Milzīgs, vecs koks iezīmēja pusceļu uz Ešobi, koks, kas bija tik biezi notīts liānām, ka stumbru gandrīz nemaz nevarēja redzēt. Tā bija atpūtas vieta, un mūsu nosvīdušie nesēji, elsdami un elpu svelpjoši caur priekšzobiem izgrūzdami, nolika nešļavas zemē un sa- tupās rindā turpat līdzās. Es piedāvāju visiem cigaretes, un mēs sēdējām, smēķēdami tās ar baudu un nesteidzīgi; meža mijkrēslī, kur bija ēnains kā katedrālē, nejuta ne mazākās vējpūtas, un dūmi taisnās, svēdrai- nās strūkliņās cēlās taisni gaisā. Vienīgās skanas bija lielo, zaļo cikādu — ar tām bija pilni koki — nerimstošā, vienmuļā sisināšana un degunragputnu bara apskurbušās klaigas tālumā.
Smēķēdami vērojām brūnās meža scinku ķirzaciņas, kas medīja starp koku saknēm mums visapkārt. Sīs mazās ķirzaciņas vienmēr ir ļoti glītas un spožas, it kā būtu iemērktas šokolādē un nule iznākušas no veid- nītes — mirdzošas un gludas. Tās kustējās lēni un apdomīgi, it kā bītos notraipīt savu skaisto tērpu, un spožām ačelēm lūkojās visapkārt, slīdēdamas pa savu mazo pasaulīti — brūnām, satrunējušām lapām, sīku sēnīšu biezokņiem un sūnu mauriņiem, kas sedza akmeņus kā paklājs. Ķirzaciņu laupījums bija neskaitāmas sīkas radībiņas, kuras dzīvo pamežā, — mazās, melnās vabolītes, steidzīgas kā bēres nokavējuši kaprači, gausie, glumie gliemezīši, kas ar savām gļotām auda sudrabainu filigrāna rakstu uz lapām, un mazītiņie riekstbrūnie circenīši, kas tupēja pakrēslī, kustinot šurp turp savas milzīgi garās ūsas kā makšķernieki, upes krastā, sēdēdami.
Tumšajos, mitrajos dobuļos starp koka platajām saknēm turpat sev līdzās ieraudzīju sīkus kukainīšus, kas mani vienmēr ļoti interesējuši. Atpūtas brīdī tie izskatās kā sīciņi garkāju odi, bet tiem ir puscaurspīdīgi, bālgani spārniņi. Kukainīši tupēja bariņos, apmēram pa desmit katrā, viegli trīsināja spārniņus un mīņājās ar tievajām kājiņām kā nepacietīgi rumaki. Kad tos iztramda, tie visi kopā paceļas spārnos un uzsāk gaisā sarežģītu deju, ko ļoti interesanti vērot. Pacēlušies apmēram astoņu collu augstumā, tie izveido apļi laukumiņā, ko varētu nosegt ar apakštasīti, un sāk ļoti ātri virpuļot, pie tam daļa lidinās tikai augšup lejup, bet pārējie — horizontāli kā ritenis. No tālienes skats ir visai dīvains, jo kukaiņu bariņš atgādina virpuļojošu, palsi mirgojošu bumbu, kas brīžiem nedaudz maina formu, tomēr visu laiku turas gaisā tai pašā vietā. Kukainīši lidinās ātri, un to ķermenīši ir tik sīki, ka acs spēj uztvert vienīgi bālgano spārniņu vizmojumu. Jāatzīstas, šī izrāde gaisā mani bezgala, valdzina, un gājienos pa mežu es parasti noklīstu sānis, lai uzietu šo insektu barus, iztramdītu tos un liktu tiem dejot man par prieku.
Ešobi mēs sasniedzām pusdienlaikā; es konstatēju, ka ciems ļoti maz pārvērties, kopš biju te pirms astoņiem gadiem. Redzēju to pašu saujiņu putekļos nokūpējušo niedru būdu divās nevienāda garuma rindās un plašo eju starp tām, kas bija vienlaikus arī ciema galvenā iela, rotaļu laukums bērniem un suņiem un kašņā- šanās vieta kārnajiem mājputniem. Eliāss lāčoja preti mūs apsveikt, gaužām uzmanīgi laipodams bērneļu un dzīvnieku ņudzeklī, viņam pa pēdām sekoja mazs puišelis, kas uz galvas nesa divus lielus zaļus kokosriekstus.
Sveicināts, masa, jūs esat ieradies? — viņš aizsmakušā balsī uzsauca.
Sveiks, Eliās! — es atbildēju.
Viņš līksmi mums uzsmaidīja, kad nesēji, vēl joprojām pūzdami un elsdami, nokrāva mūsu bagāžu pašā ciema ceļa vidū.
Vai masa padzersies no kokosrieksta? — Eliāss jautāja, savicinot mačeti.
Jā, ar lielāko prieku, — es atteicu, izslāpis paskatīdamies uz milzīgajiem riekstiem.
Eliāss sāka enerģiski rosīties. No tuvākās būdas tika iznesti divi sagrabējuši krēsli, mūs abus ar Bobu apsēdināja mazā, ēnainā laukumiņā ciema ceļa vidū, kur mūs apstāja vesels bars pieklājīgi klusējošu, bet ļoti ieinteresētu ešobiešu. Ātri un veikli rīkodamies ar mačeti, Eliāss atlobīja riekstiem biezo virskārtu. Kad rieksta smailais gals bija atlobīts, viņš ar mačetes asmeni aši nošķēla smailīti un pasniedza mums katram pa riekstam; tie bija glīti attīrīti, un mēs varējām nodzerties vēso, saldo sulu. Katrā kokosriekstā bija apmēram divarpus glāzes šā slāpes veldzējošā, higiēniski nevainojami saglabātā nektāra, un mēs ar lielu patiku izbaudījām ik malku.
Kad bijām atpūtušies, tūliņ ķērāmies pie apmetnes iekārtošanas. Divsimt jardu no ciema tecēja maza upīte, kuras krastos izraudzījāmies laukumu, ko nebija grūti nolīst. Vairāki vīri, ar mačetēm apbruņojušies, devās turp un sāka izcirst sīkos krūmus un kociņus, bet otra grupa ar īskātainiem, platiem grābekļiem nolīdzināja sarkano zemi. Beidzot — pēc parastajiem ķīviņiem, kuros cits citu godā par stulbeņiem, pēc dažiem sēdstreiķiem un citādām nelielām sadursmēm — lau- kūms bija notīrīts; tas izskatījās pēc slikti uzarta lauka, bet mēs nu varējām uzsliet teltis. Kamēr tika vārītas pusdienas, nogājām lejā pie upītes un ledainajā ūdenī mazgājām nost melnumus un sviedrus, vērodami rožaini brūnos vēžus, kas no klinšu spraugām māja mums ar savām šķērēm, un juzdami, kā sīkās, mirdzošās zilsarkanās zivtiņas maigi skrubinās gar mūsu kājām. Atspirguši devāmies atpakaļ uz nometni un redzējām, ka tur nodibinājusies zināma kārtība. Kad bijām paēduši, atnāca Eliāss, aptupās mūsu telts nojumes paēnā, un mēs sākām apspriest medību plānus.