Ē, — ierunājās Eliāss, pieceldamies un izstaipīdamies, — prom ir.
Vai tie atpakaļ nenāks? — es vaicāju, berzēdams kājas lielu, kas bija notirpis.
Nē, ser. Viņi aiziet mežā meklēt lielu koku, kur gulēt. Rīt viņi nāks atpakaļ būvēt māju.
Nu, tad jau arī mēs varam iet atpakaļ uz Ešobi.
Mūsu kāpiens lejup veicās daudz ātrāk nekā rāpša- nās kalnā. Zem koku lapotnēm tagad bija tik tumšs, ka mēs vai ik brīdi pazaudējām pamatu zem kājām un krietnu gabalu šļūcām uz dibena, pa ceļam izmisīgi tverdamies pie kokiem un saknēm, lai kaut mazliet piebremzētu. Ešobi galveno ielu sasniedzām nobrāzušies, saskrāpēti un aplipuši ar trūdzemi. Es jutos pacilāts, jo biju redzējis dzīvu Picatliartes, bet vienlaikus mani apbēdināja apziņa, ka mums nav nekādu cerību iegūt mazu|us. Skaidrs, ka tad nebija nekādās jēgas ilgāk kavēties Ešobi, tādēļ nolēmu nākamajā dienā doties atpakaļ uz Mamfi un, ejot cauri mežam, šo to savākt mūsu dzīvnieku kolekcijai. Viens no labākajiem veidiem, kā Kamerūnā vākt dzīvniekus, ir izsvēpēt cauros kokus, un mūsu ceļā uz Ešobi biju ievērojis vairākus lielus kokus ar dobumiem, kurus šķita vērts pārmeklēt.
Nākamajā rīta paša agruma savācām savas mantiņas un aizsūtījām nesējus ar tām pa priekšu. Tad mēs ar Bobu Eliasa un vēl trīs Ešobi mednieku pavadībā sekojām viņiem lēnākā gaitā.
Pirmo koku atradām, kad bijām nogājuši pa mežu trīs jūdzes, un tas atradās paša Ešobi ceļa malā. Pusotra simta pēdu augsts, un lielākā daļa stumbra caura kā taure. Izsvēpēt cauru koku ir īsta māksla. Tas ir ilgs un reizēm visai komplicēts process. Pirms ķeras pie grūtā darba, jācenšas, ja vien iespējams, uzzināt, vai dobumā vispār atrodas kaut kas tāds, ko būtu vērts izsvēpēt. Ja kokam ir liels dobums stumbra apakšā, kā tas parasti arī mēdz būt, tad tas ir visai vienkārši. Jāiebāž tikai galva dobumā un jāpalūdz, lai kāds padauza ar kūju pa stumbru. Ja tur ir kāda dzīva radība, jūs izdzirdēsiet nemierīgu rosīšanos, kad klaudziena troksnis būs apklusis. Un, pat ja jūs nedzirdēsiet dzīvnieku kustamies, par ta klātbūtni liecinās satrunējuša koka putekļi, kas strūklām birs lejup pa cauro stumbru. Ja noskaidrots, ka stumbra iekšienē kāds mitinās, nākamais darbs ir paņemt tālskati un vērīgi izpētīt stumbra augšdaļu, lai konstatētu visas iespējamās izejas, kuras tad jāaizklāj ar tīkliem. Kad arī tas paveikts, vienam cilvēkam jāuzrāpjas augšā kokā, lai savāktu dzīvniekus, kas sapīsies tīklos, jo dobuma apakšējās izejas būs aizsprostotas. Tad jāsakur uguns, un tā ir operācijas viskomplicētākā daļa, jo šādi koku dobumi ir sausi kā labi izkaltuši skali, tātad, ja vien nebūsiet pietiekami piesardzīgs, viss' koks aizdegsies kā lāpa. Vispirms jāsakur maza liesmiņa no sausiem zariņiem, sūnām un lapām un, kad tā labi iedegusies, pakāpeniski jāuzsedz krietni daudz zaļu lapu, lai ugunskurs neliesmotu, bet gruzdētu un no tā paceltos kodīgi dūmi, kas vīsies augšup pa koka dobumu kā pa īstu skursteni. Un tad nu var notikt viss kas, un parasti arī notiek, jo šādos cauros kokos bieži vien majo ļoti dažādi iemītnieki, sākot ar spļaujošajām kobrām un beidzot ar civetu kaķiem, sākot ar sikspārņiem un beidzot ar milzu gliemežiem; pusi burvības un satraukuma šādā svēpēšanas piedzīvojumā sagadā tas, ka nekad nav zināms, kas no turienes vispirms līdīs ārā.
Pirmais koks, kuru mēs izdūmojām, nekādus lielos panākumus nedeva. Mūsu vienīgais guvums bija pāris sikspārņu ar sevišķi ērmīgām sejiņām, trīs milzu tūk- stoškāji, kas izskatījās pēc Frankfurtes desiņām, kurām apakšā piestiprinātas neskaitāmas kājiņas, un maza, pelēka gulētājpele, kas iekoda vienam no medniekiem īkšķī un aizmuka. Tādēļ mēs savācām tīklus, apdzēsām ugunskuru un devāmies tālāk. Nākamais caurais koks bija krietni augstāks un ļoti resns. Stumbra pamatnē bija baznīcas durvīm līdzīgs caurums, un četri no mums varēja ērti nostāties tumšajā koka dobuma. Kad lūkojāmies augšup stumbra izdobtajā iekšienē, kamēr ārpusē kāds dauzīja pa koku ar mačeti, izdzirdām augšā klusas, švīkstošas skaņas un sejas un acis mums pieputēja ar satrunējuša koka smelkmi. Acīmredzot dobumos kaut kas atradās. Mūsu galvenā problēma tagad bija uzdabūt vienu mednieku koka galotnē, lai tas aizsegtu izejas caurumus; koka stumbrs sniedzās apmēram simt divdesmit pēdu augstu un bija gluds un līdzens kā pastaigu spieķis. Sastiprinājām visas trīs virvju kāpnes kopā un vienā galā tām piesējām stipru, vieglu virvi. Tad, iesējuši virvē atsvaru, sviedām to augšup zaru vainagā, kamēr mums sāka sāpēt rokas; beidzot tas pārkrita pār kadu zaru un mēs varējam kāpnes uzvilkt gar koku augšā un nostiprināt. Kad nu visām izejām bija aizvilkti priekšā tīkli, mēs iekūrām uguni stumbra pakājē un gaidījām rezultātus.
Parasti ir jāgaida minūtes četras piecas, līdz dūmi izklīst pa visu dobumu un sākas reakcija, taču šoreiz rezultāts sekoja gandrīz vai tai pašā mirklī. Pirmie pa- radījās pretīga izskata radījumi, ko dēvē par plakanajiem skorpioniem. Kopā ar garajām, tievajām kājām tie ir apmēram zupas šķīvja lielumā un izskatās kā drausmīgi zirnekļi, kuriem pārbraucis pāri ceļa tvaika veltnis un sapresējis tos papīra plānumā. šī īpašība dod tiem iespēju atbaidošā kārtā ložņāt pa visšaurākajām spraugām, kas nav pieejamas nevienam citam dzīvniekam. Turklāt skorpioni slīd pa koka virsmu kā pa ledu gandrīz neticamā ātrumā. Tieši šis ātrums, kustēšanās bez mazākās skaņas un piedevām vēl neskaitāmo tievo kāju mudžeklis padara plakanos skorpionus tik pretīgus un liek cilvēkam instinktīvi atrauties, kaut arī zināms, ka tie ir gluži nekaitīgi. Es stāvēju, pret koku atspiedies, un, kad pirmais skorpions, kā uz burvja mājienu izlīdis no kādas spraugas, sāka rāpot pa manu kailo rokas delmu, man, maigi izsakoties, dūša saskrēja papēžos.