33
Eliāss ieradās pēc divdesmit četrām stundām. Kad es uzturējos Ešobi, Eliāss bija mans pastāvīgais mednieks, tādēļ jutos gaužām priecīgs, ieraudzījis pa aleju tuvojamies resno, lācīgo afrikāni, kura pitekantropa fizionomija, redzot vecu paziņu, bija atņirgta platā smaidā. Kad bijām sasveicinājušies, viņš svinīgi pasniedza man duci banānu lapās rūpīgi ievīstītu olu un es savukārt revanšējos ar kārbu cigarešu un mednieka nazi, ko biju šim nolūkam atvedis līdzi no Anglijas. Tad uzsākām nopietnas sarunas par dzīvniekiem. Vispirms viņš man sīki izstāstīja par visiem zvēriem, ko nomedījis un sagūstījis šajos astoņos gados pēc manas aizbraukšanas, un pastāstīja, kā klājas maniem daudzajiem draugiem medniekiem. Veco N'ago nonāvējusi meža govs, Andrajam kāds ūdenszvērs sakodis kāju, Semjuelam šaujot sasprāgusi šautene, un viņam (tavu nelaimi!) norauta gandrīz visa roka, bet Džons
pavisam nesen nogalinājis lielāko mežacūku, kāda jebkad redzēta, un pārdevis ga|u par vairāk nekā divām mārciņām. Un tad Eliāss negaidot ieminējās par kaut ko, kas lika man saausīties.
Vai masa vēl atceras to putnu, kas masa tik dikti patika? — viņš savā piesmakušajā balsī vaicāja.
Kādu putnu, Eliās?
To putnu, kam nav spalvu uz galvas. Kad masa pagājušo reizi dzīvot Mamfē, es atnest divus putnēnus.
To putnu, kas ligzdu aplipina ar māliem? To ar sarkano galvu? — es satraukts prašņāju.
To pašu, — viņš apstiprināja.
Kas ir ar to putnu? — es jautāju.
Kad es dzirdēt, ka masa atkal Kamerūnā, es aiziet uz mežu meklēt to putnu, — Eliāss paskaidroja. — Es atcerēties, ka masa tik dikti patīk tas putns. Es rņeklet un meklēt pa mežu divas, trīs dienas.
Viņš apklusa un, aci piemiedzis, noraudzījas manī.
Nu?
Es viņu atrast, masa, — viņš sacīja, smaidīdams pār visu ģīmi.
Tu to atradi? — Es bezmaz nespēju ticēt šādai laimei. — Kur tad … kur tas dzīvo? . . . Cik putnu tu redzēji? .. . Kāda tā vieta izskatās? . . .
Tas ir tur, — Eliāss turpināja, pārtraukdams manu draudžaino jautājumu straumi, — tur vienā vietā liela, liela klints. Viņš dzīvo uz kalna, ser. Viņam māja uz augstas klints.
Cik māju tu redzēji?
Es redzēt trīs, ser. Bet viena māja nav gatava, ser.
Par ko te tāds uztraukums? — apvaicājās Džekija, iznākdama uz lieveņa.
Picatliartes, — es īsi atteicu, un Džekijai par godu jāsaka, ka viņa tūliņ saprata, par ko es runāju.
Picatliartes ir putns, kuru vēl pirms dažiem gadiem pazina vienīgi no izbāzeņiem nedaudzos muzejos un kuru savvaļā bija redzējuši varbūt tikai divi eiropieši. Sesilam Vebam, kas toreiz bija Londonas zooloģiskā dārza pastāvīgais dzīvnieku kolekcionētājs, izdevās notvert un pārvest dzīvu pirmo šā retā putna eksemplāru. Sešus mēnešus vēlāk, kad biju Kamerūnā, man atnesa
divus pieaugušus putnus, bet tie pa ceļam uz mājām diemžēl nobeidzās no aspergilozes, sevišķi bīstamas plaušu slimības. Un nu Eliāss ir uzgājis šo putnu ligzdošanas vietu un mēs, ja vien laimēsies, varēsim iegūt dažus putnēnus un paši tos izaudzēt.
Vai tiem putniem mājās jau bija mazuļi? — vai- caju Eliāsam.
Varbūt ir, ser, — Eliāss šaubīdamies atteica. —- Es mājās neskatīties. Man bail, putns var aizskriet.
Paklau, — es sacīju Džekijai, — te atliek tikai viens — doties uz Ešobi un pārliecināties. Jūs ar Sofiju palieciet te un uzraugiet dzīvniekus; es paņemšu līdzi Bobu un pāris dienu pavērošu Picathartes. Pat ja tiem nav mazuļu, būs interesanti apskatīt šo putnu savvaļā.
Labi. Kad jūs iesiet? — Džekija jautaja.
Rīt, ja varēšu sadabūt nesējus. Pasauc Bobu un saki viņam, ka nu mēs beidzot tiešām dosimies ekspedīcijā. Pasaki, lai viņš sagatavo vajadzīgos rīkus čūsku ķeršanai.
Nākamajā rīta pavisam agri, kad gaiss vēl bija samērā vēss, pie Džona Hendersona mājas ieradās astoņi afrikāņi. Pēc parastās patielēšanās, kuram kādu nesamo ņemt, viņi uzlika mūsu bagāžu uz sprogainajām galvām, un mēs sākām iet uz Ešobi. Šķērsojusi upi, mūsu mazā karavāna devās pāri savannai, kur bija notikušas neveiksmīgās pitona medības; pretējā pusē tikuši, iegājām noslēpumu pilnā mežā. Taka, kas veda uz Ešobi, vijās un locījās starp koku stumbriem tik sarežģītos zigzagos, ka būtu novedusi izmisumā pat senās Romas ceļu būvētājus. Dažuviet tā apmeta lielu līkumu, vairīdamās no kāda milzu klints bluķa vai nokrituša koka, bet citā vietā veda tieši šādiem šķēršļiem virsū, tā ka mūsu nesējiem vajadzēja vai nu apstāties un izveidot dzīvu konveijeru, lai pārceltu nastas pār koka stumbru, vai arī slidināt nesamo lejup pa klints sienu.
Biju Bobu brīdinājis, ka pa ceļam sastapsim ļoti maz dzīvu būtņu vai pat nesastapsim nemaz, bet viņš tomēr uzbruka katram satrunējušam stumbram, kam gājām garām, cerēdams, ka atradīs tajā kādu retu dzīvnieku. Man ir bezgala apnicis dzirdēt un lasīt nostāstus par
briesmu un šausmu pilnajiem tropu mežiem, kur čum un mudž plēsīgie zvēri. Pirmkārt, šis mežs nav bīstamāks par mūsu Ņū Forestu vasarā, un, otrkārt, dzīva radība ne čum, ne mudž; nebūt nav katrā krūmā noslēpies kāds mežonīgs plēsoņa, kas gaidīt gaida, kad varēs uzbrukt. Dzīvnieki mežā, protams, mīt gan, bet tie ļoti piesardzīgi turas pa gabalu. Varu droši teikt, ka cilvēks, kas būs gājis cauri mežam līdz Ešobi, galā nonācis, varēs uz pirkstiem saskaitīt «meža zvērus», ko ceļā redzējis. Cik ļoti es vēlētos, lai šie nostāsti būtu patiesi! Cik ļoti es vēlētos, lai katrā krūmā slēptos «neganti meža iemītnieki» un uzglūnētu laupījumam! Cik nesalīdzināmi vieglāks tad būtu dzīvnieku ķērāju darbs.
Vienīgās savvaļas būtnes ceļā uz Ešobi bija tauriņi, kas droši vien nebija lasījuši attiecīgās grāmatas, jo neizrādīja nekādu tieksmi mums uzbrukt. Visur, kur taka noslīdēja nelielā ielejā, pašā apakšā irdzēja mazs strautiņš un abos dzidrās urdziņas miklajos, ēnainajos krastos bija nometušies tauriņu bari; tie lēnām cilāja spārnus, tā ka pa gabalu strauta krasti mirgoja dažādās krāsās, kuras mainījās no ugunssarkanas uz baltu, no gaišzilas uz mēļu un purpurkrāsu; tauriņi šķita it kā transā ar spārniņietn aplaudējam spirdzinošajai ēnai. Nesēju brūnās, muskuļotās kājas nevērīgi kāpa tiem tieši virsū, un pēkšņi mēs līdz jostas vietai atradāmies virpuļojošā, krāsainā tauriņu karuselī; tie, spārnos sacēlušies, lidinājās mums apkārt un, kad bijām pagājuši garām, atkal nometās uz melnās zemes, kas bija trekna un valga kā augļu torte un tikpat labi arī smaržoja.