Kad iesim apskatīt putnu, Eliās?
-— Ē, masa, zin, pašreiz ir par karstu. Šajā laikā putns mežā meklē ēst. Vakarā, kad kļūst auksts, putns laižas uz mājām strādāt, un tad mēs iesim skatīties.
Labi, atnāc pulksten četros, saproti? Tad iesim skatīt putnu.
— Jā, ser, — Eliāss pieceldamies sacīja.
Ja tu nebūsi runājis patiesību, ja mēs to putnu nedabūsim redzēt un tu būsi mani muļķojis, es tevi nošaušu, saprati?
Ē! — viņš smiedamies iesaucās. — Es nekad masa nemuļķoju, goda vārds, ser.
Labi, iesim un pārbaudīsim.
Jā, ser, — viņš noteica, savilkdams sarongu ciešāk ap resnajiem gurniem, un aizlāčoja atpakaļ uz ciemu.
Pulksten četros saule bija jau aizslīdējusi aiz meža augstākajiem kokiem un gaisā valdīja vakara siltais, rēnais klusums. Eliāss atgriezās, šoreiz košā saronga vietā ap gurniem aptinis netīru skrandu. Nevērīgi viņš pamāja ar mačeti.
Es atnācu, masa, — viņš paziņoja. — Vai masa gatavs?
Jā, — es atbildēju, pakārdams plecā tālskati un somu. — Iesim, medniek.
Eliāss veda mūs vispirms pa putekļaino ciema galveno ielu, tad spēji iegriezās šaurā gatvē, kas vijās starp būdām. No turienes nonācām nelielā nolīstā laukumiņā, kur auga spilvaini maniokas krūmi un noputējuši banānu koki. Tad taka šķērsoja mazu strautiņu un ielocījās mežā. Pirms bijām nogriezušies no ciema ielas, Eliāss man parādīja kādu kalnu un teica, ka tur esot Picatliartes mājokļi, un, lai gan kalns šķita paceļamies turpat netālu, es tomēr zināju — tam nevar ticēt. Kamerūnas mežs ir lidzigs burvju spoguļu dārzam. Šķiet, jūsu mērķis ir tepat, tepat, pavisam tuvu, bet, ja sākat iet turp, tas it kā nemitīgi atkāpjas. Un reizumis jums, tāpat kā Alisei Brīnumzemē, jāiet uz pretējo pusi, lai to sasniegtu.
Gluži tā bija ar šo kalnu. Taka neveda vis taisni pie tā, bet visneiedomājamākā veidā līkločoja šurp un turp pa mežu, līdz man jau sāka likties, ka neesmu noskatījis īsto kalnu, kad Eliāss man rādījāt Taču tajā pašā brīdī taka sāka vest strauji augšup, un bija skaidrs, ka esam nonākuši kalna pakājē. Eliāss nogriezās no takas, ienira pameža krūmos un, caur zobiem klusi šņākuļodams, cirta sev ar mačeti ceļu cauri liānu biezoknim un ērkšķu krūmiem, klusi sperot kājas mīkstajā lapu paklājā. Pēc īsa brītiņa mēs jau rāpāmies augšup tik stāvā kraujā, ka Eliāsa pēdas reizēm rēgojās man pie pašām acīm.
Vairākums pauguru un kalnu Kamerūnā veidoti visai dīvaini, un tajos grūti uzrāpties. Tie radušies senos laikos no vulkānu izvirdumiem; apakšzemes spēki kalnus izspieduši zemes virspusē, piešķirot tiem savdabīgu formu. Kalni ir apbrīnojami ģeometriski pareizi — gan vienādmalu trijstūri, gan šauri leņķi, gan konusi vai skaldni — un slienas augšup tādā neiedomājamā formu daudzveidībā, ka es nemaz nebrīnītos, ja vienu vai otru no šīm kalnu grupām izmantotu par uzskates līdzekli kādas sevišķi sarežģītas un nesaprotamas Eik- līda teorēmas demonstrēšanai.
Kalns, pa kura nogāzi mēs patlaban rāpāmies augšup, veidoja gandrīz ideālu konusu. Kad esat kādu gabalu parāpies, jums sāk likties, ka tas ir daudz stāvāks, nekā jums šķitis iesākumā, un vēl pēc ceturtdaļstundas jūs esat cieši pārliecināts — kalna virsotne būs līdzīga adatas smailei. Eliāss devās augšup tik viegli, it kā ietu pa līdzenu zemes ceļu, pieliekdamies un veikli izlocīdamies pa zaru starpu un izlīkumodams starp krūmiem, turpretī mēs abi ar Bobu svīzdami, elsdami un pūzdami cīnījāmies viņam nopakaļ, brīžiem mezdamies pat četrrāpus, lai tikai noturētos ar viņu solī. Tad, mums par atvieglojumu, gandrīz pašā kalna virsotnē pamatne izlīdzinājās plašā terasē, un cauri koku biezoknim mēs ieraudzījām turpat netālu pēdas piecdesmit augstu, ar papardēm un begonijām apaugušu granīta klinti un tās piekājē milzīgus, ūdens nogludinātus akmens bluķus.
šī ir tā vieta, masa, — Eliāss teica apstādamies un atbalstīja savu resno dibenu pret klints bluķi.
Labi, — mēs ar Bobu vienā balsī atsaucāmies un piesēdāmies atvilkt elpu.
Kad bijām atpūtušies, Eliāss izveda mūs cauri akmens bluķu labirintam līdz vietai, kur klints nokare bija izvirzījusies uz priekšu, pāri apakšējām klintīm. Pagājām nelielu gabaliņu zem šīs nokares, tad Eliāss pēkšņi apstājās.
Tur viņiem māja, masa, — viņš sacīja, atņirdzis skaistos zobus lepnā smaidā. Viņš norādīja augšup uz klinti, un pēdas desmit virs mums es ieraudzīju Picatliartes ligzdu.
Pirmajā acu uzmetienā tā šķita līdzīga milzīgai bezdelīgas ligzdai, kas darināta no sarkanbrūna māla un sīkām saknītēm. Ligzdas apakšējā daļā mālos bija ievītas garākas saknes un zāļu stiebri; tie nokarājās lejup kā bārda, un bija grūti pateikt, vai putns, ligzdu vijot, bijis nevīžīgs vai arī tas darīts maskēšanās nolūkā. Lai nu kā — pinkainā sakņu un zāļu stiebru bārda labi nomaskēja ligzdu, tā izskatījās kā dubļos saķepis zāļu kumšķis, kas pielipis pie klints nelīdzenās, ūdens izgrauztās sienas. Ligzda bija apmēram futbola bumbas lielumā un atradās lieliski izraudzītā vietā — klints nokare to pasargāja no lietus.