Tikko biju paspējis no pārdzīvotā atjēgties, kad bariem sāka līst ārā pārējie dobuma iemītnieki. Pieci resni, pelēki sikspārņi ieskrēja tīklos un palika tur karājamies, mežonīgi plivinādami spārnus un trakās dusmās vaibstīdamies. Tiem tūliņ pievienojās divas zaļas meža vāveres ar dzeltenbrūniem lokiem ap acīm; tās nikni urkšķēja, ķepurodamās pa tīklu, kamēr mēs nopūlējāmies dzīvnieciņus izvilkt no turienes piesardzīgi, lai tie mūs nesakostu. Vāverēm sekoja sešas pelēkas gulētājpeles, divas lielas, zaļganas žurkas ar oranž- krāsas purnu un dibenu, kā arī slaida, zaļa koku čūska ar milzīgām acīm, kura, izskatīdamās mazliet apvainota, bez pūlēm izslīdēja caur tīkla aci un nozuda pamežā, pirms kāds no mums vispār paguva iedomāties, kā to notvert. Sākās neiedomājama kņada un troksnis: afrikāņi šaudījās dūmu mutuļos, skanēja komandklie- dzieni, kurus neviens ij nedomāja ievērot, sakostie spalgi brēca, mēs kāpām cits citam uz kājām un vicinājām mačetes, ne druskas nedomādami par savu vai citu drošību. Mednieks, kas atradās koka galotnē, arī uzjautrinājās kā mācēdams, spiedza un klaigāja, un lēkāja pa zariem tādā ekstāzē, ka man likās: kuru katru mirkli viņš nogāzīsies zemē. Asaras mums plūda straumēm, bijām aizrijušies dūmos, bet mūsu maisi pildījās ar dzīvo kravu, kas ķepurojās, locījās un lēkāja.
Beidzot pēdējais koka iemītnieks bija izlīdis dienas gaismā, dūmi izklīduši un mēs varējām uzpīpēt un apskatīt cits cita cīņā gūtos ievainojumus. Kamēr darbojāmies ar to, mednieks no koka galotnes nolaida garās virvēs divus maisus, pirms pašam atgriezties zemes
virsū. Es uzmanīgi paņēmu maisus, nezinādams, kas tajos atrodas, un vaicāju medniekam:
Kas tev ir šajā maisā?
— Zvēri, masa, —, viņš saprātīgi atbildēja.
To es zinu, ka zvēri, bet kādus zvērus tu esi noķēris?
Ē! Es nezināt, kā masa tos saukt. Tads kā žurka, bet ar spārniem. Tur iekšā ir viens zvērs ar lielām, lielām acīm, ser, kā cilvēkam.
Mani pēkšņi pārņēma liels satraukums.
Vai tas izskatās kā žurka vai kā pērtiķis? — es saucu uz augšu.
Kā pērtiķis, ser.
Kas tas tāds var būt? — Bobs ieinteresēts vaicāja, kad es sāku raisīt vaļā auklu, ar kuru maiss bija aizsiets.
Nezinu droši teikt, bet man šķiet, ka tas ir buš- bēbijs … Ja nu tiešām, tad tas var būt tikai viens no diviem paveidiem, bet abi ir liels retums.
Pēc ārkārtīgiem pūliņiem es atraisīju auklu maisa augšgalā un piesardzīgi to pavēru. No maisa man raudzījās pretī jauka, maza, pelēka sejiņa ar vēdekļa veidā atpakaļ atšautām ausīm un divām milzīgām, zeltainām acīm, kas uzlūkoja mani tādā izbīlī, ar kādu varētu skatīties padzīvojusi Jaunava, kas pēkšņi savas vannas istabas skapī atklājusi vīrieti. Mazajam radījumam bija garas, cilvēka rokām līdzīgas roķelītes ar slaidiem, kaulainiem pirkstiem. Katram pirkstiņam, izņemot rādītājpirkstu, galā bija mazs, plakans nadziņš, kas izskatījās kā tikko rūpīgi manikirēts, bet rādītājpirkstam bija garš, līks zvēra nags, kurš nepavisam nepiederējās pie tādas mazas cilvēka rociņas.
— Kas tas ir? —Bobs čukstus godbijīgi vaicāja, redzēdams, ka es ar svētlaimīgu ģīmi noraugos uz mazo radījumu.
Tas, — es jūsmīgi atteicu, — ir dzīvnieks, kuru esmu pūlējies saķert ik reizi, kad ierados Kamerūnā. Euoticus elegantulus jeb, kā tas plašāk pazīstams, adatnagainais lemurs, jeb bušbēbijs. Tie ir ārkārtīgi reti dzīvnieki, un, ja mums izdosies šo aizvest uz Angliju, tas būs pirmais eksemplārs Eiropā.
Velns parāvis! — Bobs piedienīgā pārsteigumā iesaucās.
Parādīju mazo zvēriņu Eliāsam.
Tu šito zvēru pazīsti, Eliās?
Jā, ser, es pazīt.
Sādu zvēriņu man ļoti vajag. Ja tu sadabūsi vēl kādu, es tev par katru maksāšu mārciņu. Dzirdēji?
Dzirdēju, ser. Bet masa zin, ka šitie zvēriņi nākt ārā tikai naktī. Sitos zvēriņus medīt vajag ar mednieka lukturi.
Labi, bet tu pasaki visiem medniekiem Ešobi, ka es par katru tadu zvērinu maksāju mārciņu, saprati?
Ja, ser. Es pateikt.
Un tagad, — sacīju Bobam, rūpīgi siedams ciet maisu, kura atradas dārgais guvums, — iesim labi žigli atpakaļ uz Mamfi un ievietosim mazo pieklājīgā krātiņā, kur varēsim to labi apskatīt.
Sasaiņojām savas mantas un straujā solī devāmies pa mežu uz Mamfi, tomēr diezgan bieži apstādamies, lai pavērtu maisu un pārliecinātos, vai dārgajam retumam pietiek gaisa un vai kāds drausmīgs juju nav to aizbūris prom. Mamfi sasniedzām īsi pirms pusdienlaika un drāzāmies iekšā maja, saukdami Džekiju un Sofiju, lai nāk apskatīt mūsu ieguvumu. Uzmanīgi atvēru somu, un Euoticus pastiepa ārā galviņu, noskatīdams mūs visus pēc kārtas ar savām milzīgajām, spožajām acīm.
Ai, cik tas jauksi - iesaucās Džekija.