Mūsu pirmais uzdevums bija izpētīt, vai ligzdā ir kas iekšā. Par laimi, turpat tuvumā auga slaids, jauns kociņš, kurā mēs pārmaiņus uzrāpāmies, lai ielūkotos ligzdā. Jutāmies vīlušies: tā bija tukša, kaut gan sagatavota olu novietošanai, jo bija izoderēta ar atsperīgā paklājiņā savītām sīkām saknītēm. Pagājāmies pa klinti mazliet tālāk un ieraudzījām vēl divas ligzdas, vienu gluži tādu pašu kā pirmāk apskatīto, otru — pusgatavu. Taču ne vēsts no mazuļiem vai olām.
Ja mēs paslēpties, putns pēc maza laiciņa pārnāks mājās, ser, — ieminējās Eliāss.
Tu domā? — es šaubīdamies jautāju.
Jā, ser, noteikti, ser.
Labi, pagaidīsim brītiņu.
Eliāss aizveda mūs nostāk, kur klintī bija izgrauzta ala, kuras ieeju gandrīz pilnīgi aizsedza milzīgs akmens bluķis, un mēs paslēpāmies šajā dabiskajā aizsegā. No šejienes varējām labi pārredzēt klinti, pie kuras karājās ligzdas, bet paši palikām neredzami, jo mūs turpat vai pavisam noslēpa akmens siena. Apmetāmies tur un sākām gaidīt.
Mežs satumsa, jo saule bija noslīdējusi jau pie paša apvāršņa. Debesis caur lapu biezokni un liānu pinumiem mums virs galvas šķita zaļas, ar zeltainiem plankumiem un izskatījās kā milzu pūķa sāns, kas vizuļo starp kokiem. Ieskanējās vakaram raksturīgie trokšņi. Tālumā dzirdējām mona pērtiķu bara kāju ritmisko dunoņu, kad tie, uz naktsmītni steigdamies, lēca no koka kokā, radot tādu troksni, it kā bangas sistos pret klinšainu krastu; pa vidu šad tad noskanēja kāda pērtiķa. sauciens: «Oink . . . oink.» Bars devās mums garām kaut kur lejāk, kalna pakājē, bet krūmu un koku biezoknis bija pārāk blīvs, lai mēs varētu tos ieraudzīt. Tiem sekoja parastā degunragputnu svīta; putniem pārlidojot no koka uz koku, spārni izraisīja fantastiski skaļu, negantu troksni. Divi ielaidās zaros virs mums, palika tur tupam, tumši iezīmēdamies zaļajās debesīs, un uzsāka garu, sarežģītu sarunu, klanīdami un šūpodami galvas, plātīdami knābjus, spiegdami un histēriski ķērkdami viens uz otru. Putnu ērmīgās galvas ar lielajiem knābjiem, uz kuriem kā cīsiņi izlocījās kaulaini izciļņi, rēgojās pret debess fonu kā šaušalīgas velnu maskas Ceilonas iezemiešu dejā.
Kad sāka krēslot, insektu nerimtīgais orķestris ieskanējās tūkstoškārt skaļāk, un ieleja pie mūsu kājām trīsēja šai sanoņā. Kaut kur dziesmu uzņēma koku varde — izgrūda garu trelli un tad pieklusa, it kā būtu urbusi ar mazu pneimatisko urbīti kokā caurumu un vajadzējis darbarīku apstādināt un pagaidīt, kamēr tas atdziest. Pēkšņi man ausīs iesitās kāda pavisam jauna skaņa. Tādu vēl nekad nebiju dzirdējis, un es uzmetu Eliāsam jautājošu skatienu. Viņš bija sastindzis un vērīgi raudzījās tumšajā liānu un lapu mudžeklī.
Kas tas ir? — es čukstus vaicāju.
Putns, ser.
Pirmais kliedziens bija atskanējis kaut kur krietni patālu lejā, bet nu sekoja otrs, daudz tuvāk. Tā bija dīvaina skaņa, kuru aprakstīt iespējams tikai aptuveni, izklausījās ta ka pēc Pekīnas sunīša spalga rējiena, tomēr kliedziens bija daudz smalkāks un žēlabaināks. Tas atskanēja vēl un vēlreiz, taču neparko nevarējām putnu ieraudzīt, kaut krēslā vai acis no pieres izskatījām.
Vai tu tiešam domā, ka tas ir Picatliartes? — Bobs čukstēja.
Nezinu . . . Nekad vēl neesmu dzirdējis šādu skaņu.
Pēc īsa pārtraukuma kliedziens atskanēja vēlreiz, jau
pavisam tuvu, un mēs gulējām aiz klints bluķa, neuzdrošinādamies ne pakustēties. Netālu no mūsu slēpņa auga pēdas trīsdesmit augsts jauns koks, nolīcis no lianas smaguma, kura zvana virves resnumā bija apvijusi kociņu cilpu cilpām, bet savu galveno stumbru paslēpusi otra, tuvumā augoša koka lapotnē. Visa apkārtne jau tinās biezā, necaurredzamā krēslā, vienīgi jauno koku, kas gura sava slepkavas mīlas pilnajās skavās, apmirdzēja rietošās saules pēdējie stari, tā ka tas spilgti izdalījās uz tumšā fona. Un, it kā būtu pacēlies aizkars un atklājis mums šo miniatūrskatuvi, mūsu acu priekšā piepeši parādījās īsts, dzīvs Picatliartes.
Es teicu — piepeši, un tā paliesi arī bija. Tropu mežā dzīvnieki un putni kustas ārkārtīgi klusi un jūs tos ieraugāt tik pēkšņi un negaidīti, it kā tikko uzburtus. Resnā liāna meta milzu cilpu no jaunā kociņa galotnes, un šai cilpā sēdēja putns, viegli šūpodamies un galvu piešķiebis, it kā klausītos. Redzēt savvaļas dzīvnieku dabiskos apstākļos allaž ir pārdzīvojums, bet apziņa, ka tu vēro izcilu retumu, kuru līdz šim vispār skatījuši tikai daži cilvēki, padara pārdzīvojumu vēl daudz satraucošāku. Tāpēc mēs ar Bobu gulējām un raudzījāmies uz putnu kaislīgi un alkatīgi kā divi filatēlisti, kas maza puišeļa albumā ieraudzījuši melnā penija marku.
Picatliartes bija apmēram kovārņa lielumā, tikai augums tam bija apaļīgs, gludens, kā melnajam strazdam. Kājas bija garas un spēcīgas, acis lielas, ar caururbjošu skatienu. Krūtis liegi gaišdzeltenas, bet mugura un garā, skaistā aste grafīta pelēkuma, palsa, it kā nopūderēta. Spārnu ārējās malas bija melnas, kas brīnum jauki izcēla krūšu un muguras krāsu. Taču vislielāko interesi izraisīja putna galva. Uz tās nebija nevienas spalviņas: piere un galvvi'dus bija spilgtā debess ziluma, pakausis koši sārts, bet galvas sani un vaigi — melni. Parasti plikgalvains putns rada visai nepatīkamu iespaidu, liekas, ka tas sirgst ar kādu nelāgu nedziedināmu slimību, bet Picatliartes ar savu trīskrāsaino galvu izskatījās lieliski — it kā tam galvā būtu valdnieka kronis.
Apmēram minūti pašūpojies uz liānas, putns nolaidās zemē un sāka lēkāt starp klintīm dīvainiem, lieliem lēcieniem, kurus bija ārkārtīgi interesanti vērot. Tā nebija parastā putniem raksturīgā lēkāšana, Picatliartes atrāvās no zemes tā, it kā spēcīgo kāju vietā tam būtu atsperes. Putns pazuda no mūsu redzes loka klinšu starpā, un mēs dzirdējām to iekliedzamies. Gandrīz tajā pašā mirklī atskanēja atbildes sauciens klints virsotnē, un, paraugoties turp, ieraudzījām otru putnu zarā virs mums; tas no augšas pārlūkoja ligzdas, kas bija piestiprinātas pie klints nokares. Pēkšņi tas spirālveidīgā lidojumā metās lejup, nosēdās uz vienas ligzdas malas, mirkli vēroja apkārtni un tad paliecās uz priekšu, lai sakārtotu mata resnuma saknīti, kas bija izspraukusies no vijuma. Pēc tam putns uzlēca gaisā — citādi to nav iespējams pateikt — un šāvās lejup gar klints nokāri tumšajā mežā. Otrs putns pacēlās no zemes un aizlidoja tam pakaļ, pēc īsa brītiņa mēs dzirdējām, kā tie biezoknī žēlabaini sasaucas.