Džounss ir vīlies. Pēc viņa domām, tas neesot tas pats vīrietis. Tas, kurš uzbrucis viņa meitai, esot bijis bārdains, ar melnām, spīdošām acīm. Liels, spēcīgs zellis, gados jauns. Tiklīdz Džounss viņu ieraudzījis, viņš meties bēgt, uzņemdams ātrumu kā olimpiskais čempions.
Nudien nesaprotu, kāpēc Džounss skandina, ka bijusi apdraudēta tieši viņa meita. Laikam gan tāpēc, ka šajā gadījumā ir lielāks risks. Mašīna ir īpašums, un tā ir apdrošināta. Viņa meitas dzimumsfēra arī ir īpašums, bet tā nav apdrošināma vai vismaz nav apdrošināta. Tāpēc viņam ir interesantāk iztēloties, ka noziedznieks uzbrucis viņa meitai un nevis mašīnai.
No tēva laikiem mums palikusi veca ceļasoma, tajā ērti ietilpst deviņas žurkas. Esmu nolēmis, ka manā komandā būs deviņas. Pa divām žurkām katrai riepai, un Sokrāts — komandieris.
Vakar vakarā mums bija kārtējais treniņš, kā es to saucu. Padzēris tēju, es tūliņ devos uz šķūnīti un iecēlu visas deviņas žurkas somā. Pēc tam taisnā ceļā uz vārtiem un ārā uz ielas. Iedams gar māju, dzirdēju, kā māte rībina logu ar saviem gredzeniem. — Kur tu nesīsi tēva somu? — viņa sauca. Sādi viņa uzvedas ikreiz, kad eju projām ar somu, bet es nepievēršu uzmanību. Kad pārnāku mājās, viņa ikreiz gaužas, ka esot tikpat kā ieslodzīta. Ārsts viņai iestāstījis, ka jāsēž mājās.
Man jau nu vienalga, tikai tagad viņa visu laiku lūr pa logiem, uzmanīdama, ko es daru. Vēl arvien viņai par to nav ne mazākās jēgas.
Iekāpis autobusā, kura maršruts ved ārpus pilsētas, es apsēdos un noliku somu uz grīdas sev pie kājām. Somā nebija jaušama pat ne vismazākā kustība. Neviens pasažieris nebūtu uzminējis, ka tur paslēpti dzīvi radījumi. Tomēr, paceldams somu uz augšu, es uzreiz jūtu, ka iekšā ir žurkas. Sajūta ir citada, neka paņemot rokā somu ar pidžamu, kreklu un skūšanās piederumiem. Gar sēdekļu rindām iedams uz autobusa durvīm, es sevī smaidīju. Ja pasažieri zinātu, kas man somā! Ja es to atvērtu, kas tc gan sāktos! Man uzmācās kārdinājums to atvērt. Gandrīz nepārvarams kārdinājums.
Izkāpu tādā apvidū, ko patiešām varētu raksturot kā laukus. Nogriezos pa gleznainu lauku ceļu. Es meklēju tīkamu, sausu klajumiņu, kur varētu apsēsties un izlaist žurkas, lai paskraidās. Patiesībā man derēja gandrīz jebkura vieta, ja tikai neviena nebūtu tuvumā. Nogāju labu gabalu — varbūt arī tāpēc, ka vakars bija tik jauks.
Apmetis līkumu ap dzīvžoga* stūri, es ieraudzīju savā priekšā mašīnu un mašīnā — puisi un meiču, kuri mīlējās. Tas man gaužām nepatika. Nu man bija jāgriežas atpakaļ vai ari jāiet uz priekšu daudz tālāk, nekā biju gribējis. Nodomāju: interesanti, ka dažiem dzīvniekiem ir noteikts pārošanās laiks, bet citi, kā cilvēki un žurkas, noņemas ar to visu gadu. Pagāju garām, izlikdamies, ka nelūru uz viņiem. Viņi arī manī bija izraisījuši seksuālas sajūtas. Tad es sevī nospriedu: nu, pagaidiet man, putniņi! Ilgi jūs vairs nečubināsieties!
Nezinu, vai viņi mani vispār ievēroja. Lai būtu kā būdams, viņi nelikās traucēties un turpināja savu darbošanos. Es pēkšņi biju aptvēris, ka šī ir lieliska izdevība, lai sarīkotu ģenerālmēģinājumu. Kādu gabalu tālāk tajā pašā ceļa pusē, kur stāvēja mašīna, dzīvžogā bija vārtiņi. Atvēru tos un iegāju iekšpusē, tad pagājos gar dzīvožgu atpakaļ, līdz biju pavisam blakus mašīnai — mūs šķīra tikai ceļmalas grāvis. Atvēru somu un izlaidu žurkas. Brītiņu ļāvu tām paskraidīt pa manu muguru un glāstīju tās, sevišķi Sokrātu. Tad es nočukstēju: — Riepas! Plēs! — un pacēlu Sokrātu augšup, lai viņš caur krūmiem saskatītu mašīnu.
Sekodamas Sokrātam, žurkas izlīda pa krūmu apakšu un cita pēc citas šķērsoja sauso grāvi. Tad sākās uzbrukums. Katrai riepai metās virsū pa divām žurkām, turklāt vienai no šīm brigādēm palīdzēja Sokrāts. 2urkas strādāja mainoties: sekundes piecpadsmit viena nikni grauž un plēš, tad palaiž savā vietā otru.
Manas žurkas vis nenoņēmās ar biezajām riepu apakšām, nēl Tās rīkojās tieši tāpat kā mājās, kad mēs trenējāmies ar vecām riepām: ķērās pie sānsicniņām tieši virs izliekuma, kur gumija ir_visplānākā, grauzdamas visu laiku vienā vietā. Sādi tās spēj pārgrauzt riepu neticama ātrumā.
Viss gāja kā pa sviestu. Mīlnieki neko nemanīja. Piepeši atskanēja skaļš šņāciens: Sokrāta brigāde pirmā bija izgrauzu- sies cauri. Skaidrs, tai bija viens žokļu pāris vairāk.
— Kas tas? — puisis iejautājās.
— Šķiet, ka riepa, — meiča atteica.
— Ssss, ssss, ssss! — šņāca riepa.
Abi tik saspringti klausījās, ka man pat likās — es dzirdu viņus elpojam. Ir nu gan cilvēki, tā uztraucas par sīkumiem! Es gandrīz vai pārplīsu, turēdams muti, lai neiesmietos.
Tad žurkas, kuras strādāja pie pakaļējās kreisās riepas, sasniedza mērķi. Atskanēja vēl viens šņāciens. Citāds nekā pirmais, krietni spēcīgāks. Pirmā riepa tikmēr jau bija gandrīz saplakusi. Skaidri varēja dzirdēt, ka šņāc divas riepas, nevis viena.
— Paklau, ko tas nozīmē? — puisis satraucās. — Vai mums kāds pārdūris riepas?
Viņš atvēra mašīnas durvis un palūkojās ārā. Vienlaikus arī meiča palūkojās ārā pa logu.
— Žurkas! — puisis iesaucās. — Tās grauž riepas!
Man patika viņa tonis, tas pauda gan šausmas, gan apbrīnu — godbijību, varētu sacīt.
— Vai dieniņ, Bert, šaipusē arī! Vispirms tās apēdīs riepas, pēc tam mūs pašus!
Bērts tūdaļ atzinīgi novērtēja meičas viedokli — izlēca 110 mašīnas un metās prom pa galvu pa kaklu.
Meiča ieraudājās. — Ak Dievs, Bert! — viņa sauca nopakaļ bēgošajam mīlniekam. — Vai tiešām tu mani atstāsi, lai žurkas mani dzīvu apēd?
Tieši to viņš darīja. Ticis, pēc paša domām, drošā attālumā — un šis attālums nebija mazais —, viņš atskatījās un ieraudzīja, ka neviena žurka neseko. Tās visas vēl darbojās ap mašīnu. Tad viņš uzsauca meičai: — Aizver durvis, lai tās netiek iekšā! Es skriešu pēc palīgiem!
Es paklakšķināju ar mēli — tas ir tāds īpašs «tok, tok, tok», kurā nemaz nevar pazīt cilvēka balsi. Tas nozīmē: «Tūliņ nāciet pie manis!» Viena riepa vēl turējās, bet šoreiz tam nebija nozīmes. Mēģinājums bija lieliski izdevies. Protams, es nedomāju uzsūtīt žurkas Džounsa mašīnai tādā brīdī, kad tajā kāds bus iekša. Viņš gluži vienkārši no rīta ieies garāža un ieraudzīs, kas ar viņa mašīnīti noticis.
2urkas devās caur dzīvžogu atpakaļ pie manis. Meiča tikmēr bija uzrāpusies uz sēdekļa. Man bija traki bail, ka tikai viņa mani neierauga. Pieplaku pie zemes un gulēju bez kustēšanās. Šķiet, ka viņa mani neredzēja. Taču žurkas vēl bija redzamas.
— Bert! — viņa iekliedzās. — Tās iet projām! — Tad izlēca no mašīnas un drāzās pie sava kavaliera.
Briesmas nu bija garām, un Bērts pierādīja, ka viņam ir vismaz tik daudz godaprāta, lai meiču pagaidītu. Tā metās viņa skāvienos un piespieda galvu pie viņa vīrišķīgā pleca.