimiņi gaida aizdomīgo bārdaini. Es tiešām gribētu, lai šo tipu beidzot noķer vai arī lai viņš izbeidz savas spēlītes. Pagaidām tajā rajonā nav ieteicams rādīties nevienam, kurš nespēj sakarīgi paskaidrot, kas viņam tur meklējams. Un lidz rudenim es patiesībā tikpat neko nevaru iesākt. Man jādarbojas tumsā; man jāaizbrauc un jāatbrauc ar autobusu. Pēdējais autobuss aiziet pēc vienpadsmitiem vakarā. Šķiet, ka īstais laiks varētu būt oktobra beigās.
Seksuālais maniaks tomēr noķerts. Tieši nedēļu pēc mana piedzīvojuma. Jādomā, ka man tas ir izdevīgi. Tomēr man žēl nabaga vecīša. Ko ļaunu viņš īstenībā darīja? Izrādās, ka tas bijis viens no tā paša rajona godājamiem pensionāriem, agrākais bankas direktors vai kas tamlīdzīgs. Šausmīgs skandāls, bet viss noklusēts. Tas nozīmē, ka puse pilsētas par to vien runā, bet policijai nekas nav zināms. Es neesmu tik svarīga persona, lai Džounss to stāstītu tieši man, taču es dzirdēju, kā viņš to stāsta grāmatvedim. Bārdas tam vecītim vispār nav bijis, viņš tikai valkājis biezu šalli — vai nu siltumam, vai arī lai aizsegtu seju. Tagad viņu gaida ārstēšanās pie psihiatra.